Pēdējais mans ieraksts tapa 2. jūlija pēcpusdienā. Taču tieši vakars bija tas, kas ietvēra sevī drūzmu jautruma.
Kad mēs atbraucām no veikala, kuru apmeklējām 2. jūlijā, tika nopirkts rums. Dzēru es rumu ar kolu, tēvs arī piebiedrojās, māte ar Inetu dzēra vīnu (kā parasti, balto vasarā), puiši alu. Katram bija savs dzeramais, tā teikt. Un tad, kad es sēdēju dīvānā, spēlēdama puiku hp portatīvajā 3D šahu (7 windows), tēvs izmeta šādu frāzi:
„Davaj, uzspēlējam 5 duraka partijas? 3 no tām es tevi uzvarēšu!”
Es, protams, pasmaidīju. Mani vienmēr aizrauj šāda veida izaicinājumi. Uzreiz iekuras tāda uguntiņa manī, kas saka, ka „man viņš tūlīt ir jāuzvar pēc šāda izteiciena!”. Smieklīgi.
Pagāja neilgs laiks, un nu mēs abi tur sēdējām pie galda, maisīdami kārtis. Dzērām rumu ar kolu. Spēlējām. Pirmo partiju viņš zaudēja, taču to mēs neieskaitījām, jo pietrūka vienas kārts, ko atradām mazajos (duraku mēs spēlējām pēc viņa izvēles – bez džokeriem, 36 kārtīm un ar pārvešanu). Un, tā kā esmu visnotaļ principiāls cilvēks, uzreiz izlēmu, ka partija, kurā pietrūkst vienas kārts, neskaitās. Pavisam noteikti ne, jo tas nav godīgi, šāda spēle, šāda uzvara. Un tad mēs sākām ar nu jau visām kārtīm.
Kad uzvarēju pirmās divas partijas, tēvs sāka bīties. Un mēs arī norunājām derības – tas, kurš zaudēs, skries gar Melnās jūras piekrasti kā hojeka/futbola/whatnot fans – paceltām rokām cilvēks skries peldkostīmā gar piekrasti, kliedzot šo te liktenīgo „Jā! Jā! Jā-jā-jā! Jā-jā-jā-jā! Jā-jā!”. Tādas bija mūsu derības. Trešo partiju viņš veiksmīgi uzvarēja (ļoti interesantā spēlē), un nu rezultāts bija 2:1 manā labā. Ja viņš uzvarētu ceturto, tad pēdējā partija paliktu izšķirošā. Taču viņš zaudēja. Tagad, 4. jūlija pusdivos dienā, viņš vēl nav skrējis. Bet noskries, noteikti. Vienkārši vakar nebija laiks pludmalei, šodien piemirsās.
Vispār jāatzīst, ka tad, kad mēs saderējām uz šo skriešanu gar krastu (kas, protams, bija mana ideja), mēs abi smējāmies. Tas vakars pats par sevi tika aizvadīts vienos smieklos. Daudz, daudz ruma, pozitīvisma un kāršu, sarunu un tā. (Kopā izdzērām pa vakaru 0.7l ruma.) Jā, man tiesām garšo rums. Sevišķi kokteilī ar kolu.

Vakar mēs braucām beidzot uz Nesebiru. Lai gan doma bija braukt jau aizvakar, tajā pašā otrajā datumā, tomēr to vakaru mēs pavadījām tepat, kūrorta pilsētas centrā – ēdām bistro, staigājām, parunāju ar vietējo pārdevēju, pabildēju. Tāda īsa, toties vismaz kaut cik kultūru iepazīstinoša pastaiga.
Vakar savukārt mēs beidzot bijām vecpilsētā. Nesebirā, starp citu, atrodas arī Bulgārijas lielākais akvaparks, vismaz tā mēļo. Un turp mēs dosimies pēc apmēram stundas (pat nedaudz mazāk). Tad jau redzēs, kā būs. Zinu, ka man noteikti ir nedaudz bail (kā jau vienmēr no ekstrēmākām atrakcijām), bet glābj tas, ka dosimies ar puišiem. Tad nav tik bailīgi, jā. Tātad, Nesebira. Neliela vecpilsēta ar vecu arhitektūru – vecas, no akmeņiem mūrētas baznīcas, vecas mājas, veci arhitektūras veidojumi, kas nu jau pussabrukuši. Pilns ar veikaliem, gluži kā mūsu Vecrīgā, tikai daždesmit reizes blīvāk un vairāk to veikalu. Tur tad arī nopirku daļu suvenīru. Un Mārtiņam solīto bulgāru zaļo tēju.
Jāatzīstas, ka suvenīri man principā visiem būs vienādi – gan tāpēc, ka tie ir salīdzinoši lēti, gan arī tāpēc, ka man pašai tas suvenīrs dikti patīk. Un tas ir universāls – to var dāvināt katram. Tad nu būs katram maziņš sveiciens no Bulgārijas, jā. Un, protams, tas arī ir raksturīgs tieši Bulgārijai. Lielisks variants (arī pati sev es to atvedīšu kā suvenīru, khi). Parasti jau es vienmēr piemeklēju katram kaut ko īpašu un atsevišķu, bet šoreiz nav ne īsti laika, nedz arī naudas tādām izvirtībām. Tāpēc, mani mīļie, iztiksiet ar to, kas i`.

