mana dienasgrāmata

pirms diviem gadiem (2009) saulainā 20.aprīļa rītā (šodien gan ir vēss un lietains) es sapakoju pēdējās mantas savā Buenosairesas Solís ielas dzīvokļa istabā, lai iekāptu taksī uz lidostu un uz neatgriešanos atgrieztos Latvijā. brīdī, kad pirms iziešanas šņorēju ciet kurpi, tai saplīsa aukliņa. "tas uz atgriešanos", noteica Diego - mans toreizējais dzīvokļa biedrs un arī izīrētājs vienā personā. nenoticēju.

kā izrādās, Diego arī tagad ir mans dzīvokļa biedrs, izīrētājs un labs čoms vienā personā, nu jau gan Defensas ielas dzīvokļa istabā.

padomāju un atcerējos, ka ir bijuši arī citi zīmīgi aprīļi. bet par to citreiz.

biju sanīcis un ļoti, ļoti gribēju uz jūru. tagad esmu šeit, pie jūras, un jūras klātbūtne un šalkas ienes savādu mieru manī. un man iešāvās prātā, ka, kopš pirms divarpus gadiem sākās mans atzombēšanās process, man arvien vairāk un vairāk atgriežas atmiņas par senseniem notikumiem, kurus es gadiem nebiju atcerējies.

kā šis atgadījums ar jūru.

jūra man ir vitāli nepieciešama. ja es kādreiz aizpārcelšos no Buenosairesas, tad viens no iemesliem būs jūras trūkums šai pilsētā, gandrīz jebkura veida horizonta trūkums šai pilsētā, kuras pilsētainavu raksturo ielas ar drastiski dažāda augstuma celtnēm, kā aizvēsturiska veča zobu līnija. bez horizonta.

viena no manām pašām agrākajām bērnības atmiņām ir, kā es pirmo reizi ieraudzīju jūru. man varēja būt kādi 3 gadi. māmiņa mani bija pirmo reizi atvedusi uz Jūrmalu un mēs gājām no vilciena jūras virzienā. es biju maziņš, un kāpas bija ļoti augstas, pat pa koka dēlīšiem kāpās izlikto laipu bija grūti kāpt augšup. un, kā jau jūs zināt, Latvijā pie horizonta debesis ir gandrīz tādā pašā krāsā kā jūra, un, pat pazīstot jūru, tu dažkārt nesaproti, kur tieši ir horizonts, kur beidzas debesis un kur jūra sākas. kad tev ir 3 gadi un tu ne reizi vēl neesi redzējis jūru, saprast šo atšķirību ir neiespējami.

tā mēs gājām un gājām pāri kāpai un es visu laiku vaicāju māmiņai: "vai es jau redzu jūru? vai tās vēl aizvien ir tikai debesis?" māmiņa tai laikā bija stipri garāka par mani, viņai vajadzēja pietupties, lai būtu manā augumā. un pirmajā reizē viņa atbildēja: "nē, tu vēl neredzi jūru, tikai es to varu redzēt, jo esmu garāka par tevi". un tā mēs turpinājām iet pāri kāpai, manās atmiņās šis gājiens ir izstiepies vareni garš, droši vien garāks nekā tas bija patiesībā. un tad es beidzot ieraudzīju jūru. un viss, no tās reizes es vairāk neatceros neko.

es pieļauju, ka pat no tā, kas man ir palicis prātā, kāda puse ir pēcāka racionāla prāta konstrukcija, lai izveidotu loģisku, daudz maz pilnīgu stāstu, bet viss atgadījums nevarētu būt pilnībā izdomāts vai vecāku atstāstīts, jo tādas spēcīgas emocijas, kuras mani saista ar jūru, nevarētu būt radušās atstāstīta gadījuma rezultātā. un es vēl aizvien jūtos dīvainā veidā saistīts ar šo notikumu - tā gaidu un atkalredzēšanās, un līksmības sajūta, kas mani pārņem katru reizi ieraugot jūru, jo sevišķi pēc ilgākas neredzēšanās, man šķiet, tā nāk no tā laika. sajūtas, kas 35 gadu laikā tikpat kā nav mainījušās. un varbūt tieši tādēļ es nevaru dzīvot bez jūras... bez horizonta.

chatoju ar vienu draugu, kursh pashlaik Pulp Fiction skatás, un atceréjos, kádos apstákljos sho filmu pats redzéju pédéjo reizi.

sen senos laikos, tálajá 1994. vai 1995. gadá, kad es vél strádáju lielajá monstrozajá monopoluzñémumá, bijushie kolégji, sauksim viñus par Bérziñiem, uzaicinája uz savám kázám. ne tikai mani, arí vairákus citus kolégjus, tai skaitá biezpientaure. kázas bija riktígs shiks tiem laikiem - trísdiennieks, Bíriñu pils, pársimts viesu utt. atceros tik, ka svétdiená péc kázám més ar biezpientaure tikám izsédináti Rígas centrá ar ciemakukuli - gandríz pilnu Metaxas pudeli (arí baigais shiks tiem laikiem, starp citu). tad nu sézhot Vérmañdárzá uz soliña, arí divatá to tukshojám. pudele nebija vél ne pusé, kad ienáca prátá brínishkja doma - kártéjo reizi aiziet uz Pulp Fiction, ko ká reizi vél rádíja kjiníshos, ja atmiña nevilj, tad Andalúzijas Suní. tad nu sédéjám kjinítí, skatíjámies filmu un lénítiñám turpinájám tukshot Metaxu, kura beidzás vienlaikus ar filmu.

eh, skaisti laiki bija. tagad viens un divi tevi i no soliña saváks, i pudeli atñems, i protokolu uzrakstís, nu un kino jau nu ar pudeli iekshá ne tik nelaidís. un, ja nemaldos, tad papildus visam tam mr. biezpientaure arí vairs nelieto alkoholu (vai tikpat ká vairs nelieto).

izskatās, ka pirmdiena nav nekāda izcilā čakluma diena arī tad, ja strādā no mājām. secinājums: vide nav vainīga pie pirmdienas neefektivitātes, viss slēpjas galvā. atcerējos, kā skolā pirmdienas pirmo stundu pie izcilās un nedaudz ekscentriskās latviešu valodas skolotājas sākām ar teicienu "slinkum, slinkum, laid mani vaļā! čaklum, čaklum, ķer mani ciet!" nez vai tagad arī palīdzēs?

lasot piedraudzēto cibiņu čukstus, atcerējos Majakovska dzejoli no vidusskolas laikiem. ļoti vizuāli un skaisti. vai kāds atceras pārējos pantus?

bagrovij i belij otbrošen i skomkan,
v zeļonij brosaļi gorstjami dukati,
i čornim ladošam sbežavšihsja okon
razdaļi gorjačije žoltije karti.

buļvaru i ploščaģi bilo ņe stranno
uvidjetj na zdanjijah sinije togi,
i raņše beguščim kak žoltije rani
koļci obručaļi brasļetami nogi.

tolpa, pjostrošerstaja bistraja koška
plila, izvivajas, dverjami vļekoma,
vedj každij hotjel polučitj hotj ņemnogo
gromadu iz smeha otļitovo koma.

...
udarami v žestj hohotaļi arapi,
nad lbom rascvetavši krilo popugalja.