mana dienasgrāmata

vakar čatojām ar wowow, un tad nu es minēju, ka jādodas mājās zupa vārīt. uz ko wowow teica āsom, jo, kā izrādās, viņš nekad zupu nav vārījis (un es vienmēr biju domājis, ka viņš ir baisi advancētais foodpornofrīks). tad nu iedrošināšanai publicēšos arī šeit. arī es zupu vārīju pirmo reizi mūžā, un, manuprāt un arī vitals-prāt, sanāca lieliski).

īsi par zupas tapšanas vēturi:
1. arī man vienmēr bija licies, ka zupu vārīt ir ārkārtīgi sarežģīti, bet tad Urugvajas brīvdienās vācu koceļotājs pārliecināja, ka nav tik traki, tikai katram dārzenim tā vārīšanas ilgums +/- korekti jāievēro.
2. mans latvieša kuņģis pa reizei PIEPRASA zupu, un te, Buenoairesā, zupas viņi tā īsti obščepitā vai nu nemāk taisīt (un bieži vien nemaz netaisa) vai nu arī taisa labas, mazas un dārgas. dažu nesenu notikumu rezultātā ieslēdzies taupības režīms, kas bija papildus impulss zupošanai mājās.
3. nu un visubeidzot es vēlējos pārbaudīt, vai ir taisnība, ka dažādas fīčas iedzimst mazbērnos (un ne bērnos): mana vecmāmiņa bija lieliska pavāre, māmiņa - nedaudz viduvēja, māsa - fantastiska. tad nu teorija saka, ka man vajadzētu būt dotībām. līdz ar to šoreiz nevis sameklēju un implementēju konkrētu recepti (kā jau kārtīgs plīts operators), bet gan sagooglēju kādas 4-5 dārzeņu zupas receptes, izlasīju/iedvesmojos un tad devos uz tirgu iepirkties, lai tālāk ļautos brīvai improvizācijai (piefiksētās zupas komponentes un algoritms zemāk nav rūpīgas plānošanas rezultāts, bet gan tas, kas galu galā zupā nonāca no tā, kas "iekrita acī" tirgū, veikalā un virtuves plauktā).

laiks: 1.reizē iekļāvos 1 stundā, nākamreiz, domāju, pietiks ar 45min, šoreiz sākumā nočakājos par vēlu uzliekot vārīties ūdeni.
apjoms: sanāca 5 lieli zupas šķīvji (varbūt 6, viss vēl nav apēsts).

( komponentes )

( instrukcija )


UPD1: sāli jāliek vēl mazāk, jo otrā dienā uzsildītā zupa ir sāļāka (biju to kkur dzirdējis, bet aizmirsis).
UPD2: pēdējo porciju no katla nevajag izliet/no šķivja nevajag izēst visu - katla dibenā uzkrājušies melnie pipari un halapeņjo sēklas ir nedaudz par spēcinošu pat man;-)

Pavaicāšu arī šeiten: Vai kāds ir mēģinājis migrēt un viņam ir sanācis veikt klab.lv bloga migrāciju uz Wordpress [ar visiem komentāriem un pareizos datumlaikos arīdzan!]? Any hints?

Liels paldies jau iepriekš!

p.s. tas nav šim žurnālam. personīgi es šo jauko kopienu pamest, vismaz pagaidām, negatavojos.

nu ko lai tādu mordoras susurmanam jubilejumā? vo: virtuālu mates paceku, reālo - jūnijā (ja atgādināsi;-).

PRIEKĀ!!!

uzliku austiņas un klausos muzonu (šis ir vienkārši lielisks mikslis!) - lieliski palīdz atslēgties no hosteļa atmosfēras. jo sevišķi no kaitinošajām un baisi (nu vienkārši nepārspējami baisi) stulbajām holandietēm: pauzē starp dziesmām dzirdēju, kā viņas uz mani mēdījās - ka esot nesabiedrisks* un visu laiku strādājot** un vēl visādas vienkārši rupjības sarunāja. nu ko lai dara - pret stulbiem cilvēkiem man tomēr ir alerģija, aš pumpas metās. tik ļoti, ka vajag atdalītāju.

labi, šodienai pietiks, eju pakomunicēt un iedzert aliņu ar jūru.

