Pēdējais mans ieraksts tapa 2. jūlija pēcpusdienā. Taču tieši vakars bija tas, kas ietvēra sevī drūzmu jautruma.
Kad mēs atbraucām no veikala, kuru apmeklējām 2. jūlijā, tika nopirkts rums. Dzēru es rumu ar kolu, tēvs arī piebiedrojās, māte ar Inetu dzēra vīnu (kā parasti, balto vasarā), puiši alu. Katram bija savs dzeramais, tā teikt. Un tad, kad es sēdēju dīvānā, spēlēdama puiku hp portatīvajā 3D šahu (7 windows), tēvs izmeta šādu frāzi:
„Davaj, uzspēlējam 5 duraka partijas? 3 no tām es tevi uzvarēšu!”
Es, protams, pasmaidīju. Mani vienmēr aizrauj šāda veida izaicinājumi. Uzreiz iekuras tāda uguntiņa manī, kas saka, ka „man viņš tūlīt ir jāuzvar pēc šāda izteiciena!”. Smieklīgi.
Pagāja neilgs laiks, un nu mēs abi tur sēdējām pie galda, maisīdami kārtis. Dzērām rumu ar kolu. Spēlējām. Pirmo partiju viņš zaudēja, taču to mēs neieskaitījām, jo pietrūka vienas kārts, ko atradām mazajos (duraku mēs spēlējām pēc viņa izvēles – bez džokeriem, 36 kārtīm un ar pārvešanu). Un, tā kā esmu visnotaļ principiāls cilvēks, uzreiz izlēmu, ka partija, kurā pietrūkst vienas kārts, neskaitās. Pavisam noteikti ne, jo tas nav godīgi, šāda spēle, šāda uzvara. Un tad mēs sākām ar nu jau visām kārtīm.
Kad uzvarēju pirmās divas partijas, tēvs sāka bīties. Un mēs arī norunājām derības – tas, kurš zaudēs, skries gar Melnās jūras piekrasti kā hojeka/futbola/whatnot fans – paceltām rokām cilvēks skries peldkostīmā gar piekrasti, kliedzot šo te liktenīgo „Jā! Jā! Jā-jā-jā! Jā-jā-jā-jā! Jā-jā!”. Tādas bija mūsu derības. Trešo partiju viņš veiksmīgi uzvarēja (ļoti interesantā spēlē), un nu rezultāts bija 2:1 manā labā. Ja viņš uzvarētu ceturto, tad pēdējā partija paliktu izšķirošā. Taču viņš zaudēja. Tagad, 4. jūlija pusdivos dienā, viņš vēl nav skrējis. Bet noskries, noteikti. Vienkārši vakar nebija laiks pludmalei, šodien piemirsās.
Vispār jāatzīst, ka tad, kad mēs saderējām uz šo skriešanu gar krastu (kas, protams, bija mana ideja), mēs abi smējāmies. Tas vakars pats par sevi tika aizvadīts vienos smieklos. Daudz, daudz ruma, pozitīvisma un kāršu, sarunu un tā. (Kopā izdzērām pa vakaru 0.7l ruma.) Jā, man tiesām garšo rums. Sevišķi kokteilī ar kolu.

Vakar mēs braucām beidzot uz Nesebiru. Lai gan doma bija braukt jau aizvakar, tajā pašā otrajā datumā, tomēr to vakaru mēs pavadījām tepat, kūrorta pilsētas centrā – ēdām bistro, staigājām, parunāju ar vietējo pārdevēju, pabildēju. Tāda īsa, toties vismaz kaut cik kultūru iepazīstinoša pastaiga.
Vakar savukārt mēs beidzot bijām vecpilsētā. Nesebirā, starp citu, atrodas arī Bulgārijas lielākais akvaparks, vismaz tā mēļo. Un turp mēs dosimies pēc apmēram stundas (pat nedaudz mazāk). Tad jau redzēs, kā būs. Zinu, ka man noteikti ir nedaudz bail (kā jau vienmēr no ekstrēmākām atrakcijām), bet glābj tas, ka dosimies ar puišiem. Tad nav tik bailīgi, jā. Tātad, Nesebira. Neliela vecpilsēta ar vecu arhitektūru – vecas, no akmeņiem mūrētas baznīcas, vecas mājas, veci arhitektūras veidojumi, kas nu jau pussabrukuši. Pilns ar veikaliem, gluži kā mūsu Vecrīgā, tikai daždesmit reizes blīvāk un vairāk to veikalu. Tur tad arī nopirku daļu suvenīru. Un Mārtiņam solīto bulgāru zaļo tēju.
Jāatzīstas, ka suvenīri man principā visiem būs vienādi – gan tāpēc, ka tie ir salīdzinoši lēti, gan arī tāpēc, ka man pašai tas suvenīrs dikti patīk. Un tas ir universāls – to var dāvināt katram. Tad nu būs katram maziņš sveiciens no Bulgārijas, jā. Un, protams, tas arī ir raksturīgs tieši Bulgārijai. Lielisks variants (arī pati sev es to atvedīšu kā suvenīru, khi). Parasti jau es vienmēr piemeklēju katram kaut ko īpašu un atsevišķu, bet šoreiz nav ne īsti laika, nedz arī naudas tādām izvirtībām. Tāpēc, mani mīļie, iztiksiet ar to, kas i`.

Nezinu, vai esmu to pieminējusi, bet te sasodīti labi guļas. Vēl pie tam visiem, ne tikai man. Bet galvenais, ka man nav jālieto pat miegazāles, aizmiegu ātri un patīkami. Nu, izņemot vakardienu, vakar tā pailgāk sanāca neaizmigt, taču, salīdzinot ar neaizmigšanu Latvijā, šī neaizmigšana bija vienkārši nieks.
Kad vakar gulēju, klausoties mūziku ausīs, domāju par daudz ko, ko vēlos uzdrukāt. Šodien puse no tā ir piemirsusies. Tas nekas, jo es atceros galveno:
„Белых ангелов толпа
или бесов легион -
всёравно, кто будет тем
светом
в конце трубы.

