1. – 2. jūlijs.

Vakardiena... Vakardiena, sasodīts, pagāja tikpat ātri, kā visas dienas šeit paiet. Nē, saprotiet, dienvidos tik ātri paliek tumšs, dažu minūšu laikā gaisma burtiski iekrīt horizonta otrajā pusē. Pilnīgi nopietni.
Un vakardiena, būdama bezsaules un pavēsa diena, tika aizvadīta „nosingdūojot”. Tas ir, viss, ko es vakar tiku darījusi, biju izpeldējusies aukstā baseinā, kas tepat pie dzīvokļa (jā, atklāju savu sezonu baseinā, ghh), un aizbraucu uz veikalu. Tas ir, meklēt veikalu un ēstuvi. Izbraukājām daudz un dikti, līdz beigās dabūjām normālu lielveikalu, kuru es pat nevarēju apmeklēt – iepriekšējā mazajā veikaliņā nopirkām man lielu šokolādes saldējumu, kuru nācās mašīnā apēst (to gan es neizdarīju platīšu dēļ, tās man liedza ēst tik tālu, kad sākās vafele. Sūkāt, dzert un laizīt es varu, bet vairāk gan ne).
Jāsaka, ka tas laiks, kas tika pavadīts mašīnā, gaidot vecākus un laizot šokolādes gardumu, bija vispasakainākais visas vakardienas kopumā. Es sēdēju mašīnā, vērojot, kā cilvēki staigā turpu šurpu, līdz sāka līt. No sākuma lija reti, taču milzīgām pilēm. Taču pēc dažām sekundēm sāka gāzt. Latviski saka par šāda tipa notikumiem, ka „gāž kā no spaiņiem”, angliski – „it`s raining cats and dogs”. Taču neviens teiciens nespēj izteikt to, ko es redzēju. Nē, tas nebija negaiss, tas bija tikai gāziens. Un gāziens, kādu es savā mūžā vēl nebiju piedzīvojusi.
Piles, kas sitās pret mašīnas ārējo korpusu, radīja vēl nepiedzīvotu skaņu. Tas ir, tās bija tik milzīgas un smagas, ka to radītā skaņa bija vēl iespaidīgāka un „sitošāka” par krusas izraisīto skaņu, sizdamies pret mašīnas korpusu. Mm. Brīžiem likās, ka šīs piles izārdīs mašīnas jumtu, izēdīsies tam cauri, tik smagas un apjomīgas šīs piles bija. Lietus lija pavisam nedaudz, šķiet, pat nepilnas divas minūtes, un tik īsā laikā ielas bija ūdens kārtiņas pārklātas – tik ļoti DAUDZ ūdens bija nokritis.
Kad lietus nedaudz pierimās, gar mašīnas priekšējo logu (tieši manu acu priekšā) nolidoja kajaks. Labi, es īsti nevaru teikt, ka tas ir kajaks, taču tas bija milzīga izmēra balts/gaišs putns. Kaijas tās NOTEIKTI nebija. Noteikti. Viennozīmīgi. Pilnīgi un galīgi ne. Māte teica, ka tie esot kajaki, bet varbūt tas ir kāds cits liela izmēra putns, katrā ziņā tas izskatījās interesanti – šis putns vēzēja savus spārnus tik ātri, it kā bēgdams no lietus. Parasti saulainā laikā šādi putni planē un vēzē savus spārnus mierīgi, brīžiem pat šķiet, ka cildeni. Taču šoreiz viņš manāmi muka no lietus. Tas bija tik tiešām amizants skats.
( ... tālāk ... )

Sveiki, mani mīļie. (Nezinu īsti, ko es uzrunāju, bet laikam to, kas labprāt vēlas atsaukties uz šādu uzrunu.)

Mans brauciens aizsākās tālajā.. emm, 28. jūnija rītā, kad ap 6:30 biju lejā - viņš nonesa man čemodānu, un es iesēdos mašīnā, gribot, bet nespējot īsti atskatīties. Atvadās atskatīties īsti nav brīv, vismaz ne man.
Oficiāli sākām mūsu braucienu ap 8:00 no rīta – tradicionālā „vēl jāizdara tas, vēl jāizdara šis” pēdējās minūtēs, visādas rīta kafiju procedūras un kas vēl ne. Katrā ziņā, ideja ir tāda: „jā, steigsimies nokavēt mūsu, emm, dzīvokli?!” Nu, respektīvi, cilvēki nesteidzās īpaši ar domu, ka neesot jau, kur steigties. Domājams, ka šis ceļojums izmainīs nedaudz viņu šos brīvos uzskatus.

