Atkal kaut kas ir galīgi sagājis grīstē (..) ar veselību.
Sēžu, tātad, mājās un dzeru tēju, plānoju drīzo ārsta apmeklējumu un lasu Šampinjonu derību. Jauka grāmata vispārībā.
Kamēr tā sēžu, dzeru un lasu, grāmatu uzlikusi uz kreisā ceļa (jāsaka, ka uz dīvāna sēžu nevis klasiskajā sēdēšanas pozā, bet ar pēdām zem dibena), tikmēr pie labā sāna (lasīt - gurna) spēlējas pelēkais Nea-mīļums ar visu, kas man ir - ar halāta jostu, ar biksēm, ar sevi, ar pašu halātu, ar biksēs karājošos striķīti, kas bikšu viduklī. Sajūtos nedaudz kā tāda mamma, kuras bēbis spēlējas ar mammu un neiet prom - tik bailīgs mazais radījums, bet spēlēties grib, un kur gan spēlēties varētu būt vēl drošāk, ja ne pie mīļās māmuļas gūžas. Ha.

---

Nebūtu lieki piebilst, ka arī tik mīļš zvērēns savā spēļu nejaušībā prot savārīt sūdus - aizrāvusies ar "spēlējos ar pilnīgi visu", Nea parāpās nedaudz uz klēpja un izkoda divus mīlīgus caurumus grāmatas lappusē. Nu, tādus, kas uzreiz saka priekšā - ilknīši tie bija, kas kodās. Tik ātri tas notika, no sākuma pat īsti nesapratu, kā, kas un kāpēc manas mammas grāmatas lappusē pēkšņi ir caurums. Nu tā taču svēta vērtība, grāmata. Pasmējos, pabēdājos un turpināju lasīt.

---

Dīvaina sajūta. Jūtos slikti un labi vienlaicīgi.

----

P.S. Tagad pamanu, ka "nez no kurienes" un "nez kādā veidā" pa grīdu ripo ūdeņraža pārskābes pudelīte.
Vienvārdsakot, mūsu kaķīši ir klasiskie "podu gāzēji" - vāra visādus sūdus un gāž tieši to podu, kas uz palodzes virs manām kājām sanāk, kad izklāta guļvieta - nereti vien nākas pamosties no dīvainas skaņas un sajust vēl dīvaināku mitrumu un smiltis kaut kur pēdu rajonā. No rītiem tikai atliek smieties par kārtējo sagāzto podu.

Šorīt, kā jau dažus pēdējos rītus ierasts, mēs ar Nea godīgi sadalām Activia - viņai tiek atlikumi uz jogurta vāciņmateriāla un lielais daudzums atlikumu, ko ar karoti nav iespējams izkašņāt līdz galam, es savukārt godīgi iztieku ar man paredzēto un ar karoti aizsniedzamo jogurta daudzumu.

Lucid dreaming ir kaut kas, par ko, šķiet, nebeigšu jūsmot. Ir tik neizsakāmi, neaprakstāmi patīkami izbaudīt apziņu, ka esi pats savā apziņā un vari izbaudīt visu, ko vien vēlies. Vari pat lidot, ja labi sanāk. Vienreiz gribēju apzināti lidot, sanāca tāda vien peldēšana pa debesīm. Bet vismaz! Tas jau ir tik daudz..

Man garšo ogas. Avenes, piemēram. Un kaisle, piemēram. Vai vienmēr tai ir jānoplok? Vai vienmēr tas tā notiks, ka "кончилась любовь, завяли помидоры"? Gribētos domāt, ka tā nav. Ja jau es spēju iekurt savā krāsnī ugunis, ja tās pašas no sevis spēj iekurties, tad kāpēc lai citi nespētu? Varbūt pie vainas tur ir gribēšana, vai, precīzāk, negribēšana? Hmm. Varbūt vaina ir meklējama manī. Ja tā, tad kāpēc ir tik daudz cilvēku, kuri kaut ko jūt pret mani?

Vispār ļoti nelabas lietas notiek ar mani un manī. Pirmām kārtām, ir jau otrdiena, bet es vēl neesmu nevienu pašu dāvaniņu uztaisījusi. Cik nožēlojami.
Otrkārt, es slīkstu. Te fiziskās, te garīgās sāpēs un slāpēs. Varbūt vajag atkal tādu kā venozo mieru. Lai gan es jau to lietoju, vismaz nesen sāku. At-sāku.

Mārtiņam ir patīkama balss. Man gan būs, šķiet, problēmas ar to noklausīšanos, jo nu, nevaru es viena sagatavot muzikāli sarežģītu dziesmu. Izvēlēties kaut ko random arī negribas. Ko nu? Nu, neko.

Man atkal gribas nozust.
Gribas nozust prom no visiem un visa. Kļūt par citu cilvēku citā dzīvē. Bet es.. neprotu. Es neprotu būt par citu `Es`. Jāatsāk laikam atkal filozofijas mācības, kas ražo manī mizantropiju un ironiju. Gribas atkal Innocentiju savu. To, kurš var stundām ilgi sēdēt ar sevi, savā istabā, kaut ko ņemties un tā. Stundām ilgi būt `ārpus` pasaules, prom no pārējiem. To, ko neprot Elga. Elga neprot būt tālu prom no mīļotajiem cilvēkiem. Innocentijs kā vēl prot. Tikai kāpēc Innocentijs nenāk man palīgā tad, kad es viņu lūdzu? Es jau pati izvēlējos aprakt sevī viņu kopš Juglas laikiem. Hmm. Zinu, kāpēc tā. Droši vien tāpēc, ka tad, kad esmu Innocentijs, tad Elga ir prom. Un tad Elgu ir grūti dabūt atpakaļ. Un tad nav nekādu miau un kaķīšu, nav bubububebe un mīļuma. Innocentijs ir varens aitas/ledus/maitas gabals vispār. Gan gribas, gan negribas viņu, jo ir ti kdaudz cilvēku, kas ir pelnījuši saskarsmē Elgu, nevis Innocentiju.
Bet nu.

Bet nu, bet nu, bet nu.

[...]