Может быть, Иисус Христос,
а может дурь всех папирос,
а, может быть, один из тех,
с кем я
пил когда-то.

Но всё это дым
И всё это пыль
Пока
Внутри меня
Жив мой «тру-ля-ля»…”

Dikti ilgi sanācās drukāt šo tekstu, jo te nav krievu burtiņu, uz šī datora. Nācās pēc atmiņas. Taču... nu, jā. Šis teksts, šī dziesma ir tik lieliska. Kad es iemācīšos šādi dzejot, tad, iespējams, es būšu sasniegusi kaut kādus augstumus. Tagad es tikai varu tiekties un tiekties pēc šķietami nesasniedzamā.

Tā, lūk, mani mīļie. Vēl es jums iesaku noklausīties un izbaudīt šādu sen nebaudītu gabalu – Токио – Когда ты плачешь. Vienkārši tik maiga un baudāma dziesma. Kad to klausos, šķiet, ka šis vokālists ar savu balsi un vārdiem pieskaras man. Un izjūtu katru skārienu pie miesas, pie sirds, pie smadzenēm; katru impulsu. Tik ļoti intīmi, jā.
Kad es, lūk, šādi – uz muguras, aizvērtām acīm guļot gultā – klausījos mūziku, tad izjutu jau sen nebijušo reibumu. It kā es būtu sadzērusies, lai gan tiku vakar izdzērusi labi, ja kādu alus glāzi mazu. Tas bija cits reibums, taču tik līdzīgs alkohola reibumam – es gulēju un peldēju vienlaicīgi. Neaprakstāmi dīvaina sajūta. Pat nedaudz velk uz nepatīkamu parasti, šoreiz bija tieši uz robežas. Vienreizēji. Neaprakstāmi. Pieņemu, ka pie vainas bija dziesmu pieskārieni, kas tik nekaunīgi gramstījās gar katru manu ķermeņa daļiņu. Nekaunīgi un skaisti.
Kas to lai zina, varbūt tieši šīs gramstīšanās dēļ man šonakt tādi sapņi bija. Tādi, ļoti nekaunīgi erotiski. Griboši. Un tad vēl arī nāca klāt mistika un dēmoni, bet ko nu par to. Jādodas taisīties uz akvaparku. Cerams, ka peldkostīma biksītes nekur pa ceļam nepazaudēšu (jā, no tā es nāvīgi baidos vienmēr, kad esmu akvaparkos). Tad nu, mani dārgie, līdz vēlākam. Līdz vēlākam, taču nebūt ne sliktākam, es vismaz ceru.

Patīkamu dienu!

Почему всё не так, как мне хотелось?
Собранная мозайка в вдрызг разлетелась
Цветными брызгами или осколками
В руки впиласть, своми иголками

Ладони сжимаю, всё-равно знаю
Я могу, я сердце не потеряю

Iedomājos, ka tas tik ļoti daudz izsaka par notiekošo cilvēku dvēselēs, par zaudējumiem, cīņu sevī.

1. – 2. jūlijs.

Vakardiena... Vakardiena, sasodīts, pagāja tikpat ātri, kā visas dienas šeit paiet. Nē, saprotiet, dienvidos tik ātri paliek tumšs, dažu minūšu laikā gaisma burtiski iekrīt horizonta otrajā pusē. Pilnīgi nopietni.
Un vakardiena, būdama bezsaules un pavēsa diena, tika aizvadīta „nosingdūojot”. Tas ir, viss, ko es vakar tiku darījusi, biju izpeldējusies aukstā baseinā, kas tepat pie dzīvokļa (jā, atklāju savu sezonu baseinā, ghh), un aizbraucu uz veikalu. Tas ir, meklēt veikalu un ēstuvi. Izbraukājām daudz un dikti, līdz beigās dabūjām normālu lielveikalu, kuru es pat nevarēju apmeklēt – iepriekšējā mazajā veikaliņā nopirkām man lielu šokolādes saldējumu, kuru nācās mašīnā apēst (to gan es neizdarīju platīšu dēļ, tās man liedza ēst tik tālu, kad sākās vafele. Sūkāt, dzert un laizīt es varu, bet vairāk gan ne).
Jāsaka, ka tas laiks, kas tika pavadīts mašīnā, gaidot vecākus un laizot šokolādes gardumu, bija vispasakainākais visas vakardienas kopumā. Es sēdēju mašīnā, vērojot, kā cilvēki staigā turpu šurpu, līdz sāka līt. No sākuma lija reti, taču milzīgām pilēm. Taču pēc dažām sekundēm sāka gāzt. Latviski saka par šāda tipa notikumiem, ka „gāž kā no spaiņiem”, angliski – „it`s raining cats and dogs”. Taču neviens teiciens nespēj izteikt to, ko es redzēju. Nē, tas nebija negaiss, tas bija tikai gāziens. Un gāziens, kādu es savā mūžā vēl nebiju piedzīvojusi.
Piles, kas sitās pret mašīnas ārējo korpusu, radīja vēl nepiedzīvotu skaņu. Tas ir, tās bija tik milzīgas un smagas, ka to radītā skaņa bija vēl iespaidīgāka un „sitošāka” par krusas izraisīto skaņu, sizdamies pret mašīnas korpusu. Mm. Brīžiem likās, ka šīs piles izārdīs mašīnas jumtu, izēdīsies tam cauri, tik smagas un apjomīgas šīs piles bija. Lietus lija pavisam nedaudz, šķiet, pat nepilnas divas minūtes, un tik īsā laikā ielas bija ūdens kārtiņas pārklātas – tik ļoti DAUDZ ūdens bija nokritis.
Kad lietus nedaudz pierimās, gar mašīnas priekšējo logu (tieši manu acu priekšā) nolidoja kajaks. Labi, es īsti nevaru teikt, ka tas ir kajaks, taču tas bija milzīga izmēra balts/gaišs putns. Kaijas tās NOTEIKTI nebija. Noteikti. Viennozīmīgi. Pilnīgi un galīgi ne. Māte teica, ka tie esot kajaki, bet varbūt tas ir kāds cits liela izmēra putns, katrā ziņā tas izskatījās interesanti – šis putns vēzēja savus spārnus tik ātri, it kā bēgdams no lietus. Parasti saulainā laikā šādi putni planē un vēzē savus spārnus mierīgi, brīžiem pat šķiet, ka cildeni. Taču šoreiz viņš manāmi muka no lietus. Tas bija tik tiešām amizants skats.
( ... tālāk ... )

