Pati par sevi esmu aizrautīgs cilvēks, lai neteitku neko vairāk. Un tomēr, es pateikšu nedaudz vairāk – tīņa vecumā aizrāvos ar alus, vīna dzeršanu, iekšēji baidīdamās, ka kādreiz tas pārtaps alkoholismā. Tagad gan tā nav – es vēl aizvien turpinu aizrauties ar alu un vīnu, bet saprotu, ka tas ir tikai garšas dēļ. Alkoholam tur nav nekāda sakara – gribētu dzert, dzertu lētus, stiprus vai ne tik stiprus, nekvalitatīvus whatever alkoholus. Turklāt lielos daudzumos un gan jau, ka līdz iereibšanas stadijai. Arī ar spēlēm aizraujos jau kopš bērnības – kā tēvs mani iemācīja savos viencipara vecuma gados spēlēt šahu un dažas kāršu spēles, tā tas viss kļuva par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu.


Dažreiz mēdzu aizdomāties par to, ka labāk mani pie nopietnākām azartspēlēm nelaist – esmu spēlējusi kārtis ar tēvu uz naudu, esmu spēlējusi skolā zoli uz naudu, spēļu zālē gan nekad neesmu bijusi un ceru, ka nekad arī nebūšu – man pietiek jau ar skatu, kas paveras no mirklīgi pavērtajām to durvīm – nelaimīgi cilvēki nospēlē savu dzīvi, nemaz neizprotot, cik gan vienkārša ir spēļu automātu matemātika, cik gan „liela” ir reālā varbūtība kaut ko vinnēt. Eh.

Gāja laiks, nāca datoru ēra, kas skāra arī mani (un manu māsu, protams, tad mēs abas vēl dzīvojām ar mammu un tēti). Līdz ar datoru pirmais, kas radīja lielisku priekšstatu par datoru kā tādu, nebija vis internets – internets mums parādījās krietnu laiku pēc tam. Tās bija datorspēles. Ak, es nekad neaizmirsīšu to laiku, kā mainījos ar pirātdiskiem, lai paspēlētos, kādas tik viltības un neviltības vajadzēja izdomāt, lai dabūtu no kaimiņu turīgās meitenes visādas spēlītes paspēlēt. Un kā mēs ar māsu kāvāmies. Nu, dators, taču bija viens, bet mēs bijām divas. Mēs ar māsu vispār par daudz ko mēdzām kauties – par vienas gultas klāšanu (jo gulējām vienā dīvānā), par vienu televizora pulti, par trauku mazgāšanu… Bet, paldies dievam, nekas tāds īpaši nopietns nebija noticis.

Es nekad neesmu uzskatījusi sevi par „geimeri”, kā citi mani dažkārt mēdz dēvēt (par geimeriem dēvē tādus kā spēļmānus, cilvēkus, kuriem spēļu spēlēšana ir viena no baudām, prioritātēm, nepieciešamībām). Vēl jo vairāk tāpēc, ka šis termins manā prātā vairāk attiecas uz tiem, kas pavada laiku, spēlējot regulāri uz datora vai kādas spēļu konsoles. Un, ja tā padomā, es nemaz patiešām daudz neko nespēlēju – spēļu konsoles man pašai nekad nebija (ja neskaita to kārtridžu kastīti SEGU, kuru es, protams, aizrautīgi izmantoju, gūstot daudzum daudz prieka), un, ja arī kādreiz sanača pie draudzenes paspēlēt Sony PS 1 vai arī pie bērnības vīra Sony PS 2, tad tās patiešām bija ļoti retas reizes. Jāatzīst, ka es nekad neaizmirsīšu, kā iepazinos ar vibrējošo pulti, spēlējot gonciņas un triecoties malās un sienās citreiz speciāli, lai tikai pultīte novibrē vēlreiz.

Tā, lūk. Uz visām PS konsolēm esmu tikai pusizgājusi Devil May Cry (neatceros, kuru daļu), gandrīz izgājusi NFS Carbon, izgājusi (un izgājusi nesen uz portatīvā vēlreiz) Pandemonium 2, un pārējo es vairs arī neatceros.

