Es piegāju tajā mazajā centra istabiņā pie loga un konstatēju, ka lielie sniega daudzumi pārvērtušies par slapjuma pleķiem, kas tiek papildināti ar jaunām, mitrām pilēm. Sniegs kūst. Un tajā brīdī mana skumju un nožēlas, bezdibeņa pārņemtā sirds uzsmaidīja – varbūt beidzot man tiks arī kāds prieka gabals?

Negrasos slēpt to, ka pēdējā laikā man ir patiešām grūti rast prieku. Pavisam nopietni, agrāk es spēju baudīt un priecāties par visādiem dzīves sīkumiem, taču šīs prasmes ir krietni ierūsējušas. Ļoti reti kad kāds vai kaut kas man spēj sagādāt prieku. Tad nu cerībā uz kādu prieka noti savā bezkrāsainajā dzīvītē es nolēmu doties uz mājām, Ziepniekkalnu, ar riteni. Jo riteņbraukšana ir allaž bijusi man vareni patīkama padarīšana, un vēl tik sen nav izbaudīts tāds pailgāks brauciens…

Un te nu es biju, savā zamša ziemas mētelītī ar ziemas zamša zābaciņiem kājās, dūraiņiem un riteni zem sevis. Protams, tikai tad, kad jau biju nokļuvusi savā galamērķī, atcerējos par to, ka ielas tiek šķūrētas tikai sabiedrisko transportu ceļos un centrā. Tad, kad nolēmu doties mājup, pavisam tas nebija ne prātā. Un lija. Sasodīts, tagad līst vēl aizvien, bija tumšs, Barona un Lāčplēša ielas pavadīja slapji, slideni un vietām vēl nedaudz apledojuši ceļi, kas tā vien vēlējās mani nogāzt no riteņa, bet es cītīgi ieķēros saviem rozā dūrainīšiem riteņa stūrē, gatavojoties kuru katru mirkli likt lietā bremžus, un minos, cik spēka. Un tā man bija visai maz, ņemot vērā, ka fiziskās aktivitātes pēdējā laikā visai bieži nepiekopju, ņemot vērā laika, veselības un garīgos apstākļus.

Kad tiku līdz dzelzceļa tiltam virs Lāčplēša ielas, tajā īsajā sausuma mirklī nopratu, ka esmu viscaur slapja. Patiešām žēl, ka jācieš zamša mētelītim/kažociņam un zābakiem. Nu neko, ar atsalušu seju, kas, starp citu, tāda dīvaina vēl aizvien, minos tālāk, vairākas reizes prātā pārcilājot ideju par apstāšanos tuvākajā sabtransa pieturā un braukt uz mājām sausumā. Tomēr līdz tam, protams, nenonāca. Un labi vien, ka tā. Aizminos līdz savam Salu tiltam, kur īsi pirms tā nogriezos, lai šķērsotu tiltu pa apakšas gājēju tunelīšiem. Kā teiktu viens cilvēks, tikai pa to ceļu vien drīkst šķērsot tiltu, un kā argumentus viņš vienmēr min tilta tunelīšu estētiku un bīstamību, kas valda tilta augšējā brauktuvē. Tomēr nē, mans iemesls bija pavisam skaidrs – es vēlējos braukt pa tilta apakšu cerībā izvairīties no lieka mitruma daudzuma manam ķermenim. Un ieguvu, šķiet, vēl vairāk mitruma.

