Snieg, ak, snieg...
vakars. Parks piesnidzis, arī taciņas ir knapi izstaigājamas. Tas ir, izstreipuļojamas. bradāt pa takām sanāk gluži kā pļēguram, nezinot, kāds reljefs taustāms zem biezās sniega segas. Un tā vien sanāk, klupdams, krizdams stāvs aizstreipuļo, mēģinot nepaslīdēt un neievelties ziemas saltajos mīkstumos.

Daudz kupenu, un uz mana kažoka un nerviem krītošais sniegs it kā ievieš klusu mieru un ticību - viss tomēr nokārtosies. Nē, ticību ne, kaut kādu vāju cerības atblāzmu. Vienkārši, skatienam iegrimstot lēnajā, teju vai algoritmiskajā putenī, sidraba gaismas, laternu atmirdzētas, atgādina kaut ko līdzīgu bernības pasakām par vizuļojošām laumām. Tur cerības, sapņainu vizuļu pavadītas, mēdza piepildīties biežāk nekā manā empīriskajā pasaulē. Daudz biežāk.

Stāvs turpina streipuļot, pateicoties pats nezina, kam, par to, ka vēl turas kājās. Parks šonakt ir gaišāks nekā parasti, laikam gaismu atstarojošais sniegs būšot vainīgs, tā viņš vismaz nosprieda. Laikam tas par kaut ko liecina. Tā viņam gribējās domāt, jo kad tad vēl viņš varēja atļauties mirkļa vājumam, ja ne tad, kad ir vissliktāk, visbezcerīgāk un visaukstāk?

kamēr vēl līdz šīs dienas oficiālam nobeigumam ir palikusi nepilna stunda, nevaru palaist garām šādu iespēju kā uzrakstīt par šo vareno dienu.
es gluži vienkārši nebūt ues, ja es neņemtu un neuzrakstītu. galu galā ne velti es vārdos izteikšanu vērtēju ļoti augstu - vienalga, rakstisku vai mutisku. jo tā tomēr jau ir augstākā pilotāža, spēt izteikt. in my opinion, of hõrs.

notikumi, cits pēc cita, apstākļi, viens plus otrs, šodienas notikumu virknējums, iemērcēts šodienas apstākļu suliņā ir pasakains.
nē, patiesi. šodiena ir viena no nepatīkamākām dienām pēdējā, hm, gada? laikā?
tas ir vienreizēji. unikāli. vienkārši skaisti.
vajag taču tā mācēt notikt, ka nejau neveiksmes vai ļaunumi, bet vienkārši viena pēc otras nepatīkamas lietas, ziņas, notikumi. vieni pēc otriem.. nepatīkami apstākļi. jau no paša rīta. jā, tā gan vajag sakrist.

nav man šajā sakarā, ko teikt. vienkārši apbrīnojami. meistarīgi. bez mazākās patikas un smaida piegaršas. šovakar dzeram asaru tējas.

ir divpadsmit
pagriežu savu maigumu uz pulkstens sešiem
es nejūtos vientuļi
malkoju tēju
ko atstājis telpā kāds svešais
krūzei ir vientuļi
pielūpota
piemīlēta stāv tā ar osi uz sešiem
grādiem projām no manis
projām uz padebešiem

pie reversiem pulksteņiem
pulsoņiem citiem
kas nepukst uz divpadsmitiem

jā es tas vientuļnieks bārā
kas smīnēdams malko
tumsnēju alu
un kārtis svaida pa galdu ar citiem
tādiem pat smīnošiem večiem
uzdzīves mīlniekiem

es tas ar ņerdzošo balsi
aizvadu dzīvi uz
rūsajām sliedēm uz dzīvi
lēnām to nospēlējot
kā tikai spēlmanis iemanās to
uzdzīvi izdzīvot

