Es piegāju tajā mazajā centra istabiņā pie loga un konstatēju, ka lielie sniega daudzumi pārvērtušies par slapjuma pleķiem, kas tiek papildināti ar jaunām, mitrām pilēm. Sniegs kūst. Un tajā brīdī mana skumju un nožēlas, bezdibeņa pārņemtā sirds uzsmaidīja – varbūt beidzot man tiks arī kāds prieka gabals?

Negrasos slēpt to, ka pēdējā laikā man ir patiešām grūti rast prieku. Pavisam nopietni, agrāk es spēju baudīt un priecāties par visādiem dzīves sīkumiem, taču šīs prasmes ir krietni ierūsējušas. Ļoti reti kad kāds vai kaut kas man spēj sagādāt prieku. Tad nu cerībā uz kādu prieka noti savā bezkrāsainajā dzīvītē es nolēmu doties uz mājām, Ziepniekkalnu, ar riteni. Jo riteņbraukšana ir allaž bijusi man vareni patīkama padarīšana, un vēl tik sen nav izbaudīts tāds pailgāks brauciens…

Un te nu es biju, savā zamša ziemas mētelītī ar ziemas zamša zābaciņiem kājās, dūraiņiem un riteni zem sevis. Protams, tikai tad, kad jau biju nokļuvusi savā galamērķī, atcerējos par to, ka ielas tiek šķūrētas tikai sabiedrisko transportu ceļos un centrā. Tad, kad nolēmu doties mājup, pavisam tas nebija ne prātā. Un lija. Sasodīts, tagad līst vēl aizvien, bija tumšs, Barona un Lāčplēša ielas pavadīja slapji, slideni un vietām vēl nedaudz apledojuši ceļi, kas tā vien vēlējās mani nogāzt no riteņa, bet es cītīgi ieķēros saviem rozā dūrainīšiem riteņa stūrē, gatavojoties kuru katru mirkli likt lietā bremžus, un minos, cik spēka. Un tā man bija visai maz, ņemot vērā, ka fiziskās aktivitātes pēdējā laikā visai bieži nepiekopju, ņemot vērā laika, veselības un garīgos apstākļus.

Kad tiku līdz dzelzceļa tiltam virs Lāčplēša ielas, tajā īsajā sausuma mirklī nopratu, ka esmu viscaur slapja. Patiešām žēl, ka jācieš zamša mētelītim/kažociņam un zābakiem. Nu neko, ar atsalušu seju, kas, starp citu, tāda dīvaina vēl aizvien, minos tālāk, vairākas reizes prātā pārcilājot ideju par apstāšanos tuvākajā sabtransa pieturā un braukt uz mājām sausumā. Tomēr līdz tam, protams, nenonāca. Un labi vien, ka tā. Aizminos līdz savam Salu tiltam, kur īsi pirms tā nogriezos, lai šķērsotu tiltu pa apakšas gājēju tunelīšiem. Kā teiktu viens cilvēks, tikai pa to ceļu vien drīkst šķērsot tiltu, un kā argumentus viņš vienmēr min tilta tunelīšu estētiku un bīstamību, kas valda tilta augšējā brauktuvē. Tomēr nē, mans iemesls bija pavisam skaidrs – es vēlējos braukt pa tilta apakšu cerībā izvairīties no lieka mitruma daudzuma manam ķermenim. Un ieguvu, šķiet, vēl vairāk mitruma.
( ... tālāk ... )