Sākums bija visai daudzsološs, es braucu pa mazo tunelīti ar savu (iedotā manta, kas atrodas pie manis, šobrīd tiek traktēta par savējo) lukturīti, kas piemīlīgi izgaismoja braucamo ceļu. Tad es vēl nodomāju, cik labi un noderīgi tomēr ir lukturīši, ņemot vērā manus redzes defektus un spēju redzēt tumsā. Taču tūlīt pēc tunelīša mani sagaidīja pirmais challenge – stāvais kalns, kas veda uz tiltu, bija sniega pārklāts. Un šaurā taciņa, kas veda augšup, bija praktiski neizbraucama, riepas ne vien uz katras mīšanās reizes spolēja, bet arī noturēt taisni stūri un veikt kādu sakarīgu kustību bija gandrīz neiespējami, un kļuva vēl neiespējamāk ar katru mīšanās centimetru. Šeit gan uzdevums bija visnotaļ vienkāršs, atlika nokāpt no sava braucamā un uzstumt to augšā kopā ar savu stāvu. Pagalam vienkārši, ne? Diemžēl (vai par laimi) tā nebija mazākā problēma brauciena laikā.

Turpmākais ceļš, kad sasniedzu pirmo gājēju tuneli, bija tīri patīkams, sauss un ar ļoti mazu vēja daudzumu sejā, kas priecēja. Taču šādas ērtības neturpinājās visai ilgi – jau tuneļa beigās, kad izlēmu doties uz nākamo tuneli pa tilta labo pusi, mani gaidīja viena no jautrākajām brauciena daļām – šeit sniegs bija tik nelīdzens un slidens, ka mans lēnais brauciens atgādināja tādus lēnus rikšus zirga mugurā, tik ļoti kratījās mans ritenis un es līdz ar viņu (jā, manam braucamajam nav amortizatoru), nerunājot jau par riteņu iegrimšanu, slīdēšanu uz visām pusēm, stūres nespēju novaldīt, kas rezultējās vairākās bremžu izmantošas reizēs pie kupenām un tādā garā. Tas bija pavisam neliels ceļa gabals, bet pusi no tā es aizvadīju jautrā riksītī, otru pusi – stumjot riteni un sevi, jo tad, kad ceļš sāka virzīties atkal augšup, to veikt bija atkal jau neiespējami.

Otrā tuneļa vidū es sastapu savu kolēģi - vīrieti ap 30-40, kas nez kāpēc neizmantoja tuneļa sniegtās priekšrocības un stūma savu riteni, iedams kājām. Pirmais, ko ieraudzīju, bija viņa atstarotāji ap kājām, vēlāk – sarkanā gaismiņa riteņa aizmugurē. Vai arī secība ir otrāda, nav tik būtiski. Katrā ziņā es pasmaidīju, nodomājot, ka neesmu vienīgā trakā šai laikā. Pabraucu garām kolēģim (vēl aizvien neesmu izdomājusi, kāda veida kolēģim – mazohisma vai riteņbaudas piekritējam), un nonācu pie jaukā augšupceļa ar tievu, tievu sniegainu taku, apkārt kurai ir kupenas. Sākumā centos stumt braucamo pa riteņa sliedi, kas bija pa labi no takas, arī kāda cita kolēģa atstāta. Taču drīz vien sapratu, ka tā nav visai prātīga doma, jo riteņa virsmas plakne nav gana plakana, kā dēļ ritenis pārāk bieži “iestiga” sniegos. Tad izmēģināju “upurēšanās” variantu, vedot riteni pa šauro, tomēr kaut cik cieto sniega taku, pati brizdama pa sniegiem, kas izrādījās pāri celim. Šo pārvietošanās veidu atmetu vēl ātrāk. Rezultātā es gāju, cieši piespiedusies klāt ritenim, draudzīgi sadalot šauro taku ar kaut cik cieto virsmu mums abiem. Kaut kur pie augšup ejamā ceļa beigām nokrita spidometrs, labi, ka tur – dzirdēju, pacēlu un noliku vietā. Bet šī mīļuma izpausme, kas manāma starp cilvēku un kādu tam piederošu lietu, man liekas tāda patiesa un skaista. Un te es runāju par meiteni-lācīti, kas piespiedusies savam ritenim, lai abi kopā veiktu priekšā esošo ceļu, nevis par spidometra izkrišanu un tā pacelšanu, vietā nolikšanu.