Ir ļoti dīvaini, ka vīriešiem ir tik izteikta viena īpašība - viņiem IR svarīgi, ko par viņiem padomā/domā citi. Viņiem IR svarīgi, kā sevi parāda cilvēkos. Viņi negrib neko "lieku" bāzt iekšā internetā, kas traucētu "viņu tik intīmajai" dzīvei, kamēr paši bārsta pa labi un kreisi to, ko viņi GRIB, lai citi redz un dzird, un vispār - zina.
Viņiem patīk sevi parādīt no kaut kādas savas tās puses, ar kuru viņi vēlas asociēties citiem. Un, kamēr viņi cītīgi apgalvo, ka "tās esot lietas, kuras nav jāzina citiem", viņi mierīgi izpauž citas savas lietas tā, it kā TĀS GAN būtu jāzina visai pasaulei. Smieklīgi. Vīrieši mēdz būt daudz smieklīgāki un daudz vairāk mēdz rūpēties par savām "reputācijām" nekā sievietes.

Tā, protams, nav visiem, nav gan. Taču lielākajai daļai vīriešu, ar kuriem esmu saskārusies, tas nudien ir tā. Vienkārši apbrīnojami.

Tagad ir 22:10, ir tumšs, esmu izdzērusi jau trešo tējas krūzi un domāju pavisam drīz iet pakaļ ceturtajai. Pavisam nopietni – šī nakts man būs gara. Vienalga, vai pavadīšu to, dzerot tēju un turpinot lasīt, vai arī, sēžot uz verandas un sapņojot, veroties zvaigznēs. Varbūt pie jūras. Varbūt, kad atnāks puikas, mēs spēlēsim „Dinamo” – kaut kāda kāršu spēle, kuru šamie ir piedraudējuši man noteikti iemācīt. Katrā ziņā šī nakts man būs gara.

Es te atkal jau aizdomājos par dzīvi. Savu, citu cilvēku dzīvi. Sēžu un domāju, ka es taču neko neesmu izdarījusi tādu, lai apgalvotu, ka „jā!, esmu dzīvojusi!” Vai tas nav skumji? Nē, nu ir, protams, visādi lieliski sīkumi, kas liek sajusties dzīvai. Bet dzīvot un justies dzīvai ir divas dažādas lietas, ne tā? Hm. Ak, Selindžers. Viņš tiešām ir lielisks. Raksta tik lieliski, ka grūti atrauties no lasāmā, taču nākas, jo prāts pārlādēts ar emocijām un domām. Daudzām domām. Iedvesmojoši.

Vispār jau „Uz kraujas rudzu laukā” varonis, Holdens, ir varens kretīns. Man viņš it kā nepatīk. Viņš ir prasts, kas ir pat savā veidā pievilcīgi un šarmanti, taču viņš rada tādu iespaidu, it kā būtu īgns kretīns, kam nekas un neviens nepatīk. Tādi kā viņš parasti izaug par veciem večukiem, kas sēž vieni parkā, baro pīles un aprunā visus garāmgājējus. Nu, ja ne visus, tad vismaz lielāko daļu. Taču Selindžers ir satriecošs, ja spēj tādu kretīnu padarīt par vareni interesantu tēlu. Ja spēj tik lieliski apstāstīt kāda tāda Holdena dzīvi, uzrunājot. Liekot aizdomāties. Izjust. Patīkami, tiešām. Žēl tikai, ka pavisam drīz šī grāmata būs izlasīta – es tikai pavisam nedaudz palasīju mašīnā, tomēr nu jau puse grāmatas kā izlasīta. Tas gan žēl, tiešām. Priecē mana Dzimšanas dienas dāvana, ko uzdāvināja šīs pašas grāmatas aizdevējs – Selindžeru. Tikai citu grāmatu. Tagad man gribēsies Selindžera vēl un vēl. Vareni viltīgs gājiens, jā...

Tā nu es te sēžu, ir tikpat tumšs, cik bija šī ieraksta pašā sākumā, es alkstu vēl tējas krūzes, ir nedaudz skumji, ir tukšums man apkārt. Un tomēr es saprotu, ka nav nemaz tik slikti (ja atskaita manu pārlieku lieko emocionālismu un spēju no jebkā izsecināt tikai ļaunāko). Man gribas uz mājām. Man negribas uz mājām. Man gribas uz centra mājām, man gribas izbaudīt savu tukšumu. Nesanāk tā īsti. Pieķeršanās ir patiesi tizla padarīšana. Man nepatīk pieķerties. Es gribu Innocentiju, tad būtu tik sasodīti vienkārši un nekā. Lai būtu mazāk smaržu un garšu, bet tad vismaz nebūtu tik daudz sūdu, kas apkārt. Tad mēslojums būtu vienkāršs mēslojums, nevis sūdiem apkrauta pasaule. Eh, to ir sarežģīti izstāstīt.

