annuska ([info]annuska) rakstīja,
@ 2008-02-17 23:24:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Pazemojoši, bet mana dzīves kvalitāte, vismaz ja kopā ar bērniem, acīmredzot ir ļoti atkarīga no Mārtiņa klātbūtnes. Šīs brīvdienas bija daudz labākas. Jā, gribas paļauties. Pārējie iemesli varētu būt citāds atmosfēras spiediens, labāks zvaigžņu stāvoklis, tikko nopirkta bērnu filma (kā man patīk svētdienā pagulēt pusdienlaiku, ja aiz durvīm neviens nekašķējas) plus vēl vakar visi kopā bijām ciemos, vakars patīkamā gaisotnē. Kas to būtu domājis, ka es tā ienīdīšu ikdienu, sadzīvi, kuru pati agrā jaunībā tiku gluži vai glorificējusi.

(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]sleep_talking
2008-02-18 00:01 (saite)
nu fuck, nu, nē, man tā nedrīkst būt, kad bērns/i vairs nav tik mazi, nedrīkst, kaut kas ir jāizdomā. vai arī, ja ir tad kad mazs, tad būs vienmēr?

man nav tā,ka ienīstu ikdienu, bet ir tā, ka es esmu atkarīga no viņa klātbūtnes, šausmīgi. mēdzu lūgties, lai viņš brauc ātrāk mājās no darba. tiklīdz mēs esam trijatā, man ir arī tik daudz prieka no visas ikdienas, ka grūtības kompensējas.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]annuska
2008-02-18 00:08 (saite)
man liekas, ka viens pats bērns no gadiem trim ir gluži labi ciešams. mana galvenā pašreizējā problēma ir tāda, ka viņi ļoti slikti satiek savā starpā un visu laiku plēšas. pa vienam viss ir labi. iespējams, vairākiem bērniem vajadzīga māja dabā un vairāk brīvības. kā arī es laikam kaut kā nepareizi reaģēju.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]skuka
2008-02-18 00:17 (saite)
es pazinu ģimeni, kur bērni savā starpā nesatika tik ļoti, un vecāki šo viņu neatikšanu arī bija savā rietumnieku manierē tā akceptējuši un tik ļoti respektēja, ka mātei, piemēram, nācās no ārzemēm katru reizi atgriezties divreiz - nu, tā, lai mājās katru reizi ir tikai viens bērns, bet otrs kaut kur " nejauši" izgājis kopā ar aukli vai tēvu, proti, lai nebūtu konkurences atkalsatikšanās priekā. Es gan īsti nezinu, vai " otru reizi" viņa nāca atkal ar visiem koferiem, vai kā, un kur pa to laiku tika nogrūsts pirmais bērns, un vai tiešām tie abi bērni savā starpā nemaz nekomunicēja tiktāl, lai šo viltību atklātu, bet fakts - viņa pati man to stāstīja.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]annuska
2008-02-18 00:22 (saite)
ak Kungs.