Tikusi līdz augšai (pietura “Lucavsala”), papriecājos par nelielo braucamo gabalu, un tad atkal bridu, tikai šoreiz nedaudz ekstrēmākā variantā – man priekšā bija sniega grēdiņas, cietas, tomēr gana stāvas un augstas, bija, ko pacīnīties, lai nepaslīdētu un nepakluptu, ejot pa šauro taciņu tajās, un tai pat laikā vēl spētu pastumt savu braucamo. Bet šķēršļu pārvarēšanas grūtības pakāpei es tobrīd nepievērsu uzmanību, jo, atrodoties tik tuvu tilta brauktuvei uz slidenām sniega grēdām ar riteni pie sāniem, pirmā doma ir tikt visam pāri bez liekiem incidentiem, galu galā mirt tieši tur un tobrīd, slapjai un atsalušai, upurējot savu braucamo, man kaut kā ne visai gribējās.

Beidzot es tiku pie saldā lejup ceļa. Salds tas bija visādā ziņā – pirmām kārtām jau lejup ceļi no kalna, kas veikti uz riteņa, man vienmēr sagādājuši baudu, otrkārt – gana izbraucams, maz apledojis ceļš, treškārt… Es pat nezinu, noteikti ir kaut kāds treškārt, katrā ziņā es tur saskatu daudzus plusus, tas jau nekas, ka nevaru visus nosaukt. Varbūt vēlāk. Un braucu es gar “K-RAUTU” līkumotu lejup ceļu pie Mūkusalas rotācijas apļa un priecājos par to, ka varu piebremzēt pie peļķītēm, jo ir lukturis, kas man palīdz tās saskatīt. (Par lukturi man jāpateicas tam pašam jau iepriekš minētajam draugam-estētam).

Kā jau ierasts šai braucienā, mans prieks nebija ilgs. Kaut kur aizmugurē es visu ceļu no tilta vidus līdz pat “Reno” automašīnu centram dzirdēju savu kolēģi – te viņš bija man tuvāk, te gandrīz blakus, te atkal tālāk. Pirms Bauskas šosejas ir tāds tiltiņš, kas ved pāri Daugavai. Un tur mūs abus gaidīja pārsteigums – pēkšņi manas rokas dūrainīšos ātri ķērās pie bremžiem, jo ceļu aprāva patiešām milzīgas sniega grēdas, tādas brūnas, netīras. Es baidos samelot, bet šķiet, tās bija manā augstumā (+/- 50cm). Pārsteigumā skaļi izteicu manu apjukumu iekš vārdiem “Ak, dievs!”. Nezinu gan, vai kaut kur aizmugurē esošais kolēģis to dzirdēja, jo man nav vēl tādu spēju pēc skaņas noteikt objekta atrašanos no manis. Toties es, ilgi nedomādama, ķēros vērsim pie ragiem, cītīgi celdama, stumdama, nesdama savu braucamo, kaut kā cenšoties pati neiestigt, nepaklupt tajās lielajās, netīrajās sniega grēdās. Un kaut kā, pašai nemanot, arī šis šķietami varenais šķērslis bija pārvarēts.

Tālākais šķērslis bija Bauskas šosejas šķērsošana – četras braucamās joslas ar sadales joslu pa vidu, kas šajā gadījumā atkal jau bija viena liela sniega grēda, un ātri braucošas mašīnas abos virzienos, abās joslās. Te gan es neko daudz neminēšu – pēc lielajām, netīrajām sniega grēdām ar to radīto pārsteigumu un to šķērsošanas šāds šķērslis neizraisīja nekādas īpašas izjūtas un ātri vien tika nahrenizēts.