Tikko tētim stāstīju Pokera būtību – kā un kāpēc spēlē, kas ir blefs, kā notiek likmju likšana. Viņš sāka ar jautājumu, vai protu spēlēt. Ha. (Pa TV superīgie nakts pokera turnīru raidījumi tagad.) Sagribējās atkal kādu veco, labo pokera vakaru. Tie bija jauki. Vienmēr. Un man patika, ka puikas deva man fišciņas savas, ar ko paspēlēties – reāli čaļi deva man savu naudu, kuru es te paspēlēju, te atkal izmantoju lietderīgi, iegūstot vairāk. Un ļāva man šad tad pašai bez naudas spēlēt, lai gan pārsvarā es spēlēju ar savu naudiņu (daudz ne, jo allaž esmu jutusi to naudas robežu, turklāt man nekad arī daudz nav bijis, vēl pie tam patērēt visu, kas ir, kādai nieka veiksmes spēlei – tik muļķīgi neizrīkotos). Jā, vajadzētu uzrīkot. Kāds vēlas, mm?

Beigšu laikam uz vienkāršas, varbūt pat „nepabeigtas” nots. Tas pokers ir pārāk interesants, lai laistu to garām, filozofējot par maniem kārtējiem tizlumiem, kuriem „es piešķirot pārāk lielu nozīmi”. Nekas. Es visam piešķiru lielu nozīmi un tajā pašā laikā apgalvoju, ka viss esot tik bezvērtīgs. Liekule, heh. Bet nu, tā es jūtos. Visa dzīve sastāv no sīkumiem, katrs sīkums ir bezgala nozīmīgs, bet pati dzīve bezvērtīga. Nezinu, neizprotami, muļķīgi, bet galvenais, ka sajūtas reālas. Labi, dārgie, došos es pie televizora un papriecāšos par to seksīgo azartu, kas valda pie pokera galda. Patīkamu, patīkami zvaigžņainu un sapņainu nakti, dārgie.
Ou revouir.

Sveiki, mani mīļie. (Nezinu īsti, ko es uzrunāju, bet laikam to, kas labprāt vēlas atsaukties uz šādu uzrunu.)

Mans brauciens aizsākās tālajā.. emm, 28. jūnija rītā, kad ap 6:30 biju lejā - viņš nonesa man čemodānu, un es iesēdos mašīnā, gribot, bet nespējot īsti atskatīties. Atvadās atskatīties īsti nav brīv, vismaz ne man.
Oficiāli sākām mūsu braucienu ap 8:00 no rīta – tradicionālā „vēl jāizdara tas, vēl jāizdara šis” pēdējās minūtēs, visādas rīta kafiju procedūras un kas vēl ne. Katrā ziņā, ideja ir tāda: „jā, steigsimies nokavēt mūsu, emm, dzīvokli?!” Nu, respektīvi, cilvēki nesteidzās īpaši ar domu, ka neesot jau, kur steigties. Domājams, ka šis ceļojums izmainīs nedaudz viņu šos brīvos uzskatus.

Mans šis ceļojums jau no paša tā sākuma solās būt daudz patīkamāks nekā pagājušā gada trakais brauciens uz Itāliju. Par to liecina laiks, kad izbraucām no Latvijas – šoreiz man nesametās uzreiz skumji par to, kas tika atstāts aiz robežas, aiz kilometriem un vispār, megametriem. (Nekad neesmu dzirdējusi, ka šādi dēvētu attālumus, tad nu, es būšu laikam pirmā.) Vispār skumjas kā tādas pagaidām mani apmeklējušas tikai abos nule aizvadītajos vakaros, un arī – ne īpaši ilgi un smagi.
Kad ieradāmies jau rezervētajā Polijas hostelī, patīkami pārsteidza teju viss – sākot ar cenu un apstākļiem un beidzot ar brokastīm. (Patiesībā jau nekas nav ideāls. Brokastis tika norunātas uz 6 no rīta, jo mums bija jāveic lielākā ceļa daļa vēl, taču saimniece piecēlās tikai 7, kā rezultātā mēs zaudējām 2 ceļa stundas.) Jāsaka, ka arī tad vēl daži ceļabiedri īpaši par to nesūkstējās. Līdz šim rītam, protams. Šorīt, kamēr vīriešveidīgie radījumi sēdēja 12h no vietas pie stūres pa nakti līdz pat rītausmai, viņi, šķiet, saprata, cik ļoti vērtīgs ir ceļā pavadītais laiks un katra iekavētā minūte, kas rezumējas ilgākā braucienā, kas ietver sevī maldīšanos svešās vietās un braukšanu naktī, kad visi pārējie guļ – braucējam tas ir ļoti grūti, mhm. Ne jau velti autobusu-tālbraucēju šoferiem ir noteikta 8h norma, pēc kuras viņi vairs nedrīkst braukt, līdz nav gulējuši cik tur tās stundas.
Tā, lūk. Braucējiem nav viegli. Jāsaka, ka arī pasažieriem nav viegli, praktiski dzīvot 2 diennaktis mašīnā, atskaitot tās dažas hostelī gulētās stundas. Visu laiku kājas tirpst, nevar īsti izstaipīties, nevar iekārtoties... Vienīgi man šis ceļš, šķiet, bija krietni vieglāk izturams nekā citiem – pieredze mācījusi mani, ka optimāli izmantots ceļā pavadītais laiks ir tad, ja tas pavadīts miegā vai vismaz pusmiegā, kas, mašīnā braucot, ir biežāka parādība.

