annu
02 July 2011 @ 04:16 pm
1.-2. jūlijs  
1. – 2. jūlijs.

Vakardiena... Vakardiena, sasodīts, pagāja tikpat ātri, kā visas dienas šeit paiet. Nē, saprotiet, dienvidos tik ātri paliek tumšs, dažu minūšu laikā gaisma burtiski iekrīt horizonta otrajā pusē. Pilnīgi nopietni.
Un vakardiena, būdama bezsaules un pavēsa diena, tika aizvadīta „nosingdūojot”. Tas ir, viss, ko es vakar tiku darījusi, biju izpeldējusies aukstā baseinā, kas tepat pie dzīvokļa (jā, atklāju savu sezonu baseinā, ghh), un aizbraucu uz veikalu. Tas ir, meklēt veikalu un ēstuvi. Izbraukājām daudz un dikti, līdz beigās dabūjām normālu lielveikalu, kuru es pat nevarēju apmeklēt – iepriekšējā mazajā veikaliņā nopirkām man lielu šokolādes saldējumu, kuru nācās mašīnā apēst (to gan es neizdarīju platīšu dēļ, tās man liedza ēst tik tālu, kad sākās vafele. Sūkāt, dzert un laizīt es varu, bet vairāk gan ne).
Jāsaka, ka tas laiks, kas tika pavadīts mašīnā, gaidot vecākus un laizot šokolādes gardumu, bija vispasakainākais visas vakardienas kopumā. Es sēdēju mašīnā, vērojot, kā cilvēki staigā turpu šurpu, līdz sāka līt. No sākuma lija reti, taču milzīgām pilēm. Taču pēc dažām sekundēm sāka gāzt. Latviski saka par šāda tipa notikumiem, ka „gāž kā no spaiņiem”, angliski – „it`s raining cats and dogs”. Taču neviens teiciens nespēj izteikt to, ko es redzēju. Nē, tas nebija negaiss, tas bija tikai gāziens. Un gāziens, kādu es savā mūžā vēl nebiju piedzīvojusi.
Piles, kas sitās pret mašīnas ārējo korpusu, radīja vēl nepiedzīvotu skaņu. Tas ir, tās bija tik milzīgas un smagas, ka to radītā skaņa bija vēl iespaidīgāka un „sitošāka” par krusas izraisīto skaņu, sizdamies pret mašīnas korpusu. Mm. Brīžiem likās, ka šīs piles izārdīs mašīnas jumtu, izēdīsies tam cauri, tik smagas un apjomīgas šīs piles bija. Lietus lija pavisam nedaudz, šķiet, pat nepilnas divas minūtes, un tik īsā laikā ielas bija ūdens kārtiņas pārklātas – tik ļoti DAUDZ ūdens bija nokritis.
Kad lietus nedaudz pierimās, gar mašīnas priekšējo logu (tieši manu acu priekšā) nolidoja kajaks. Labi, es īsti nevaru teikt, ka tas ir kajaks, taču tas bija milzīga izmēra balts/gaišs putns. Kaijas tās NOTEIKTI nebija. Noteikti. Viennozīmīgi. Pilnīgi un galīgi ne. Māte teica, ka tie esot kajaki, bet varbūt tas ir kāds cits liela izmēra putns, katrā ziņā tas izskatījās interesanti – šis putns vēzēja savus spārnus tik ātri, it kā bēgdams no lietus. Parasti saulainā laikā šādi putni planē un vēzē savus spārnus mierīgi, brīžiem pat šķiet, ka cildeni. Taču šoreiz viņš manāmi muka no lietus. Tas bija tik tiešām amizants skats.
... tālāk ... )
 
 
Tagad ir:: (:
Man skan:: kaut kādas filmas skaņas