Un turpmākais ceļš jau bija daudz vieglāks. Kaut kur pie “Reno” automašīnu centra apstājos, lai atbildētu uz ienākošo zvanu, un, kamēr lēnām, stīvām rociņām centos novilkt mugursomu un izvilkt telefona aparātu, novēlēju garām braucošajam kolēģim veiksmīgu ceļu, kurš, nesadzirdēdams manus vārdus, apstājās blakus un, ar otro reizi sapratis manis teikto, pasmaidīja un pateica “Спасибо!”. Pārmijām ar kolēģi dažus vārdus (interesanti, ka, braucot uz riteņa, iespēja iepazīties ar kādu ir gandrīz par 90% lielāka nekā ejot kājām), un tad jau beidzot aizrakos līdz zvanošajam telefonam. Kamēr runāju, kolēģis aizdevās tālāk savu ceļu. Te es iedomājos, ka kolēģis viņš varētu būt vairāk riteņbraukšanas baudas interesēs nekā mazohisma, vismaz viņam, atšķirībā no manis, bija šādam slapjam, aukstam un visnotaļ ekstremālam braucienam piemērots apģērbs.

Tālākais ceļs likās diezgan vienmuļš, nekas ekstremāls mani negaidīja, tikai dažas ieliņas, kas līdz pat vidum bija pārsteidzoši labi nošķūrētas, taču ideālo šķūrējumu ielas otrajā pusē nomainīja sniega kārta visos tā agregātstāvokļos, izņemot tvaiku.

Neskatoties uz to, ka biju viscaur slapja, auksti man nebija. Vistrakākās bija brauciena pirmās +/- 15 minūtes, kad aukstums sāpīgi stindzināja seju. Taču vēlāk es apradu pie šīm sāpēm, āda uz sejas palika nejutīga. Problēmām vajadzēja sākties tad, kad biju jau teju pie 24. trolejbusa galapunkta (A/S “Dzintars”) – slapjie džinsi uz augšstilbiem, grādiem samazinoties, sāka sasalt, tie pierāvās pie ādas un sāka nedaudz sāpēt. Tomēr arī tas man nesagādāja it nekādas problēmas. Vienkārši pieņēmu to kā normālu faktu, ņemot vērā visus apstākļus, un minos tik tālāk.

Nav jau drošvien jāpiemin, ka visa ceļa laikā mani pavadīja lērums izbrīnā ieplestu acu. Varu iedomāties, cik sašutušas, pārsteigtas, apmulsušas un vēl citādākas bija cilvēku sejas, es īpaši tajās neieskatījos, redzēju tikai, ka mani uzlūko un pat rāda ar pirkstu. Neieskatījos tāpēc, ka nebija īsti ne vēlmes, nedz arī iespējas – sejā man lija lietus, un vienīgais skats, kas mani tobrīd interesēja, bija skats uz ceļu.

Tiekot līdz pašai piemājas ieliņai, sasmējos par absurdo, tomēr man nevēlamo apstākli – sniegotajā ceļā, kas, kā izrādās, nebija nošķūrēts, bija iebraukti mašīnas riepu nospiedumi, un tie paši netīra ūdens pilni. Tāpēc, kaut arī zem ūdens šur tur bija ledus, man nācās ļoti uzmanīgi un lēnītēm tuvoties manai kāpņu telpai, pieņemot, ka ūdens dziļums rievās bija 10-20cm liels. Un kaut kā pēc tik interesanta un sarežģīta ceļa pārvarēšanas ne pavisam negribējās sabremzēties vai paslīdēt pie pašām mājām, iekāpjot ar saviem zamša (ūdeni nepavisam nemīlošs un neaizturošs materiāls) zābaciņiem šai ūdenī. Nu, neko, uzmanīgi, sveika un vesela tiku līdz savām mājām. Tiesa, neatceros, kad pēdējo reizi biju tik slapja pēc riteņbrauciena. Tiešām, neatceros.

Ņemot vērā laikapstākļus, manu neapdomību, veselības un citus stāvokļus, jāsaka, ka šis brauciens, iespējams, bija viena no visneapdomīgākajām un muļķīgākajām manām rīcībām. Un tai pat laikā es nevaru arī nepiebilst, ka šis pats velomazohistiskais brauciens, iespējams, bija vispatīkamākais, visinteresantākais un visādā citā ziņā vislabākais brauciens, kādu vien savā niecīgajā, tomēr patiesi izbaudītajā velokarjerā esmu veikusi.