Tas viss liekas lēti un bezjēdzīgi. It sevišķi katru reizi, kad A. tā izdara. Man likās, ka būs labāk. Ka nelielas pārmaiņas ieviesīs ko jaunu un interesantu, bet pārmaiņas ieviesa ziemeļvēju pa pievērto loga rūti. Nu jau loga rūts ir pievērta, tā vairs nav atvērta, tā negaida signālus. Tā ir pievērta, un viss, kas pa to iekļūst, ir tikai vēss ziemeļvējš.
Sargies ziemeļvēja, dārgais. Tas saldē.

***

Ceru, ka ar M. sanāks uzsākt pirmdien kāroto. Būtu fantastiski.


***

Tizli, ka man uz svētkiem sanāks atbraukt tikai dienas ļoti pirmajā pusē, un tad akal pašā vakarā pēc plkst. 21, jo festivāla filmu tulkošana paņem savu.

***

Man pietrūkst vēstuļu. Pietrūkst sapratnes.
Un man aizvien vēl vajag manu Viņu.
"Поцелуй длинною в вечность,
Строю к Тебе мои сны.
Знаю, Ты слышешь,
Хочу к Тебе ближе,
Где Ты? Кто Ты?"

Pati par sevi esmu aizrautīgs cilvēks, lai neteitku neko vairāk. Un tomēr, es pateikšu nedaudz vairāk – tīņa vecumā aizrāvos ar alus, vīna dzeršanu, iekšēji baidīdamās, ka kādreiz tas pārtaps alkoholismā. Tagad gan tā nav – es vēl aizvien turpinu aizrauties ar alu un vīnu, bet saprotu, ka tas ir tikai garšas dēļ. Alkoholam tur nav nekāda sakara – gribētu dzert, dzertu lētus, stiprus vai ne tik stiprus, nekvalitatīvus whatever alkoholus. Turklāt lielos daudzumos un gan jau, ka līdz iereibšanas stadijai. Arī ar spēlēm aizraujos jau kopš bērnības – kā tēvs mani iemācīja savos viencipara vecuma gados spēlēt šahu un dažas kāršu spēles, tā tas viss kļuva par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu.
( vairāk par geimingu )

dažreiz uznāk tādi mikrļi, kad es nespēju pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir. kā, piemēram, tagad. varbūt `nespēju` gluži nav tas īstakais vārds, tomēr šobrīd es domāju par to, kas ir man apkārt, kas ir manī, kas man pieder, kā man nav. un man neticas, ka viss ir tā, kā tas ir.
patiešām, paskatoties uz manu dzīvi no malas, tā man šķiet sveša un nepazīstama, ne elgas dzīve. un tas kaut kā.. nu, nezinu, dīvaini.
tas noteikti nav sliktā nozīmē domāts, bet nezinu, vai labā. no vienas puses šādos mirkļos es no jauna apjēdzu to, kas man ir, kas man liek atkal un atkal pasmaidīt. no otras puses, man tik daudz kā nav. un arī tas, kā man nav, bet ko es vēlētos, arī zaudē jel kādu vērtību. kad nākas aizdomāties, vai tas, ko es vēlos, ir patiešām man vajadzīgs, es vairs nespēju rast atbildes. migla galvā, neskaidrs prāts.
ārstei ir taisnība, un to jau es biju sapratusi arī pati, ka stress nav labi.bet ak, kā gan lai neradīt sev stresa situāciju, ja prāts visu laiku atrodas pastāvīgā darbībā, radot sevī konfliktus? kā lai nerodas stress, kad jāstaigā pa ārstiem (beidzot, ak, ave), jācenšas izturēt nu jau vairs pavisam neizturamās, nepanesamās, pavisam regulārās sāpes, un paralēli kad jādomā, kā lai saved kārtībā mācības, kas šobrīd man jau teju svešas?
vienīgais, sasodīs, vienīgais, kas man paliek, ir manas fakinās intereses, kas arī prasa daudz laika, darba un naudas (ja vien tā nav kādas filmas skatīšanās, piemēram, kas prasa tikai laiku)! tas ir nožēlojami. es pat vairs nevaru tik daudz, kā patīkami pabraukāties ar riteni, jo, redziet, šī patika nebūs ilgstoša, kad ciemos atnāks vēdergraizes. ha. un atkal jau - bilance ir negatīva.
patīkamais tajā visā ir tas, ka pagaidām, kamēr esmu norūpējusies ar visām šīm lietām, mans garastāvoklis ir visnotaļ labs un silts. nu, tad, kad nesāp. šad tad iemanos pasmieties arī tad, kad sāp. kas tad tas ir, kārtējais koks ar diviem galiem? mja. dzīve.

8:16, jums drīz bus pirmā stunda, uz kuru jūs, protams, neaiziesiet.
ir sports, un vēders jums gluži vienkārši to neļauj darīt.

jūs gaida n-konsultācijas, n-darbi, n spēku izsīkums.

sāp dibens, nedaudz arī kāju un roku muskuļi, bet beidzot šīs sāpes ieguva tikai patīkamu nokrāsu.
es gribu braukāties ar riteni.

es gribu vakaru, tumšu un vēsu, bet tā, lai nebūtu auksti; ar termostējas krūzi rokās un klusumu. vai varbūt vēl ģitāras stīgu skaņām. tās tik patīkami vibrē, radot mehaniskās svārstības, kas ieplūst ausīs tik maigi un patīkami, kā ieplūst var tikai siltums. sanāk, ka ģitāras skaņas ir siltums man.
( ... tālāk ... )