* šai hostelī nemaz neesmu tik nesabiedrisks, vienkārši pa laikam gribas atslēgties, nez kā viņas nesajūk prātā, 3 mēnešus ceļojot un visu laiku komunicējot.
** pašlaik nestrādāju, cibinu un čatoju ar sen nečatotiem draugiem.

svētdienas vakarā ar Malenu (argentīniete) un Danielu (vācietis) hostelī uzrīkojām nelielu Malenas atvadu ballīti - viņa pirmdien aizdevās atpakaļ uz Buenosairesu. kamēr mēs ar Danielu cītīgi gatavojāmies pasākumam - viņš gatavoja vakariņas, es griezu augļus clerico (baltvīna sangrijai) - izrādījās, ka ir aizmirsies nopirkt konjaku priekš clerico. tad nu Malena aizkāpa uz vietējo veici pēc konjaka. konjaks veicī bija tikai lielajās pudelēs, bet clerico vajag tikai nedaudz konjaka/brendija. tad nu Malena mums atstāja konjaka atlikumu ar novēlējumu, ka, to dzerot, mums jādomā par viņu.

urugvajiešu konjks nav nekāds argentīniešu konjaks, ko var dzert ar baudu, tas tāds pašvaks brendijs īstenībā ir, tā ka tīrā veidā dzert nepavelk.

šodien atkal skrēju. bija besīgi karsts, vēja nebija, saule svilināja. taupījos, taupījos, bet sākotnēji iecerēto 30K vietā vairāk par 20K nesaņēmos: organisms teica, ka pretosies niknāk kā izgājšreiz. atskrēju un ķēros dzert savu iemīļoto laimūdeni, kad piepeši ievēroju, ka no brokastīm vēl kafija atlikusi. bet karsta (un saule vēl aizvien uz terases cepina). un negaršīga (kādas pāris stundas uz filtrējošā kafijas vārītāja nostāvējusi). tad nu tapa Café del Diablo - atspridzinošs, viegli alkoholisks dzēriens: 400ml kafijas pievienojam 100ml konjaka/brendija, piespiežam viena laima sulu. ja gribas nedaudz rūgtenuma, ne tikai skābuma, tad iemetam mikslī arī laima mizu un atstājam uz kādu stundu marinēties. iemetam 5-10 ledus kubiciņus, cukuru pievienojam pēc garšas (man prasījās 3 tējkarotes, saldummīļiem vairāk): dzēriens interesants (bet specifisks) - katrā malkā var vienlaikus izjust gan kafijas rūgtenumu, gan konjaka asumiņu, gan laima skābumu - man patika!

tā tapa Café del Diablo jebšu varbūt man to par Café Malén nosaukt?

epic...

shí ir mana pirmá grámata, ko lasu spániski. es jau ilgu laiku zináju, ka tá bús mana pirmá grámata, ko spániski lasíshu, bet visu laiku nevaréju sañemties, visu laiku shkjita, ka es nebúshu gatavs tíri valodas sapratnes ziñá.

un tad náca shis atvaljinájums, un es beidzot piekjéros. biju lasíjis sho grámatu latviski 18 vai 19 gadu vecumá un atceros, ka man tá ljoti patika. tagad, lasot otro reizi sho grámatu spániski, man ir vairáki paraléli, varbút nesaistíti lídzpárdzívojumi:

-) pati grámata. es nesaprotu, es nevaru izskaidrot, kádélj tá mani valdzinája toreiz, jo mana izpratne par Latíñameriku vispár, tai skaitá par Kolumbiju, tás vésturi un shodienu bija absolúta nulle. tagad, kad jau divarpus gadus esmu lídz ausím iegremdéjies Latíñameriká un man ir vairáki draugi kolumbieshi, kad ir izlasítas vairákas grámatas un wikipedias raksti par Latíñemerikas vésturi, politiku, sabiedríbu un kultúru - gan kopumá, gan arí par vairákám valstím atsevishkji... shí grámata párñem jau no pirmá brízha, es varu savá acu priekshá vizualizét Makondo, tás ielas, tás namus, tás iedzívotájus, viñu ikdienas kaislíbas uz bezjédzígá civilá kara fona... esmu aptuveni pusé un lasíshana nesokas párák átri, bet fascinéjums ir bezgalígs...