manas māsas bērnus arī viņu otra vecmāmiņa mēdza dēvēt par katoļu pāri, kuri viens otru necieš, bet nevar izšķirties:)viņi dzīvoja vienā istabā un kašķējās, līdz beidzot piecpadsmit gadu vecumā meitene pārcēlās pie maniem vecākiem un tur arī palika līdz patstāvīgas dzīves sākšanai. tagad viņi ir draudzīgi, tikai pēc veca ieraduma joprojām uzrunā viens otru par stulbeni un tizleni:) manējie šo stafeti ir pārņēmuši un viens otru sauc par kretīnu un idiotu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]annuska
2008-02-18 00:09 (saite)
jā, bet protams, kad ir blakus mīļotais cilvēks, tad no ikdienas ir vairāk prieka:)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]sleep_talking
2008-02-18 00:23 (saite)
klau, es nezinu, tas laikam nav godīgi tā jautāt, bet
kā tu domā, kāpēc viņi slikti sadzīvo? būtu bijis iespējams kaut ko darīt citādi?
un tad, ja viņi saprastos labāk, tas sadzīves slogs tiešām būtu pa īstam vieglāks?
es vēl pajautāšu, lūdzu, noteikti neatbildi, ja negribi, ne uz ko, bet - cik liels ir jūsu dzīvoklis? kā ir ar support network? vecmāmiņas u.c., kas aizved uz kādu pulciņu? nav, ja?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]annuska
2008-02-18 00:32 (saite)
trīsisitabu dzīvoklis. ir atsaucīgi vecvecāki, taču aktīvākie (manējie) ir nogruzīti darbdienās (dēls iet pie viņiem pēc skolas, jo mēs esam darbā), un tāpēc brīvdienās cenšamies neapgrūtināt. tomēr vecākais bieži vien mēdz brīvdienās iet ar manu tēvu uz muzeju vai ar Mārtiņa mammu uz teātri, piemēram. ar visu to paliek daudz laika plēsties. jā, noteikti būtu vieglāk, ja viņi dzīvotu draudzīgāk. vēl arī, ja būtu katram sava istaba, bet tad pašreizējā dzīvoklī mums pašiem privātas telpas nepaliks vispār.
cik es zinu, kašķējas diezgan liels procents līdzīga vecuma bērnu un tas ir normāli, tikai es to kaut kā ļoti sāpīgi uztveru. plus mans dēls ir vienmēr bijis emocionāli nestabils, nervozs un slimīgi greizsirdīgs.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]sleep_talking
2008-02-18 00:37 (saite)
paldies tev. es vienkārši par šo visu neproporcionāli daudz domāju, par KĀ to visu organizēt, kad otro bērnu, kā audzināt, kā iegūt kaut kādu harmoniju, vienatni, divatni, kopā būšanu, īs- un ilgtermiņā. mēģinu mācīties.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]annuska
2008-02-18 00:42 (saite)
cik es saprotu, ja ir vairāki bērni, tad katrs no viņiem, salīdzinot ar vienīgo bērnu, zaudē intelektuāli un iegūst sociāli.
manai mammai un arī Skukai, piemēram, katrs bērns bija kā vienīgais, ar lielu vecuma starpību. bet tad tas kopējais laiks ir ilgāks.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]annuska
2008-02-18 00:36 (saite)
pulciņi ir darbdienās. ir foršāk, ja mēs visi kopā kaut kur braucam, bet, ja viens nav mājās un otrs grib atpūsties, tad ir elle vaļā.
savādāk darīt - es nezinu. centos, cik varēju, vienīgi neesmu diez cik savaldīga, ja mani izbesī. varbūt varēja veltīt vairāk uzmanības - taču ir bērni, kuriem tu dod un dod, bet viņam tāpat par maz, un mans dēls ir no tādiem.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]putnusieva
2008-02-18 01:54 (saite)
iedomājies tikai, pat mana mūžam mierīgā un pacietīgā irbe ar mazo smaidošo meldru kašķējas. aktīvi plēšas. un viņiem takš ir gandrīz 10 gadu starpība. un irbe tak meldru tik briesmīgi gaidīja. bet tagad... meldrs nelabā balsī bļauj un kliedz: mamma, mamma!, kamēr irbe sapūšas un indīgi ņurd, ka brālis jau vienmēr tiek vairāk saudzēts un viņai gan šitā un tā neļāva, kad viņa maza bija...

viņus var šķirt, var nešķirt. kāda starpība. kad otra nav, tad dīc, ka pietrūkst. bet kad ir... irbe pa kluso pielien meldrum klāt un čukst (tā, lai es nedzirdu), ka viņam dibenā aug zaļas spalvas, bet meldrs spiedz kā prātu zaudējis. vai arī meldrs slepeni ielīdīs irbes istabā un ar savām guašām uzlabo viņas zīmējumus (piemēram, dienu pirms rozīšu skates) un kad irbe to, ak, jēziņ, atklāj...


mīļais kungs, patiesībā no tā visa visvairāk ciešu es. man domāt, tā ir kaut kāda komunikācijas forma viņiem, kurā obligāti jāiesaista arī mani. un ja es atceros, kā mēs ar brāli bērnībā bijām dzīvokli pa zonām sadalījuši, tad tā laikam arī ir.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]wowow
2008-02-18 09:41 (saite)
Es domāju, ka tas ir dziļi individuāli atkarīgs no tā, kā saslēdzas gēni un velnsvēl sazinnokā - mūsudivgadīgā meitene ir despots, kas pamatā terorizē lielo brāli un vienlaikus nevarētu teikt,ka viņi plēšas- vienkārši raksturi viņiem ir tik ļoti dažādi.

