vēl viens solis tuvāk M. #tw
vakar atkal skrēju, skrēju, skrēju un pirmo reizi mūžā noskrēju 30K (nu labi, 29.25km, bet droši vien tas nav tik būtiski).

un, līdzīgi kā pirmajā 20K skrējienā, pēdējie 5km nāca visgrūtāk. es pat teiktu, ka šoreiz tie bija visgrūtākie 5km manā mūžā. pirmos 20K taupījos un taupījos, skrēju uz 150 - 155bpm ar 5:45 un 5:57 min/km pirmo un otro apli atbilstoši. otrā apļa beigās jutos lieliski. jā, lēmumu pagarināt skrējienu vienmēr pieņemu pēdējā brīdī. protams, pirms izskriešanas pieļauju varbūtību skrējienu pagarināt, citādi jau nebūtu šim pagarinājumam taupījies (tradicionālais 20K bmp ir 165-170 un pace - 5:30), bet gala lēmums tiek pieņemts pēdējā brīdī.

tad, lūk, pēc otrā apļa jutos vienkārši lieliski un spēka pārpilns, kas gan tur vēl nieka 10km, jo sevišķi tādā skaistā, saulainā un ne pārāk karstā dienā kā vakar (un, protams, ar neapklusināmajām jūras šalkām fonā). sākumā pirmie 2-3km gāja ok - pulss 160, ritms, varbūt nedaudz lēnāks, bet arī ok. un tad sākās, jo sevišķi pēdējie 5km. laikam tā bija slavenā siena, kurā biju ieskrējis, bet kā spītīgs lopiņš (vērsis, btw), pat nepieņēmu domu, ka varētu pāriet uz soļošanu, bez tam nebija jau arī nekādas jēgas - bija aizskriets līdz apļa tālākajam punktam un pat soļojot būtu jāpieveic visi 5km; elpošana un sirds strādāja perfekti, nekas nesāpēja, vienīgais - ĻOTI ĻOTI negribējās skriet, bez jebkāda redzama iemesla. pusminūti dzerampauzē pasoļoju un pēc tam nācās pielietot visu pasaules gribasspēku, lai atkal atsāktu skriet. beigās atskrēju: pēdējā apļa ātrums vienkārši nožēlojams (6:40 min/km), kosmisks nogurums (nebija gribasspēka staipīties pēc skrējiena, izveicu tikai 2-3 pašus kritiskākos staipījienus), bija sajūta it kā viss organisms sāpētu (kaut arī tīri fiziski nesāpēja nekas). izdzēru pusotru litru šķidruma, atsaldēju ceļgalus, nodušojos un ievēlos gultā kā beigts. nogulēju 2 stundas un tikai tad beidzot sajutos daļēji kā cilvēks - nopirku litrīgo aliņu un aizgāju pavaļoties pie jūras, paklausīties tās šalkās ar aizvērtām acīm. vakarā ierasto 2-3 naktī vietā aizgāju gulēt jau pusdivpadsmitos. un šodien jau jūtos atkal svaigs kā gurķītis (nē, šodien neskriešu, pat 5km ne, jāatpūšas). bet patīkamā ziņa ir, ka, lai arī cik es vakar nebūtu izpumpējies un pārguris, šodien organisms ir jau gandrīz pilnībā atguvies, labi, man ir pārsauļots ģīmis, noberzti krūšgali un kājstarpe, izskatās, ka vēl viens kājas nags aizies pa pieskari, bet ceļi jūtas vienkārši brīnišķīgi un arī neviens muskulītis neliek par sevi manīt.

ja man agrāk vēl bija šaubas, tad tagad man ir skaidrs: oktobra Buenosairesas M. būs būt!


distance: 29.25km | laiks: 2:59h | pace: 6:07 min/km | ātrums: 9.80 km/h | avg.bpm: 165 | klimats: +22.. +25, saulains
1.aplis: 9.75km | 0:56h | 5:45 min/km | 10.45 km/h | 150-155 bpm
2.aplis: 9.75km | 0:58h | 5:57 min/km | 10.09 km/h | 155-160 bpm
3.aplis: 9.75km | 1:05h | 6:40 min/km | 09.00 km/h | 165-170 bpm