Kad šorīt ieradāmies mums nepieciešamajā miestiņā, vēl ilgi starp šiem kūrortiem meklējām īsto – Etara/Etra II. (Etara vai Etra – labs jautājums. Vienuviet rakstīts uz kūrortu kompleksa Etara, citā vietā atkal Etra.) Un beigās atradām. Jāsaka, ka nav ne vainas. Iedomājos, cik gan šerpi tomēr tas nākas – kādai sievietei no Rīgas pieder „dzīvoklītis” Bulgārijā. Kūrorta dzīvoklis ar modernu dizainu un baseinu dažu soļu attālumā. Un, protams, tepat pie Melnās jūras – tā jau kādu divu simtu metru attālumā drošvien. Vēl neesmu bijusi, gribēju šovakar aizstaigāt, bet tad jau redzēs. Katrā ziņā ar apkārtni es vēl paspēšu iepazīties.

Tagad ir pusčetri. Un tas ir sasodīti dīvaini. Man ir pierasts, ka visu ceļojumu galamērķī tiek nokļūts vakarā/naktī, kas paredz vienkārši mantu nolikšanu un gulēšanu – ilgu un saldu gulēšanu pēc ne visai komfortabla, ilga ceļojuma turp. Bet šoreiz atbraucām agri no rīta, ap kādiem 8. Un tagad, šajā agrajā pēcpusdienā, no sešiem cilvēkiem palika tikai divi nomodā – es un sieviete vārdā Ineta (tuvs ģimenes draugs). Viņa ir dušā, es uz dīvāna viesistabā drukāju šo ar cerību, ka internets varbūt pēc dažām datora restartēšanas reizēm ļaus iecibot manu ierakstu.
Un jā, runājot par internetu, tas... Ehm, kā lai saka. Samaksāts tika 15 levas par interneta login un pw uz 7 dienām – veselu divu strīpu spēcīgs WI-FI, kurš pie katras izdevības atslēgsies un nelādēsies atkal klāt. Turklāt ellīgi lēns – nevar nevienu Word dokumentu aizsūtīt. Pat vienas lapas lielumā! Tāpēc, mīļie, ja domājat, ka jums ir nepaveicies ar internetu, tad ziniet, ka jums vismaz ir, par ko maksāt. Man te īsti nav. Varu saderēt, ka pat kafejnīcās pieejamie bezmaksas WI-FI ir krietni labāki par šo kūrorta maksas internetu, tā, lūk!

Labi, mati smaržo, ķermenis arī (kā jau pēc dušas), žēl tikai, ka muguru nav īsti, kam palūgt sasmērēt ar losjonu. (Teorētiski jau ir, kam, tomēr...) Viss ir lieliski – alus ledusskapī un vēderā, šobrīd gan vēlos uztaisīt lielu, siltu tējas krūzi un palasīt Selindžeru. Jā, tā ir lieliska grāmata, tik tiešām. Un Peļēvins, lai cik arī ironiski patīkama nebūtu viņa valoda, var iet ieskrieties ar savu „T”. Nu ko, dārgie, ceru drīz ievietot šo manā dienasgrāmatā un dodos tējas-grāmatas pasaulē 2300 km attālumā no mīļotās Latvijas.
Patīkamu vakaru!

http://www.youtube.com/watch?v=e6raVzrbqrM

Oh, holy Tim Minchin. Viņš taču ir tik lielisks un attractive guy. Lielisks humors, lieliski apspēlēts, lieliska balss, labas klavierprasmes. Starp citu, arī es bērnībā sen gribēju sev klavieres. Un, kad mums reiz piedāvāja par brīvu pavecākas klavieres, māte atteicās, lai gan es tik ļoti tās gribēju - "nebūs, kur likt mājās, un man to nevajag". Bet man vienmēr ir teikuši, ka man esot jāspēlē klavieres, jo man esot tik gari pirksti. (Par garajiem pirkstiem es varu piekrist.)


---


Gatavojos ceļam. Klausoties Minchinu un gaidot, līdz pienāks ātrāk plkst. 15:00, lai varētu aizdoties pie zobārsta (kas bija jāizdara jau sen, bet es taču aizmirsu pierakstīties, nu!)
Pagaidām tukšs iekšās. Zinu, ka vakars tiks aizvadīts, kravājot koferus, sarakstot diskos mūziku un Tvinpīksu, malkojot sarkanvīnu (es ļoti ceru, ka mana šī vēlme tiks ņemta vērā un respektēta). Zinu, ka vakarā būs baiss nemiers. Mani allaž pārņem nemiers pirms došanās prom. Sevišķi pirms lidošanas. Taču arī ceļošana ar auto nav nemaz droša. Interesanti, cik daudz cilvēku vispār zina, ka lidot ar lidmašīnu ir patiesībā visdrošākais ceļošanas veids? Ja salīdzina upuru skaitu, negadījumu skaitu, ak, auto negadījumu taču ir visvairāk par visāda cita veida negadījumiem! Nu, neko, cerams, ka arī šoreiz viss noritēs veiksīmgi. Es tomēr uzticos tētim, viņš ir lielisks šoferis, neskatoties uz savu aizraušanos ar alkoholu, novecošanu un tās radītajām sekām (redze ļoti pasliktinājusies un arī uztvere citādāka).


---


Jā. Visu gaišu, mani dārgie. Internets man tur būs, tikai cik gan daudz un bieži- tie ir apšaubāmi lielumi. Labākajā gadījumā reizi dienā ieiešu internetā. Tikai ne sākumā. Sākumā dienas tiks aizvadītas ceļā, un tur gan man nebūs interneta. Heh. Labi, došos. Ehm, uz youtube.com. Tā ir jauka mājaslapa (labāka par visādām citām "TUBE.com"). Oh, sweet irony. Anyways, man jūs pietrūks.
Au revoir et avec amour, -
E.