-) spáñu valoda. pirmás lappuses gája ljoti skarbi: bija vélme (kas arí tika vismaz 50% gadíjumos ístenota) katru nezinámo várdu sameklét várdnícá un iztulkot. shkjita, ka bez pilnígas izpratnes valodas un pasha stásta garsha "paskrien garám" acím, iztélei un apziñai. ljoti, ljoti nogurdinoshi (kádi 10-20% várdu ir nesaprotami, diemzhél, diemzhél: tas nav kártéjais bezpersoniskais avízes raksts par kártéjo politikju muljkjíbu vai zemestríci, vai cunami, pat ne diezgan patehniská wikipèdia). pañému páris dienu pauzi... vakar piekjéros atkal un AIZGÁJA!!! telefons ar várdnícu bija "nosédies", pirmás páris lappuses mocíjos ar nezinámajiem várdiem un tad tieshám aizgája: atsevshkjo várdu neizpratne pazuda teikumu un rinkopu plúsmá, kas ar savu skaisto valodu un ritmu péc konteksta ljauj uzminét nezinámo várdu apsléptu jégu vai arí vienkárshi to ignorét, ljaujoties visa stásta kopnoskañai... BRÍNISHKJÍGI!!!

-) un, kas mani pársteidza visvairák, mana lídzpárdzívojuma pakápe... biju jau aizmirsis, ka lasot grámatu var raudát, ka var atrast paraléles ar savu dzívi, já, pat paraléles ar Latviju shodien, Latviju pirms 10 vai 20 gadiem, ar Latvijas vésturi... kártéjo reizi nákas párliecináties, ka cilvéki un viss cilvéciskais (gan pozitívá, gan negatívá nozímé) pat tik dazhádás pasaules daljás un laikos ir tik lídzígi...


eju lasít tálák!

šodien hostelī ir jautra kompānija: kamēr es te vienā stūrī rukāju, tikām lāgām otrā stūrī 1 britiete, 2 holandietes, 1 vācietis un 1 jaunzēlandietis apspriež sekojošas tēmas (tieši nesaistītas savā starpā):
- jaunzēlandietis: es līdz 22 gadu vecumam nebiju skūpstījies ar sievieti, man bija bijis tikai sekss. skūpstīties, tas ir pārāk personīgi
- holandiete: es nesaprotu tās sievietes, kas sen neizskuj intīmās vietas / jaunzēlandietis: man labāk patīk naturālas sievietes, tādas, kā viņas ir
- vācietis: saprotiet, kā tas ir, tev nav bijis seksa 1-2 mēnešus un tad tu vienkārši ieraugi jebkuru jauku seju... eh, neesmu TĀDS cilvēks, bet tā gadās
- britiete jaunzēlandietim: vai tev ir bail pieskarties manai rokai / jaunzēlandietis britietei: es taču tev teicu, ka man ir bail pieskarties nepazīstamu sieviešu pežām / britiete: ROKAI!!!
- jaunzēlandietis: ja tu Jaunzēlandē esi garš balts eiropietis, tad tu vari izp... jebkuru meiteni, es diemžēl neesmu pārāk garš...