Dators man savukārt asociējas ar tik daudzām spēlēm: Zoo Tycoon: Marine Mania; tad bija kaut kāda Karaļa Lauvas (šķiet) spēlīte (atceros, ka tā man dikti patika); visādas jaukas platformu spēlītes bērniem (piemēram, spēle Рекс), protams, visas datora spēlītes, visādi Prince of Persia, Grand Theft Auto utt. Neskaitāmas. Vienas no mīļākajām bija „He тормози!” un „Дальнобойщики” jeb tālbraucēju spēle – pirmās personas spēle, kur tu esi tālbraucējs šoferis. Jā, braukāties ar mašīnītēm man ir paticis vienmēr, vienalga, vai tā ir mašīna datorā, mazā spēļu mašīnīte vai arī reālā mašīna dzīvē. Nu un, protams, nevar nepieminēt Sims ēru. Tiesa, simsi mani interesēja ne tik daudz šīs „ģimenes” or whatever veidošanas dēļ, cik gan pašu māju veidošamas dēļ – vispār arhitektūra mani interesē ka’tāda, interesē arī ēku būvniecība, dizainēšana, un simsos to darīt bija tik patīkami. (Pēkšņi atcerējos kāda pagājušā vai aizpagājušā gada pārliecību par to, ka došos uz arhitektiem RTU. Tiesa, šī sapņainā, lieliskā ideja ātri vien noplaka, ņemot vērā to, cik „viegli” ir ietikt RTU arhitektos. Žēļ. Man arī tagad tur, domājams, patiktu. Ļoti patiktu. Un vispār, sagribējās simsus uzinstalēt atkal, lai taisītu mājiņas un radītu lesbes, kā es to vienmēr, jauniņa būdama, mēdzu darīt.)

Bija, starp citu, vēl tāda spēle „Эпоха Империи”, kaut kas tamlīdzīgs. Tā bija varen’ laba, jā. Spēlīte par zemju apstrādi, iekarošanu; tāda viduslaicīga. Pilnam komplektam tur vēl pietrūka viduslaiku baļļu ar sievietēm kuplās kleitās un bruņiniekiem maskās. He.

Interneta parādīšanās, protams, sneidza jaunas iespējas, jaunas spēles, jaunus spēlēšanas veidus – tagad, lai paspēlētu ar kādu, nevajadzēja šo kādu meklēt pa visu Ziepniekkalnu, nevajadzēja nodrošināt otro pulti, un vispār, divatā spēlējamo spēļu nemaz nebija tik daudz. Un tad nāca Online Gamimg ēra. Nāca visādas serveru spēles, kā, piemēram, RunEscape, Combats, Lines Online (mūsdienotā klasika, ko turpinu aizrautīgi spēlēt). Nāca CS ēra. Atceros – 13 gadi, draudzējos pārsvarā ar puišiem, pavasaris, vasara, rudens, ziema – vienalga; scenārijs visu laiku viens un tas pats – puiši dodas uz mājām, jo jāspēlējot CS. Sasodītais CS! Sasodītie čaļi! Atminos tādas frāzes kā „Ваш ЦС сасёт, нафиг ЦС!” Un atminos arī, kā reiz nolēmu pati izmēģināt to „sūkājošo” Counter-Strike – pirmās personas „šūterīti”. Atnāca pie manis kaimiņu Saņa (jā, bērnība tika aizvadīta krievu puiku un meiteņu sabiedrībā, biju, tā teikt, īsta pagalma meitene), ieinstalēja man CS un vuoļa – tur jau es biju, skraidīju pa spēles kartēm, cītīgi nezinot ne spēles mērķi, nedz arī tā realizācijas ceļus. Bet bija jautri, pat to visu nezinot.

Counter-Strike laikam arī ilgu laiku tad bija praktiski vienīgā spēle, kuru mēdzu spēlēt uz datora. Un mēdzu visai bieži. (Ar ilgu laiku es domāju gadus – es vēl aizvien spēlēju šo spēli, taču tagad vēl nāk klāt pievienotā vērtība Lines Online un Zoles Online geiminga veidā.) Un biju es pieredzējusi CS spēlētāja – biju (un šobrīd atkal esmu) servera administratore, biju pat moderatore CS servera forumā, ķerstīju čīterus, sekoju un uzturēju kārtību serverī, spēlēju dažādās CS modēs (kādu laiku aizrāvos ļoti ar Kreedz Jump un Zombie Mod). Respektīvi, spēlēju visu, izņemot to, kā man nebija – konsoļu spēles. Un konsoles pašas. Un nemaz neinteresēja. CS ir pietiekami aizraujoša un gaming priekā ievelkoša spēle, ar kuru pilnīgi peitika, lai neinteresētos par citām pieejamām un interesantām spēlēm (nu, ja neskaita Portal, CS radītāju izveidoto spēli, ko līdz galam neizgāju – iesprūdu pēdējā līmenī. Tā, starp citu, ir interesanta loģikas platforma, manuprāt).