Mr. Nobody

Misters neviens, cilvēks vārdā Nemo. According to... Huh, atvainojos. Tik lieliska filma jau otro reizi pārņem mani savā varā, tāpēc grūti pārslēgties atpakaļ uz latviešu valodu. Tātad, ierakstīju Google meklētājā „Nemo”, gaidot kaut kādu simbolismu. Neba tāpat vien tik filozofiskas filmas galvenā varoņa vārds būs piemeklēts šāds. Un protams – „Nemo is a Latin word meaning "no man" or "no one".”
Interesanti, ka viena filma var sevī ietvert tik daudzas idejas tik dažādos līmeņos. Es pat īsti nezinu, ar ko lai sāk, bet mēģināšu sākt ar filmas pašu sāli (lai gan sāls tur bija viscaur filmai, ghm). Labi, filmas būtība slēpjas aiz laika mākonīšiem. Tas ir, filmā tiek runāts par laika telpu, kas sāka eksistēt pēc tā sauktā „Lielā Sprādziena” kā ceturtā dimensija blakus trim telpas dimensijām. Un filmā aprunā to, kā Visums izplešas, kā viss kustas uz priekšu, šīm četrām dimensijām eksistējot. Jautājums ir, kas notiktu, ja vēl viena no šīm dimensijām nebūtu telpas, bet gan laika dimensija? Kas notiktu ar laiku? Augstākais filozofijas līmenis, kas vijas ar zinātni un kvantu fiziku (in my honest opinion).
Un, protams, - kur ir filozofija, tur ir arī jēgas meklējumi. Filma paralēli apskata vairākus iespējamos cilvēka dzīves ceļus atkarībā no izdarītajām izvēlēm. Vairākas izvēles, vairāki dzīves ceļi, un „kāda gan starpība, kurš no tiem esot īstais – katrs tāpat ir tikpat jēgpilns un nozīmīgs, un vienalga, kurš tad bija tas īstais”. Hm. To patiesībā ir ļoti grūti aprakstīt, bet filozofēšanas līmenis šajā filmā ir lieliski sabalansēts – tas, manuprāt, ir pietiekami augstā līmenī, lai būtu „filozofēšanas” cienīgs, un tajā pašā laikā tas nav pārāk sarežģīts, ļaujot cilvēkiem ja ne saprast, tad vismaz mēģināt apjaust, kādā līmenī un par ko īsti ir runa.
Trīs meitenes, trīs iespējamās nākotnes, viena izvēle – palikt pie tēva vai braukt līdzi mātei. Trīs meitenes, viens Nemo, trīs (un vairāk, katrai vēl n-pakārtotas) iespējas un dzīves ceļi.
( ... tālāk ... )

Jā, laikam saule un tās zelta siltais skaistums vairs nav aktuāls nedz dzīvē, nedz arī fotogrāfijās.
Es laikam vairs neesmu sasodīti neglābjama romantiķe. Tagad es esmu sasodīti neglābjama, veca romantiķe. Ha.

Sweet sarcasm.

Jāiet nomazgāt pasaules akritumus, pasaules drazas un šķembas caurspīdīgajā, caurredzamajā vairāk nekā paredzamajā ūdenī. Jāiemet rīklē vēl kādi daždesmit grami melnā siltuma, kas silda manu prātu un ķermeni. Jāatzīstas pašai sev, ka pēdējā laikā gūstu baudu no ne visai labām un pozitīvām lietām.

Atsāku lietot miegazāles. Abas reizes sanāca kopā ar alkoholu.

Miegazāļu aprakstā lasāma sekojoša informācija: "Retāk rodas psihiski traucējumi. Iespējama agresivitāte, apziņas traucējumi, paaugstināta uzbudināmība, depresija, halucinācijas, nakts murgi un anterogrādā amnēzija." Kā arī var izlasīt, ka, "zāles pārdozējot, galvenokārt rodas CNS depresija, kas ietver virkni simptomu no miegainības līdz pat komai, bet parasti dzīvībai nav bīstami. Pārdozēšana var būt smaga un apdraudēt dzīvību, ja vienlaikus lietots alkohols vai citi CNS depresanti."

Domāju par manu miegazāļu blakusparādību - depresiju. Reāli depresijas izpausmes bieži vien ir nespēja koncentrēties, jebkādu vēlmju neesība, nereti arī slikts miegs vai bezmiegs, kā rezultātā negulētās/slikti gulētās naktis pārtop par dienas nogurumu un nespēju koncentrēties/darīt ikdienišķas lietas. Patiesībā tieši bezmiegs ir viena no lielākajām depresijas problēmām/simptomiem, kas atstāj ļoti lielu iespaidu uz cilvēka apziņu un fizisko stāvokli. Man, piemēram, depresijas laikā ir svarīgi daudz gulēt. Ja tā nav, ja es mokos bezmiegā, nevaru normāli pagulēt, dienas paiet viena aiz otras kā ēnas, kurās nav neviena gaismas pleķīša - man nav nedz spēka, nedz arī vēlmes kaut ko darīt, ir nogurums, nespēju koncentrēties, viss, uz ko esmu spējīga, ir vienas negācijas. Tātad miegs depresijas laikā ir ļoti svarīgs. Līdz ar to rodas paradokss - ja jau cilvēkam depresijas laikā ir tik ļoti nepieciešams miegs, kas var palīdzēt atjaunot spēkus un atsvaidzināt prātu, un pats cilvēks nespēj bez palīglīdzekļiem rast normālu miegu, kurā reģenerēt savas iekšējās un ārējās spējas, tad, izmantojot šīs palīgvielas (t.i., miegazāles), sanāk, ka viņš vienlaicīgi gan ārstē savu depresiju, gan arī pakļauj sevi zāļu blakusparādību riskam - tai pašai depresijai? Es īsti neizprotu šo loģiku.

Katrā ziņā miega zāles ir lieliska padarīšana. Tā nogalina emocijas un īpašas jūtas, un līdz ar to tā nogalina arī smagās sāpes, bēdas, skumjas un pārdzīvojumus. Tā sauktais (manis nosauktais) klīniskais miers iekšēji. Patīkami. Apsveru iespēju sākt lietot arī citus profilaktiskus medikamentus manai nervu sistēmai. Tad jau redzēs, kā būs.