šodien, mani dārgie, notika tas, uz ko tas viss veda jau kādu laiku - pastāvošā pasaules iekārta krietni iedragāja mana autoritatīvā universa ego.
visās malās spiež lēti pienākumi un kaut kādas netaisnības. nepatīkamas sakritības un iracionalitāte. citiem vārdiem sakot, krānisms.
nav laika ne dzejai, ne ģitārai, ne dziedāšanai. arī pie dziesmas teksta es nevaru strādāt, jo nav laika. arī drukāt šo ierakstu es patiesībā nevaru atļauties, pārāk dārgi maksās, ja cenu rēķina sekundes simtdaļās.
un ko lai dara? man nepatīk, ļoti nepatīk, kad manu dzīvotkāri izbojā ar eksistences pienākumiem.
dzīvot, nevis būt. sasodīts, dzīvot! un iedodiet man beidzot stundu laika šūpolēm. gribu šūpoties.
nepatīk man būt mehānismam dzīves rituma ķēdē, nu nepatīk. vismaz ne tad, kad no tā nav nekādas baudas.

dažreiz uznāk tādi mikrļi, kad es nespēju pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir. kā, piemēram, tagad. varbūt `nespēju` gluži nav tas īstakais vārds, tomēr šobrīd es domāju par to, kas ir man apkārt, kas ir manī, kas man pieder, kā man nav. un man neticas, ka viss ir tā, kā tas ir.
patiešām, paskatoties uz manu dzīvi no malas, tā man šķiet sveša un nepazīstama, ne elgas dzīve. un tas kaut kā.. nu, nezinu, dīvaini.
tas noteikti nav sliktā nozīmē domāts, bet nezinu, vai labā. no vienas puses šādos mirkļos es no jauna apjēdzu to, kas man ir, kas man liek atkal un atkal pasmaidīt. no otras puses, man tik daudz kā nav. un arī tas, kā man nav, bet ko es vēlētos, arī zaudē jel kādu vērtību. kad nākas aizdomāties, vai tas, ko es vēlos, ir patiešām man vajadzīgs, es vairs nespēju rast atbildes. migla galvā, neskaidrs prāts.
ārstei ir taisnība, un to jau es biju sapratusi arī pati, ka stress nav labi.bet ak, kā gan lai neradīt sev stresa situāciju, ja prāts visu laiku atrodas pastāvīgā darbībā, radot sevī konfliktus? kā lai nerodas stress, kad jāstaigā pa ārstiem (beidzot, ak, ave), jācenšas izturēt nu jau vairs pavisam neizturamās, nepanesamās, pavisam regulārās sāpes, un paralēli kad jādomā, kā lai saved kārtībā mācības, kas šobrīd man jau teju svešas?
vienīgais, sasodīs, vienīgais, kas man paliek, ir manas fakinās intereses, kas arī prasa daudz laika, darba un naudas (ja vien tā nav kādas filmas skatīšanās, piemēram, kas prasa tikai laiku)! tas ir nožēlojami. es pat vairs nevaru tik daudz, kā patīkami pabraukāties ar riteni, jo, redziet, šī patika nebūs ilgstoša, kad ciemos atnāks vēdergraizes. ha. un atkal jau - bilance ir negatīva.
patīkamais tajā visā ir tas, ka pagaidām, kamēr esmu norūpējusies ar visām šīm lietām, mans garastāvoklis ir visnotaļ labs un silts. nu, tad, kad nesāp. šad tad iemanos pasmieties arī tad, kad sāp. kas tad tas ir, kārtējais koks ar diviem galiem? mja. dzīve.

mētājos es te starp diviem rungas galiem - te skatās mans pretīgi, aizkaitināti drūmais skatiens uz nožēlojamajām cilvēkveidīgajām būtnēm, kas ož tik dažādi un uzvedas tik kaitinoši un manām ausīm spiedzoši- griezoši, kas ir tik nožēlojamas savā būtībā, un būtībā tikpat nožēlojama esmu arī es, ja ne vēl nožēlojamāka, jo ļaujos tiem kretīniskajiem cilvēkiem tā iespaidot manas domas un grimases, te atkal es uzsmaidu, gribas priecāties par to, ka ir veidoli, kas ļaujas dzīvei, nedomājot par sekām, ļaujas savam priekam un tā izdzīvošanai, izbaudīšanai, kas ir tādi kā es kaut kur dziļumā, vismaz tādi, kāda reiz es biju (kas esmu es tagad, to nu vairs nezinu), gribas priecāties par nevainīgajiem, nesamaitātajiem bērneļiem un viņu smiekliem, viedajiem skatieniem, līdz tie sāk činkstēt tā, ka ausīs atkal griež un līdz riebumam džinkst, aizbāziet taču viņiem kāds mutes, ak, jēl, šiem svētmiera un harmonijas traucēkļiem!
mja.
es mētajos kaut kur te. karājos gaisā savā dzīves aritmijā.
elpot nav viegli.