Un tad nāca manā dzīvē laiks, kad es kardināli nomainīju savu paziņu loku. Kardināli mainījos pati. Viss, kas līdz šim bijis un krājies iekšās, smadzenēs, tas viss sāka pamazām nākt ārā, veidojot tādu nedaudz alternatīvāku skatu uz dzīvi un apkārtējo. Katrā ziņā manas intereses vairs nesakrita ar vienaudžu interesēm pārsvarā. Nu, tikai puiciskās intereses sakrita, kā, piemēram, alus, mašīnas, ieroči u.tml. Bet tas arī viss. Un iepazainos es ar daudziem jauniem, alternatīvas domāšanas, pieejas un gaumes cilvēkiem, no kuriem viens (diez kurš…) bija un aizvien ir, kā es viņu saucu, neglābjams geimeris. Horror, sirreālisma, industriālisma fanāts. Piekritējs varbūt? Nā, fanāts skan labāk – raksturojošāk. Un tad pie viņa reiz bija tāds „SH spēlēšanas” vakars – sanāca vairāki cilvēki un cītīgi sēdēja un skatījās, kā viņš, šis geimeris, spēlē Silent Hill. Atceros, cik aplami un neizprotami man tas likās – kā var vienkārši sēdēt un skatīties, kā kāds… spēlē spēlītes?! Pff. Nu, man tur nebija tāpat garlaicīgi – bija alus, bija Māra, bija arī Laura un bija viņš pats; bija komunikācija un kopistiska alus dzeršana uz dīvāna. Taču sanākt ar mērķi skatīties, kā kāds spēlē – no way!, tā es tobrīd domāju. Laiki mainās. Cilvēki un uzskati arī.

Tagad, savos necilajos deviņpadsimt dzīves gados, es, būdama CS, Zoles un Lines Online spēlmane, būdama alus, vīna dzērēja un dzīves baudītāja, būdama arī labprātīga kāršu un citu galda spēļu dzīvajā spēlētāja (nu labi, šad tad es vēl arī uzspēlēju to zoodārza spēlīti *nokaunos*), skatos arī, kā tas pats iepriekš minētais īpatnis spēlē savas Horror spēlītes. Un ne tikai Horror. Labi, tās ir uz vienas rokas pirkstiem šobrīd saskaitāmas spēlītes, kuras patiešām es labprātīgi un ar lielāko prieku skatos, piemēram, Legacy of Kain: Soul Reaver un Soul Reaver 2, God of War I God or War II (nepabeigta gan šī sērija), Resident Evil Zero (man par pārsteigumu – nebiju sajūsmā par kādu no RE daļām, taču šīs daļas grafika, pati atmosfēra bija lieliska un ļoti baudāma). Nu un pats Silent Hill (neatceros, kuras daļas pa daļām esmu redzējusi, zinu tikai, ka no katras daļas pa kādam gabalam, nevienas pilnas sesijas). Tas, laikam, pagaidām arī viss. Taču jāsaka, ka šādas spēles bieži vien patiešām ir interesants un ļoti baudāms laika pavadīšanas veids – gan atmosfēra, gan spēles veidotā arhitektūra, spēles stāsti un to performance neapšaubāmi, muzikālais baudījums un arī „puzles”, kuras ir nereti aizraujošas un smadzeņietilpīgas… Nu, jā, jāsaka, ka laiki tik tiešām mainās. Un man tik tiešām ir iepaticies skatīties šāda veida spēles.

Rezumējot jāpiebilst, ka katra spēle ietver sevī kaut ko jēdzīgu un noderīgu – prāta attīstība, trenēšana, adrenalīna uzplūdums (šis gan ne vienmēr ir noderīgs), estētiskais baudījums, prieks un aizrautība. Spēles, starp citu, ir arī lielisks veids kā aizmirsties, kā aizbēgt no lielās, ļaunās reālās pasaulītes. Katrā ziņā, spēlēs ir daudz pozitīvā (galda un kāršu spēlēs nevar neminēt pašu „savākšanās un alus iedzeršanas, diskutēšanas un vienkārši kopīgas laika pavadīšanas” faktoru, kas nebūt nav mazsvarīgs). Tātad sanāk, ka, spēlējot spēles, var kā patverties no pasaules, tā arī ieplūst tajā, un, kamēr vien tas sniedz baudu un nav vēl tuvu atkarības stadijai, tikmēr varat saukt mani par geimeri. Es tāpat tāda neesmu. He.