Pati par sevi esmu aizrautīgs cilvēks, lai neteitku neko vairāk. Un tomēr, es pateikšu nedaudz vairāk – tīņa vecumā aizrāvos ar alus, vīna dzeršanu, iekšēji baidīdamās, ka kādreiz tas pārtaps alkoholismā. Tagad gan tā nav – es vēl aizvien turpinu aizrauties ar alu un vīnu, bet saprotu, ka tas ir tikai garšas dēļ. Alkoholam tur nav nekāda sakara – gribētu dzert, dzertu lētus, stiprus vai ne tik stiprus, nekvalitatīvus whatever alkoholus. Turklāt lielos daudzumos un gan jau, ka līdz iereibšanas stadijai. Arī ar spēlēm aizraujos jau kopš bērnības – kā tēvs mani iemācīja savos viencipara vecuma gados spēlēt šahu un dažas kāršu spēles, tā tas viss kļuva par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu.
( vairāk par geimingu )

http://foto.inbox.lv/elga-b/05-05-2011

Iepriekšējā postā cenas drēbītēm.

Tātad, manā sarakstā ir:

- 3 peldkostīmi (divi daļējie, viens kopējais) - bildes ir gan ar uz manis uzvilktiem, gan arī uz manis neuzvilktiem. Apmēram 34-38 izm., cenas 1, - , 2, - un 2, - ls
- astoņi topi (trīs rozā, viens balti-gaiši rozā svītrots, viens dzeltens, divi melni, viens neitrāli gaiši violets) labos un ideālos stāvokļos, cena no 1 - 3 ls
- divi melni krekliņi, viens puscaurspīdīgs - melncaurspīdīgas rokas, mugura, prieša necaurspīdīga (varētu būt 34-36 izm; 2ls), otrs ar vienu piedurkni (vienpleca) moderns, 36-38 izm, 3ls
- vienas pusgarās (pāri celim) velveta bikses, brūnas, lieliski izskatās, varētu būt 34 +- izm, stāvoklī lieliskā, izņemot to, ka tur daudz pogu, attiecīgi dažu nav, bet tas nav pamanāms, 6ls
- trīs svārciņi, divi virs celim (melni un brūni, brūnie ir ar jostu, vienreizēji skaisti, melnie ar mirdzumiem, apm 34-38 izm, melnie 1ls, brūnie 3ls), trešie pāri celim, balt-gaišzili, puķaini, skaisti, varētu būt 34+- izm, 2ls
- trīs žaketes - viena plāna, ar pusgarām piedurknēm, vertikālām baltām un pelēkām svītrām, moderns fasons, varētu būt 36-38 izm, 3ls, otra pelēka, rūtaina auduma, kvalitatīva, silta, 36-38 izm, 5ls, trešā brūna, zamša žakete, kaķītim manam patīkams materiāls (kad bildēju, dažās bildēs kaķi nevarēja aizdzīt prom no zamša žaketes ), 36+- izm, 8ls;
- viena vasaras rozā vestīte, par brīvu 36+- izm
- viena balta, maiga blūzīte (izskatās audums pēc zīda, bet nezinu, ir vai nav), garas piedurknes, skaists dekoltē, pati blūze ir sienama sānā, blūzes garums ir virs nabas. Varētu būt 34+- izm


Ja kādai ir interese par aprakstīto, var droši man rakstīt šepat vai uz skypu, bildes atsūtīšu par interesējošo drēbīti, var droši braukt un piemērīt.
P.S. turpinājums laikam sekos.

Reiz kāds mani salauza.

Un es nekādi nevaru sašūt sevi atpakaļ, tikai kaut kāda rētaudu saturēta čupa vien ir.

Es piegāju tajā mazajā centra istabiņā pie loga un konstatēju, ka lielie sniega daudzumi pārvērtušies par slapjuma pleķiem, kas tiek papildināti ar jaunām, mitrām pilēm. Sniegs kūst. Un tajā brīdī mana skumju un nožēlas, bezdibeņa pārņemtā sirds uzsmaidīja – varbūt beidzot man tiks arī kāds prieka gabals?

Negrasos slēpt to, ka pēdējā laikā man ir patiešām grūti rast prieku. Pavisam nopietni, agrāk es spēju baudīt un priecāties par visādiem dzīves sīkumiem, taču šīs prasmes ir krietni ierūsējušas. Ļoti reti kad kāds vai kaut kas man spēj sagādāt prieku. Tad nu cerībā uz kādu prieka noti savā bezkrāsainajā dzīvītē es nolēmu doties uz mājām, Ziepniekkalnu, ar riteni. Jo riteņbraukšana ir allaž bijusi man vareni patīkama padarīšana, un vēl tik sen nav izbaudīts tāds pailgāks brauciens…

Un te nu es biju, savā zamša ziemas mētelītī ar ziemas zamša zābaciņiem kājās, dūraiņiem un riteni zem sevis. Protams, tikai tad, kad jau biju nokļuvusi savā galamērķī, atcerējos par to, ka ielas tiek šķūrētas tikai sabiedrisko transportu ceļos un centrā. Tad, kad nolēmu doties mājup, pavisam tas nebija ne prātā. Un lija. Sasodīts, tagad līst vēl aizvien, bija tumšs, Barona un Lāčplēša ielas pavadīja slapji, slideni un vietām vēl nedaudz apledojuši ceļi, kas tā vien vēlējās mani nogāzt no riteņa, bet es cītīgi ieķēros saviem rozā dūrainīšiem riteņa stūrē, gatavojoties kuru katru mirkli likt lietā bremžus, un minos, cik spēka. Un tā man bija visai maz, ņemot vērā, ka fiziskās aktivitātes pēdējā laikā visai bieži nepiekopju, ņemot vērā laika, veselības un garīgos apstākļus.

