8:16, jums drīz bus pirmā stunda, uz kuru jūs, protams, neaiziesiet.
ir sports, un vēders jums gluži vienkārši to neļauj darīt.

jūs gaida n-konsultācijas, n-darbi, n spēku izsīkums.

sāp dibens, nedaudz arī kāju un roku muskuļi, bet beidzot šīs sāpes ieguva tikai patīkamu nokrāsu.
es gribu braukāties ar riteni.

es gribu vakaru, tumšu un vēsu, bet tā, lai nebūtu auksti; ar termostējas krūzi rokās un klusumu. vai varbūt vēl ģitāras stīgu skaņām. tās tik patīkami vibrē, radot mehaniskās svārstības, kas ieplūst ausīs tik maigi un patīkami, kā ieplūst var tikai siltums. sanāk, ka ģitāras skaņas ir siltums man.


kad uznāk melnās dienas, un šķiet, ka nav palicis vairs it nekas, kā dēļ būtu vērts atrasties uz šīs pasaules, es atceros jau sen reiz izsecināto, ka jādzīvo baudām. nu, ja jau dzīvei no jums nav nekāda labuma, tad vismaz dzīvojiet tā, lai no dzīves būtu kāds labums jums, un vienīgais patīkamais labums, ko var izspiest no dzīves, ir bauda. viss, kas rada patīkamu sajūtu.
no otras puses, kad īsti nezinu vairs, ko baudīt, jo iekšās tāds tumšs aptumsums, tad nonāku pie citas vēlmes - dzīvot un atdoties mākslai. radīt un dalīties, ielikt tajā sevi visu. visur - mūzikā, vārdos, fotomākslā... visur, kur es to varu mēģināt. un kas zina, varbūt arī sanāktu.

tuvojas ziema, neizbēgami, nelokāmi, manāmi un nepārprotami. man ir auksti.
vēlme pēc ziemas garā miega spiežas cauri visām smaida izraisītajām rieviņām.
`kaut kur tur ir tas, es zinu`.

es gribu picu un alu, un gonciņspēlītes ar vibrēšanu ikreiz, kad ietriecies kaut kur. es gribu apakšveļu un mētelīti. es gribu mākslu.
es gribu atpakaļ vasaru. neatceros, ka vasarā būtu man bijis tik daudz kā, ko teikt. nezinu, labi tas, vai slikti. bet, ja ņem vērā visus apstākļus, tad droši jāsaka, ka labi vis tas gluži nav. jo tad, "kad Tu ej pa ielu pāri sarkanajam un saproti, ka Tev pat nebūtu iebildumu, ja Tevi notriektu", tu saproti, ka kaut kas tomēr nav labi.

viss ir mainīgs un laicīgs, viss, kas sākas, reiz arī beidzas. beigsies ziema, beigsies šis murgs. bet nevaru nepateikt, ka murgi arī ir daļa no dzīves, un arī tie mēdz savā veidā būt patīkami. tā, piemēram, šis rīts- sākts tas ir ar zālēm un tēju, iekšās ir silti, kaut rokas salst.
es izsakos, es izlieku to, kas ir iekšās, un vārdos izteikšana, sasodīts, ir tik patīkama!
man sāp vēders, es saprotu visu, kas notiek -prāts ir skaidrāks nekā vajag. priekšā būs divas mokpilnas nedēļas, varbūt pat vairāk. jo, kā jau vienmēr, arī šoreiz ir tā, ka viss uzveļas vienā mirklī uzreiz. tiesību nokārtošana, dziedāšana, ģitārspēle, grupa, mācības, konsultācijas, parādi, dzejpasākumi, dzejas meistardarbnīca, veselība, pie velna, veselība...

jā, šādos rītos kā šis atmostas mans mazohisms un liek man gribot negribot BAUDĪT. fuck yeah.
atceros vecos, labos laikus, kad dzejoļos dominēja "tik patīkami sāpīgi". tobrīd es tik labi biju iemācījusies baudīt sāpes. nu, mentālas, protams. mentālās mēnešreizes , atšķirībā no fiziskajām, mēdz būt patīkamas.
es gribētu palikt mājās, nē, nevis tāpēc, ka šoreiz ļoti negribētos uz mācībiestādi, bet gan drīzāk tāpēc, ka ļoti, ļoti gribas patrenēt pirkstiņus, pieskaroties te maigāk, te stiprāk ģitāras spēcīgajām stīgām, kas tā vien alkst padarīt manus kreisās rokas pirkstiņus asiņainus, un vēlāk tad bezjūtīgus. bet jādodas. žēl, bet gan jau paspēšu. būs vismaz kāds prieciņš, kam meklēt labi kārtīgu spraudni, ko izmantot pret laiku.

labrīt, pasaule. šorīt ir auksti, nav neviena, kas sasilda, un priekšā man stāv tik daudz... labi, pietiks ar `priekšā man stāv`. nu, jūs jau saprotiet. vēl tikai vajag, lai saceļas man pašai, un tad jau varēs tā riktīgi... dzīvot.
šobrīd, būdama uz robežas starp izdzīvošanu un depresiju, es esmu ar abu kāju pirkstgaliem izdzīvošanas teritorijā. ja vien šie brīži nebūtu tik relatīvi, varbūt prātā un sirdī būtu mierīgāk. bet pagaidām ar cieņu un uuz tikšanos nākamajā dzīvē, kad mēs abi būsim kaķi.
cheers, my dears.