visam kroni uzlika jaunzēlandietis, kas atnāca un 3 argentīnietēm un man (noturējis arī mani par argentīnieti dēļ spāņu valodas) pastāstīja, ka viņa argentīniešu draugi Jaunzēlandē viņam iemācījuši 3 pašas svarīgākās frāzes argentīniešu spāņu valodā [viņš tikpat kā nerunā spāniski]:
- una cerveza, por favor / vienu alu, lūdzu
- quiero limpiar tu jardín / vēlos iztīrīt tavu dārzu
- quiero meter mi puma en tu patio / vēlos iemest savu pumu tavā patio

un tādā pilnīgi neviltotā dzēruma naivumā piebilda: nu par to alu es saprotu, bet kamdēļ man Argentīnā būtu jātīra dārzi, man taču nav darba atļaujas... un pumas man arī nav...

mēs ar argentīnietēm gāzāmies gar zemi no smiekliem...

arī es (līdzīgi, kā, piemēram, kihelkonna) turpmāk ienīdīšu pārejas starp ziemas un vasaras laikiem. tiesa, pavisam citu iemeslu dēļ: programmējot aplikāciju, kas daudz izmanto datumus, laikus, skaita dienas turp un atpakaļ, riktīgi izbesī tās 2 dienas gadā, kad diennaktī ir nevis 24*3600 sekundes, bet gan 23*3600 vai 25*3600. vesela atvaļinājuma diena pa kāju dēļ tā :(

vakar atkal skrēju, skrēju, skrēju un pirmo reizi mūžā noskrēju 30K (nu labi, 29.25km, bet droši vien tas nav tik būtiski).

un, līdzīgi kā pirmajā 20K skrējienā, pēdējie 5km nāca visgrūtāk. es pat teiktu, ka šoreiz tie bija visgrūtākie 5km manā mūžā. pirmos 20K taupījos un taupījos, skrēju uz 150 - 155bpm ar 5:45 un 5:57 min/km pirmo un otro apli atbilstoši. otrā apļa beigās jutos lieliski. jā, lēmumu pagarināt skrējienu vienmēr pieņemu pēdējā brīdī. protams, pirms izskriešanas pieļauju varbūtību skrējienu pagarināt, citādi jau nebūtu šim pagarinājumam taupījies (tradicionālais 20K bmp ir 165-170 un pace - 5:30), bet gala lēmums tiek pieņemts pēdējā brīdī.

tad, lūk, pēc otrā apļa jutos vienkārši lieliski un spēka pārpilns, kas gan tur vēl nieka 10km, jo sevišķi tādā skaistā, saulainā un ne pārāk karstā dienā kā vakar (un, protams, ar neapklusināmajām jūras šalkām fonā). sākumā pirmie 2-3km gāja ok - pulss 160, ritms, varbūt nedaudz lēnāks, bet arī ok. un tad sākās, jo sevišķi pēdējie 5km. laikam tā bija slavenā siena, kurā biju ieskrējis, bet kā spītīgs lopiņš (vērsis, btw), pat nepieņēmu domu, ka varētu pāriet uz soļošanu, bez tam nebija jau arī nekādas jēgas - bija aizskriets līdz apļa tālākajam punktam un pat soļojot būtu jāpieveic visi 5km; elpošana un sirds strādāja perfekti, nekas nesāpēja, vienīgais - ĻOTI ĻOTI negribējās skriet, bez jebkāda redzama iemesla. pusminūti dzerampauzē pasoļoju un pēc tam nācās pielietot visu pasaules gribasspēku, lai atkal atsāktu skriet. beigās atskrēju: pēdējā apļa ātrums vienkārši nožēlojams (6:40 min/km), kosmisks nogurums (nebija gribasspēka staipīties pēc skrējiena, izveicu tikai 2-3 pašus kritiskākos staipījienus), bija sajūta it kā viss organisms sāpētu (kaut arī tīri fiziski nesāpēja nekas). izdzēru pusotru litru šķidruma, atsaldēju ceļgalus, nodušojos un ievēlos gultā kā beigts. nogulēju 2 stundas un tikai tad beidzot sajutos daļēji kā cilvēks - nopirku litrīgo aliņu un aizgāju pavaļoties pie jūras, paklausīties tās šalkās ar aizvērtām acīm. vakarā ierasto 2-3 naktī vietā aizgāju gulēt jau pusdivpadsmitos. un šodien jau jūtos atkal svaigs kā gurķītis (nē, šodien neskriešu, pat 5km ne, jāatpūšas). bet patīkamā ziņa ir, ka, lai arī cik es vakar nebūtu izpumpējies un pārguris, šodien organisms ir jau gandrīz pilnībā atguvies, labi, man ir pārsauļots ģīmis, noberzti krūšgali un kājstarpe, izskatās, ka vēl viens kājas nags aizies pa pieskari, bet ceļi jūtas vienkārši brīnišķīgi un arī neviens muskulītis neliek par sevi manīt.

