iedomājies tikai, pat mana mūžam mierīgā un pacietīgā irbe ar mazo smaidošo meldru kašķējas. aktīvi plēšas. un viņiem takš ir gandrīz 10 gadu starpība. un irbe tak meldru tik briesmīgi gaidīja. bet tagad... meldrs nelabā balsī bļauj un kliedz: mamma, mamma!, kamēr irbe sapūšas un indīgi ņurd, ka brālis jau vienmēr tiek vairāk saudzēts un viņai gan šitā un tā neļāva, kad viņa maza bija...

viņus var šķirt, var nešķirt. kāda starpība. kad otra nav, tad dīc, ka pietrūkst. bet kad ir... irbe pa kluso pielien meldrum klāt un čukst (tā, lai es nedzirdu), ka viņam dibenā aug zaļas spalvas, bet meldrs spiedz kā prātu zaudējis. vai arī meldrs slepeni ielīdīs irbes istabā un ar savām guašām uzlabo viņas zīmējumus (piemēram, dienu pirms rozīšu skates) un kad irbe to, ak, jēziņ, atklāj...


mīļais kungs, patiesībā no tā visa visvairāk ciešu es. man domāt, tā ir kaut kāda komunikācijas forma viņiem, kurā obligāti jāiesaista arī mani. un ja es atceros, kā mēs ar brāli bērnībā bijām dzīvokli pa zonām sadalījuši, tad tā laikam arī ir.