drebuļi, biezās zeķes, sega, tēja, tumsa un ambients. tas viss pēc fotopastaigas, kurā saslapa viss, kas varēja saslapt, lai lieku reizi atgādinātu par vēl vienu iemeslu, kāpēc ziema tik ļoti nepatīk. zilas rokas un kājas tikai baro nepatiku un nožēlojamību.

centrāltirgus pietura. vakars. sestdienas vakars, un ārā neierasti rāms miers. tirgus apkārtni silda dzelteni-oranžās laternu gaismas. vēja nav, ir tikai cilvēki savos lielajos, tumšajos mēteļos un sniegs, kas lēnām, lielām kupenām krīt šķietami algoritmiskā ritmā. balta šalle un melni cimdi, auksts deguns un skats augšā. algoritms kļūst vienaldzīgs, kad autobuss kavējas. apkārt esošā nelielā cilvēku plūsma kaut kur virzās, plūst; izskatās, ka neviens nebrauc uz mājām. sāk likties, ka arī paša maršruts neved vis uz mājām, un autobuss it nemaz nav iegansts, kāpēc jāatrodas tur. tajā brīdī gribas spēt nedomāt par realitāti un valdošo tumsu visapkārt.

vakars, monitors un "fire in the hole" skaņas. ausis skan perfekti, bez aizķeršanās. patīkami. aiziet uz virtuvi, ieliet pussausā sarkanvīna glāzi, saskandināt ar māti un doties atpakaļ savā pasaulē. baudīt pasakaino garšu buķeti un spēju nošaut cilvēkus tieši tik klusi un precīzi, cik kādreiz ir gribējies. atslābt un aizmirst. ienirt un neiznirt maksimāli ilgi.
( ... tālāk ... )

augšāmcelies, Innocentij, augšāmcelies!

kretīniskais vēders. neļauj man pilnvērtīgi dzīvot. neļauj pilnvērtīgi baudīt.
dažreiz gribas tad, lai sāp līdz reibumam un ģīboņiem, tad vismaz būtu jautrāk. gõõšš, vajag māru un ģībināšanu ^^,

8:16, jums drīz bus pirmā stunda, uz kuru jūs, protams, neaiziesiet.
ir sports, un vēders jums gluži vienkārši to neļauj darīt.

jūs gaida n-konsultācijas, n-darbi, n spēku izsīkums.

sāp dibens, nedaudz arī kāju un roku muskuļi, bet beidzot šīs sāpes ieguva tikai patīkamu nokrāsu.
es gribu braukāties ar riteni.

es gribu vakaru, tumšu un vēsu, bet tā, lai nebūtu auksti; ar termostējas krūzi rokās un klusumu. vai varbūt vēl ģitāras stīgu skaņām. tās tik patīkami vibrē, radot mehaniskās svārstības, kas ieplūst ausīs tik maigi un patīkami, kā ieplūst var tikai siltums. sanāk, ka ģitāras skaņas ir siltums man.
( ... tālāk ... )

"Не верь всему, что видишь, всё, что ты видишь это сон, Красивая картинка, что с мечтою дышит в унисон"

P.S. krievu valoda, kirilica. tas ir skaisti, skaista rakstība, pārsteidzošs vārdu krājums. patiešām, prieks ir iznāt un saprast so valodu, rakstību. savulaik arī pinu vārdus krieviski: http://stihi.ru/avtor/bezimjannaja

viss šķiet bezvērtīgs. nekam nederīgs, nejēdzīgs.
nejau slikta, nejau skumja sajūta. un nedz arī tukša. tikai vienaldzīga.