ja man agrāk vēl bija šaubas, tad tagad man ir skaidrs: oktobra Buenosairesas M. būs būt!

( even more technicalities )

biju sanīcis un ļoti, ļoti gribēju uz jūru. tagad esmu šeit, pie jūras, un jūras klātbūtne un šalkas ienes savādu mieru manī. un man iešāvās prātā, ka, kopš pirms divarpus gadiem sākās mans atzombēšanās process, man arvien vairāk un vairāk atgriežas atmiņas par senseniem notikumiem, kurus es gadiem nebiju atcerējies.

kā šis atgadījums ar jūru.

jūra man ir vitāli nepieciešama. ja es kādreiz aizpārcelšos no Buenosairesas, tad viens no iemesliem būs jūras trūkums šai pilsētā, gandrīz jebkura veida horizonta trūkums šai pilsētā, kuras pilsētainavu raksturo ielas ar drastiski dažāda augstuma celtnēm, kā aizvēsturiska veča zobu līnija. bez horizonta.

viena no manām pašām agrākajām bērnības atmiņām ir, kā es pirmo reizi ieraudzīju jūru. man varēja būt kādi 3 gadi. māmiņa mani bija pirmo reizi atvedusi uz Jūrmalu un mēs gājām no vilciena jūras virzienā. es biju maziņš, un kāpas bija ļoti augstas, pat pa koka dēlīšiem kāpās izlikto laipu bija grūti kāpt augšup. un, kā jau jūs zināt, Latvijā pie horizonta debesis ir gandrīz tādā pašā krāsā kā jūra, un, pat pazīstot jūru, tu dažkārt nesaproti, kur tieši ir horizonts, kur beidzas debesis un kur jūra sākas. kad tev ir 3 gadi un tu ne reizi vēl neesi redzējis jūru, saprast šo atšķirību ir neiespējami.

tā mēs gājām un gājām pāri kāpai un es visu laiku vaicāju māmiņai: "vai es jau redzu jūru? vai tās vēl aizvien ir tikai debesis?" māmiņa tai laikā bija stipri garāka par mani, viņai vajadzēja pietupties, lai būtu manā augumā. un pirmajā reizē viņa atbildēja: "nē, tu vēl neredzi jūru, tikai es to varu redzēt, jo esmu garāka par tevi". un tā mēs turpinājām iet pāri kāpai, manās atmiņās šis gājiens ir izstiepies vareni garš, droši vien garāks nekā tas bija patiesībā. un tad es beidzot ieraudzīju jūru. un viss, no tās reizes es vairāk neatceros neko.

es pieļauju, ka pat no tā, kas man ir palicis prātā, kāda puse ir pēcāka racionāla prāta konstrukcija, lai izveidotu loģisku, daudz maz pilnīgu stāstu, bet viss atgadījums nevarētu būt pilnībā izdomāts vai vecāku atstāstīts, jo tādas spēcīgas emocijas, kuras mani saista ar jūru, nevarētu būt radušās atstāstīta gadījuma rezultātā. un es vēl aizvien jūtos dīvainā veidā saistīts ar šo notikumu - tā gaidu un atkalredzēšanās, un līksmības sajūta, kas mani pārņem katru reizi ieraugot jūru, jo sevišķi pēc ilgākas neredzēšanās, man šķiet, tā nāk no tā laika. sajūtas, kas 35 gadu laikā tikpat kā nav mainījušās. un varbūt tieši tādēļ es nevaru dzīvot bez jūras... bez horizonta.