Ar brāli (4 gadu starpība, viena istaba) pārstājām viens otru nīst un sist tikai pēc tam, kad viņš iestājās augstskolā un aizbrauca uz Rīgu. Pēc tam tikāmies ne tik bieži. Vai arī pieaugām un iemācījāmies savaldīties.
Bet mamma iemācīja, iedzina mūsos gandrīz ar varu domu, ka, lai arī mājās ir karš, tomēr ārpusē brālim (māsai) būs jānostājas māsas (brāļa) pusē un jāaizstāv viņš neatkarībā no jebkā, tai skaitā, savstarpējā naida. Šobrīd man šķiet, ka šis arī bija vienīgais veids kā mamma varēja ietekmēt tā laika attiecības.
Nu un protams, katru gadu bērni 3 mēneši prom no acīm, laukos :)