Nedomāju, ka kaut ko ir iespējams darīt citādi- bērni ir ļoti vērīgi un ātri pamana katru tavu "īsteno" izpausmi- neceri, ka ar vecāku smēģināšanu kautkā speciāli uzvesties kaut ko iespējams ietekmēt.

Manā bērnībā mēs ar brāli un māsu dzīvojām divistabu dzīvokļa vienā istabā- tas protams nav nekāds kritērijs, taču nedomāju, ka bērnu izolācija atsevišķās istabās padarīs viņu dzīvi labāku (drīzāk gan otrādi), vecākiem protams mazliet vieglāk, ja var aizsūtīt katru uz savu istabu, noteikt rulesus, ka viens nevar iet otra istabā, tomēr man liekas, ka sapotēt individuālismu pavisam maziem ķipariem nozīmē viņus vēlāk lauzt bērnudārzā un īpaši skolā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]lepele
2008-02-18 08:20 (saite)
cik gadu viņiem ir? kaut gan - tam nav nozīmes. cik esmu dzirdējusi, tā ir normāla parādība. paskaties dabā - kā vilcēni savā starpā cīnās, tas jau tīri ģenētiski ielikts - konkurences cīņa, tātad jācīnās, it īpaši šī "tieksme" ir izteikta puikām, un tas ir saprotami. bet, lūk - pat es ar savu 7 g. vecāko māsu arī par kaut ko plēsos, un pamatīgi, bet tagad neatceros, par ko, bet fakts tāds, ka tagad mēs esam vislabākās draudzenes. un es pazīstu daudzus brāļus/māsas, kuri pieaugot ļoti labi satiek, kaut gan bērnībā plēsās. es to apzinos, un gatavojos,ka manējie arī kausies.
viena mana kolēģe, psihoterapeite, brīžos, kad viņai zvanīja bērni un bļāva, ka saplēsušies, nokomandēja, lai katrs aiziet uz savu stūri un uuzraksta uz papīra lapas savu versiju par notikušo. tad mājās kopā lasīja un sprieda "taisnu tiesu".
un, jā - MV klātbūtne ļoti palīdz.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]annuska
2008-02-18 12:27 (saite)
deviņi un gandrīz seši gadi

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]merkela
2008-02-18 15:50 (saite)
Ar brāli (4 gadu starpība, viena istaba) pārstājām viens otru nīst un sist tikai pēc tam, kad viņš iestājās augstskolā un aizbrauca uz Rīgu. Pēc tam tikāmies ne tik bieži. Vai arī pieaugām un iemācījāmies savaldīties.
Bet mamma iemācīja, iedzina mūsos gandrīz ar varu domu, ka, lai arī mājās ir karš, tomēr ārpusē brālim (māsai) būs jānostājas māsas (brāļa) pusē un jāaizstāv viņš neatkarībā no jebkā, tai skaitā, savstarpējā naida. Šobrīd man šķiet, ka šis arī bija vienīgais veids kā mamma varēja ietekmēt tā laika attiecības.
Nu un protams, katru gadu bērni 3 mēneši prom no acīm, laukos :)

(Atbildēt uz šo)


[info]jojo
2008-03-11 21:13 (saite)
es nezinu, vai tas mierinās, mums ar māsu divi gadi starpā, mēs arī viena bez otras nevarējām, bet kopā visu laiku plēsāmies, un mēs arī tagad ļoti labi satiekam. pārgāja, kad jaunākajam (man) palika 20 apmēram.

(Atbildēt uz šo)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?