Nezinu, vai esmu to pieminējusi, bet te sasodīti labi guļas. Vēl pie tam visiem, ne tikai man. Bet galvenais, ka man nav jālieto pat miegazāles, aizmiegu ātri un patīkami. Nu, izņemot vakardienu, vakar tā pailgāk sanāca neaizmigt, taču, salīdzinot ar neaizmigšanu Latvijā, šī neaizmigšana bija vienkārši nieks.
Kad vakar gulēju, klausoties mūziku ausīs, domāju par daudz ko, ko vēlos uzdrukāt. Šodien puse no tā ir piemirsusies. Tas nekas, jo es atceros galveno:
„Белых ангелов толпа
или бесов легион -
всёравно, кто будет тем
светом
в конце трубы.

Может быть, Иисус Христос,
а может дурь всех папирос,
а, может быть, один из тех,
с кем я
пил когда-то.

Но всё это дым
И всё это пыль
Пока
Внутри меня
Жив мой «тру-ля-ля»…”

Dikti ilgi sanācās drukāt šo tekstu, jo te nav krievu burtiņu, uz šī datora. Nācās pēc atmiņas. Taču... nu, jā. Šis teksts, šī dziesma ir tik lieliska. Kad es iemācīšos šādi dzejot, tad, iespējams, es būšu sasniegusi kaut kādus augstumus. Tagad es tikai varu tiekties un tiekties pēc šķietami nesasniedzamā.

Tā, lūk, mani mīļie. Vēl es jums iesaku noklausīties un izbaudīt šādu sen nebaudītu gabalu – Токио – Когда ты плачешь. Vienkārši tik maiga un baudāma dziesma. Kad to klausos, šķiet, ka šis vokālists ar savu balsi un vārdiem pieskaras man. Un izjūtu katru skārienu pie miesas, pie sirds, pie smadzenēm; katru impulsu. Tik ļoti intīmi, jā.
Kad es, lūk, šādi – uz muguras, aizvērtām acīm guļot gultā – klausījos mūziku, tad izjutu jau sen nebijušo reibumu. It kā es būtu sadzērusies, lai gan tiku vakar izdzērusi labi, ja kādu alus glāzi mazu. Tas bija cits reibums, taču tik līdzīgs alkohola reibumam – es gulēju un peldēju vienlaicīgi. Neaprakstāmi dīvaina sajūta. Pat nedaudz velk uz nepatīkamu parasti, šoreiz bija tieši uz robežas. Vienreizēji. Neaprakstāmi. Pieņemu, ka pie vainas bija dziesmu pieskārieni, kas tik nekaunīgi gramstījās gar katru manu ķermeņa daļiņu. Nekaunīgi un skaisti.
Kas to lai zina, varbūt tieši šīs gramstīšanās dēļ man šonakt tādi sapņi bija. Tādi, ļoti nekaunīgi erotiski. Griboši. Un tad vēl arī nāca klāt mistika un dēmoni, bet ko nu par to. Jādodas taisīties uz akvaparku. Cerams, ka peldkostīma biksītes nekur pa ceļam nepazaudēšu (jā, no tā es nāvīgi baidos vienmēr, kad esmu akvaparkos). Tad nu, mani dārgie, līdz vēlākam. Līdz vēlākam, taču nebūt ne sliktākam, es vismaz ceru.

Patīkamu dienu!