Es domāju, ka tas ir dziļi individuāli atkarīgs no tā, kā saslēdzas gēni un velnsvēl sazinnokā - mūsudivgadīgā meitene ir despots, kas pamatā terorizē lielo brāli un vienlaikus nevarētu teikt,ka viņi plēšas- vienkārši raksturi viņiem ir tik ļoti dažādi.

Nedomāju, ka kaut ko ir iespējams darīt citādi- bērni ir ļoti vērīgi un ātri pamana katru tavu "īsteno" izpausmi- neceri, ka ar vecāku smēģināšanu kautkā speciāli uzvesties kaut ko iespējams ietekmēt.

Manā bērnībā mēs ar brāli un māsu dzīvojām divistabu dzīvokļa vienā istabā- tas protams nav nekāds kritērijs, taču nedomāju, ka bērnu izolācija atsevišķās istabās padarīs viņu dzīvi labāku (drīzāk gan otrādi), vecākiem protams mazliet vieglāk, ja var aizsūtīt katru uz savu istabu, noteikt rulesus, ka viens nevar iet otra istabā, tomēr man liekas, ka sapotēt individuālismu pavisam maziem ķipariem nozīmē viņus vēlāk lauzt bērnudārzā un īpaši skolā.