Mans šis ceļojums jau no paša tā sākuma solās būt daudz patīkamāks nekā pagājušā gada trakais brauciens uz Itāliju. Par to liecina laiks, kad izbraucām no Latvijas – šoreiz man nesametās uzreiz skumji par to, kas tika atstāts aiz robežas, aiz kilometriem un vispār, megametriem. (Nekad neesmu dzirdējusi, ka šādi dēvētu attālumus, tad nu, es būšu laikam pirmā.) Vispār skumjas kā tādas pagaidām mani apmeklējušas tikai abos nule aizvadītajos vakaros, un arī – ne īpaši ilgi un smagi.
Kad ieradāmies jau rezervētajā Polijas hostelī, patīkami pārsteidza teju viss – sākot ar cenu un apstākļiem un beidzot ar brokastīm. (Patiesībā jau nekas nav ideāls. Brokastis tika norunātas uz 6 no rīta, jo mums bija jāveic lielākā ceļa daļa vēl, taču saimniece piecēlās tikai 7, kā rezultātā mēs zaudējām 2 ceļa stundas.) Jāsaka, ka arī tad vēl daži ceļabiedri īpaši par to nesūkstējās. Līdz šim rītam, protams. Šorīt, kamēr vīriešveidīgie radījumi sēdēja 12h no vietas pie stūres pa nakti līdz pat rītausmai, viņi, šķiet, saprata, cik ļoti vērtīgs ir ceļā pavadītais laiks un katra iekavētā minūte, kas rezumējas ilgākā braucienā, kas ietver sevī maldīšanos svešās vietās un braukšanu naktī, kad visi pārējie guļ – braucējam tas ir ļoti grūti, mhm. Ne jau velti autobusu-tālbraucēju šoferiem ir noteikta 8h norma, pēc kuras viņi vairs nedrīkst braukt, līdz nav gulējuši cik tur tās stundas.
Tā, lūk. Braucējiem nav viegli. Jāsaka, ka arī pasažieriem nav viegli, praktiski dzīvot 2 diennaktis mašīnā, atskaitot tās dažas hostelī gulētās stundas. Visu laiku kājas tirpst, nevar īsti izstaipīties, nevar iekārtoties... Vienīgi man šis ceļš, šķiet, bija krietni vieglāk izturams nekā citiem – pieredze mācījusi mani, ka optimāli izmantots ceļā pavadītais laiks ir tad, ja tas pavadīts miegā vai vismaz pusmiegā, kas, mašīnā braucot, ir biežāka parādība.

Kad šorīt ieradāmies mums nepieciešamajā miestiņā, vēl ilgi starp šiem kūrortiem meklējām īsto – Etara/Etra II. (Etara vai Etra – labs jautājums. Vienuviet rakstīts uz kūrortu kompleksa Etara, citā vietā atkal Etra.) Un beigās atradām. Jāsaka, ka nav ne vainas. Iedomājos, cik gan šerpi tomēr tas nākas – kādai sievietei no Rīgas pieder „dzīvoklītis” Bulgārijā. Kūrorta dzīvoklis ar modernu dizainu un baseinu dažu soļu attālumā. Un, protams, tepat pie Melnās jūras – tā jau kādu divu simtu metru attālumā drošvien. Vēl neesmu bijusi, gribēju šovakar aizstaigāt, bet tad jau redzēs. Katrā ziņā ar apkārtni es vēl paspēšu iepazīties.

Tagad ir pusčetri. Un tas ir sasodīti dīvaini. Man ir pierasts, ka visu ceļojumu galamērķī tiek nokļūts vakarā/naktī, kas paredz vienkārši mantu nolikšanu un gulēšanu – ilgu un saldu gulēšanu pēc ne visai komfortabla, ilga ceļojuma turp. Bet šoreiz atbraucām agri no rīta, ap kādiem 8. Un tagad, šajā agrajā pēcpusdienā, no sešiem cilvēkiem palika tikai divi nomodā – es un sieviete vārdā Ineta (tuvs ģimenes draugs). Viņa ir dušā, es uz dīvāna viesistabā drukāju šo ar cerību, ka internets varbūt pēc dažām datora restartēšanas reizēm ļaus iecibot manu ierakstu.
Un jā, runājot par internetu, tas... Ehm, kā lai saka. Samaksāts tika 15 levas par interneta login un pw uz 7 dienām – veselu divu strīpu spēcīgs WI-FI, kurš pie katras izdevības atslēgsies un nelādēsies atkal klāt. Turklāt ellīgi lēns – nevar nevienu Word dokumentu aizsūtīt. Pat vienas lapas lielumā! Tāpēc, mīļie, ja domājat, ka jums ir nepaveicies ar internetu, tad ziniet, ka jums vismaz ir, par ko maksāt. Man te īsti nav. Varu saderēt, ka pat kafejnīcās pieejamie bezmaksas WI-FI ir krietni labāki par šo kūrorta maksas internetu, tā, lūk!

Labi, mati smaržo, ķermenis arī (kā jau pēc dušas), žēl tikai, ka muguru nav īsti, kam palūgt sasmērēt ar losjonu. (Teorētiski jau ir, kam, tomēr...) Viss ir lieliski – alus ledusskapī un vēderā, šobrīd gan vēlos uztaisīt lielu, siltu tējas krūzi un palasīt Selindžeru. Jā, tā ir lieliska grāmata, tik tiešām. Un Peļēvins, lai cik arī ironiski patīkama nebūtu viņa valoda, var iet ieskrieties ar savu „T”. Nu ko, dārgie, ceru drīz ievietot šo manā dienasgrāmatā un dodos tējas-grāmatas pasaulē 2300 km attālumā no mīļotās Latvijas.
Patīkamu vakaru!