Laiks iet, un līdz ar laiku nāk un iet mūsu domas, uzskati, vērtības, attieksme. Kaut kas nostiprinās mūsos vēl vairāk, kaut kas izirst pavisam uz neatgriešanos. Un te es aizdomājos, ka lietas, kuras laiks manī neiznīcina un kas varētu tīri labi mani raksturot kā tagad, tā pirms 10 gadiem, ir vienkārši trīs vārdi: Perverss spēlmanis [geimeris] brunčos.

Atkal kaut kas ir galīgi sagājis grīstē (..) ar veselību.
Sēžu, tātad, mājās un dzeru tēju, plānoju drīzo ārsta apmeklējumu un lasu Šampinjonu derību. Jauka grāmata vispārībā.
Kamēr tā sēžu, dzeru un lasu, grāmatu uzlikusi uz kreisā ceļa (jāsaka, ka uz dīvāna sēžu nevis klasiskajā sēdēšanas pozā, bet ar pēdām zem dibena), tikmēr pie labā sāna (lasīt - gurna) spēlējas pelēkais Nea-mīļums ar visu, kas man ir - ar halāta jostu, ar biksēm, ar sevi, ar pašu halātu, ar biksēs karājošos striķīti, kas bikšu viduklī. Sajūtos nedaudz kā tāda mamma, kuras bēbis spēlējas ar mammu un neiet prom - tik bailīgs mazais radījums, bet spēlēties grib, un kur gan spēlēties varētu būt vēl drošāk, ja ne pie mīļās māmuļas gūžas. Ha.

---

Nebūtu lieki piebilst, ka arī tik mīļš zvērēns savā spēļu nejaušībā prot savārīt sūdus - aizrāvusies ar "spēlējos ar pilnīgi visu", Nea parāpās nedaudz uz klēpja un izkoda divus mīlīgus caurumus grāmatas lappusē. Nu, tādus, kas uzreiz saka priekšā - ilknīši tie bija, kas kodās. Tik ātri tas notika, no sākuma pat īsti nesapratu, kā, kas un kāpēc manas mammas grāmatas lappusē pēkšņi ir caurums. Nu tā taču svēta vērtība, grāmata. Pasmējos, pabēdājos un turpināju lasīt.

---

Dīvaina sajūta. Jūtos slikti un labi vienlaicīgi.

----

P.S. Tagad pamanu, ka "nez no kurienes" un "nez kādā veidā" pa grīdu ripo ūdeņraža pārskābes pudelīte.
Vienvārdsakot, mūsu kaķīši ir klasiskie "podu gāzēji" - vāra visādus sūdus un gāž tieši to podu, kas uz palodzes virs manām kājām sanāk, kad izklāta guļvieta - nereti vien nākas pamosties no dīvainas skaņas un sajust vēl dīvaināku mitrumu un smiltis kaut kur pēdu rajonā. No rītiem tikai atliek smieties par kārtējo sagāzto podu.

Pati par sevi esmu aizrautīgs cilvēks, lai neteitku neko vairāk. Un tomēr, es pateikšu nedaudz vairāk – tīņa vecumā aizrāvos ar alus, vīna dzeršanu, iekšēji baidīdamās, ka kādreiz tas pārtaps alkoholismā. Tagad gan tā nav – es vēl aizvien turpinu aizrauties ar alu un vīnu, bet saprotu, ka tas ir tikai garšas dēļ. Alkoholam tur nav nekāda sakara – gribētu dzert, dzertu lētus, stiprus vai ne tik stiprus, nekvalitatīvus whatever alkoholus. Turklāt lielos daudzumos un gan jau, ka līdz iereibšanas stadijai. Arī ar spēlēm aizraujos jau kopš bērnības – kā tēvs mani iemācīja savos viencipara vecuma gados spēlēt šahu un dažas kāršu spēles, tā tas viss kļuva par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu.
( vairāk par geimingu )