Kad tiku līdz dzelzceļa tiltam virs Lāčplēša ielas, tajā īsajā sausuma mirklī nopratu, ka esmu viscaur slapja. Patiešām žēl, ka jācieš zamša mētelītim/kažociņam un zābakiem. Nu neko, ar atsalušu seju, kas, starp citu, tāda dīvaina vēl aizvien, minos tālāk, vairākas reizes prātā pārcilājot ideju par apstāšanos tuvākajā sabtransa pieturā un braukt uz mājām sausumā. Tomēr līdz tam, protams, nenonāca. Un labi vien, ka tā. Aizminos līdz savam Salu tiltam, kur īsi pirms tā nogriezos, lai šķērsotu tiltu pa apakšas gājēju tunelīšiem. Kā teiktu viens cilvēks, tikai pa to ceļu vien drīkst šķērsot tiltu, un kā argumentus viņš vienmēr min tilta tunelīšu estētiku un bīstamību, kas valda tilta augšējā brauktuvē. Tomēr nē, mans iemesls bija pavisam skaidrs – es vēlējos braukt pa tilta apakšu cerībā izvairīties no lieka mitruma daudzuma manam ķermenim. Un ieguvu, šķiet, vēl vairāk mitruma.
( ... tālāk ... )

ka fiziskajai baudai bez morālās nav gandrīz nekādas vērtības.

spēlēju zaķīšspēli un dzeru melno tēju ar medu.

šonakt, 21.decembra pirmajā stundā pasaule sāka griezties pretēji ierastajam.
es vairs neko negribu. ne zaķīšspēli, nedz arī tēju. ne dāvanu meistarošanu, ne to iegādi. ne alu, ne vīnu un arī ne filmas. ne Tevi. un nedz arī sevi. pasaule varētu ielīst tur, no kurienes tā izlīda ārā, un dziļi, dziļi iekšā aizmirst par savu esību. teorētiski savus parādus esmu nokārtojusi un, sākot ar rītdienu, man ir veselas divas nedēļas laika ziemas miegam. praktiski es arī to gribētu, tikai diez vai ģimene sapratīs. nu labi, tad atliek 1,5 nedēļas. un atliek tikai izdomāt, kur paslēpties.

es šovakar paņēmu rokās manu murrājošo, mīksto, smaržīgo, mīļo vīrieti un piegāju pie tēva, turot to rokās. mans tēvs pasmaidīja, pielika degunu pie bonifācija, un abi vīrieši iestājās degunošanās kontaktā. es pasmaidīju. cītīgi vēroju sava tēva nu jau bālāko ādu ap acīm un knapi iesārtušos vaigus. rugāji vēl aizvien atradās turpat, kur atceros tos pirms diviem, pieciem, arī pirms desmit gadiem. tomēr āda vairs nav pirmā svaiguma. starp rugājiem es samanu sausas ādas pazīmes, sīkas grumbiņas, kas palēnām tuvojas sačokurošanās stadijai. arī strīpiņas pie acīm, kas agrāk liecināja par tēva labo garastāvokli un acu smaidu, tagad ir izteiktākas un manāmas arī neitrāla garastāvokļa atspoguļotajā sejā. tas ir vecums. un tajā brīdī mani pārņēma tāda kā nostaļģija, tāds kā nolemtības mirklis - lai kā arī viss iegrozās, viss tomēr sākas vienuviet un beidzas arī vienādi.
es atcerējos kaut ko no bērnības, es skatījos viņa vaigos un domāju - te nu es stāvu, es, mazā meitiņa, kuru viņš tik ļoti ir mīlējis, kurai viņš arīdzan ir tik ļoti darījis pāri. te mēs abi stāvam, viņš, skaistais tēvs, kura jaunības bildes manai sirdij lika sajūsmā ietrīsēt, un es, mazā, mīļā, šķībacainā meitiņa, kas nu jau vairs nav maza, kas neiet tēvam pie rociņas, kam praktiski ir sava pasaule, sava, atsevišķa dzīve, bet tomēr aizvien vēl kas ir viņa `mazā meitiņa`. skumji, bet varbūt arī nē, jo tādos brīžos tomēr aizmirstas viss sliktais un prātā nāk tās gaišākās domas un atmiņas. arī pamazām novecojot, es aizvien vēl redzu viņā skaistumu. laikam tomēr ir sava veida skaistums, kas nenoveco. tā teikt, ieslēpies rugājos un acu skatienā, smaida strīpiņās pie acīm. vai varbūt tā ir mīlestība, kas nenoveco un nezaudē savu pievilcību un nemirstību. lai kas tas arī būtu, tas ir nedaudz skumji, un tomēr tik skaisti un patīkami. vienas no tām skumjām, kas patiešām ir baudāmas.

dažreiz uznāk tādi vājuma mirkli, kad gribas visu triekt ratā un ļauties brīvajam kritienam.
šādi mirkļi ir pārejoši, ja vien nesanāk netīšām ņemt un patiesi nokrist.
visinteresantākais ir tas, ka šāda iespējamība ir visnotaļ liela, ņemot vērā emocionālā sakāpinājuma iespaidā prāta nespēju pareizi funkcionēt.
so remind me, why i`m still here?

Tava smarža ieķērusies man piedurknē, -
Laikam iemaldījusies būs.
Un vaiga maigums tik aizdomīgi salds...
Vai man liekas,
Es atkal romantiska kļūstu?

Pie vainas rudens, drēgnums un sals.
Prāts mans atsalst un lūst,
Ļaudams vaļu šķībgriezām domām, ka šķiet -
Tava smarža ieķērusies manā piedurknē.
Nē, tik iemaldījusies būs.