he told me: well, at least i`m still alive. and that`s good.
because mostly i like beeing here.

and then i realised: that`s good. and that`s something that i really miss.
i forgot how it is, to feel pleasure just because i live.

ak, vecie, labie miegazāļu laiki!
oh sweet irony!
toreiz, kad apslēpu vienu tāfelīti miegazāļu, zināju, ka noderēs.
kad citu iespēju aizmigt nav, kad nomoka pārlieka smadzeņu darbība un citas morālās un orālās kaites, jāizmanto palīglīdzekļi.
ar labu nakti, nakts!
velc, pelīte, saldu miegu
mazajami bērniņam

Ну, вот мы и приехали - nepagāja ne stunda un pat ne pusstunda, kā garastāvoklis nokrīt krietni zem nulles.
vissmieklīgākais ir tas, ka cīņā starp "tik ļoti gribas uzrakstīt un izteikt to, padalīties" un "aizmirsti, Tev būs būt vienai ar savām skumjām un būs Tev turēt to sevī" uzvar, protams, otrais.
lol. smieklīgi un nožēlojami vienlaicīgi. tādos tempos es gan tālu tikšu ar saviem `centieniem atvērties`. ha
tādi jau tie cilvēkveidīgie ir, smieklīgi un nožēlojami.

pēdējā ~pusotra mēneša laikā mani smagi nomocīja mans garastāvoklis. precīzāk - tā maiņas. vēl precīzāk - regulārie garastāvokļa lēcieni no laba un normāla dziļā, tumšā sāpju un skumju akā. tas smeldza. tas nomocīja. tas drāza visās maliņās, pat uzacu galiņos un starp skropstām - it visur. agrākos laikos tā man bija norma, `izgruzīties` tā labi kārtīgi, lai nomirtu un no rīta atkal augšāmceltos; un tā katru reizi, kad uznāk kāda lielāka smadzeņu sāpe. taču pēdējā laikā tas izgāja ārpus jebkādas kontroles, es vairs nespēju tikt galā pati ar šiem melnumiem. vēl ļaunāk, visi mani melnumi nāca ārā pat cilvēkos. un tad nu es gluži vienkārši nezināju vairs, kur likties. kur sevi likt, ko ar sevi tādu izdarīt - ne man labi no manis tādas, ne citiem.
( ... tālāk ... )

paiet otrā diena, kas pavadīta vārtoties pa gultu, ieēdot, dzerot alu/tēju/kafiju, atkal ieēdot un spēlējot spēlītes. rēcot un darot muļķības. paiet otrā diena, kad nekas produktīvs, izņemot mana bloga dizaina izveidi, nav izdarīts. vajadzētu mācīties, varbūt izdarīt šo to, paņemties ar fotogrāfijām, pabraukāt ar riteni. satikties ar kādu, kaut kur aiziet; nu tā, lai jūtas, ka ir kaut kas darīts. bet šīs abas dienas saplūst vienā lielā masā, ko sauc par dzīvi un mirkli - nedomājot par to, ko vajag, bet darīt, ko gribas. jebšu nedarīt, ko negribas. nu, vienalga, ideja vismaz ir skaidra. un es nezinu, tas ir labi vai slikti, laikam jau labi, ja laiku mēra mirkļos; un tieši šajās abās dienās laiks, šķietami tik bezgalīgs, paskrien vēja spārniem. nē, ne vēja spārniem, gaismas stariem. trīs reiz desmit mīnus astotajā metri sekundē, hah.
nāk pulsktens astoņi, jāsāk domāt par mājupceļu. ne vien domāt, bet arī veikt. nav jau nekas traģisks, es dievinu savas mājas, istabu un savu spalvaino vīrieti, kas katru nakti guļ pie manis, tikai atbraukt no nekonedarīšanas uz tevigaidapilnadirsadarbu nav tas patīkamākais. patiesībā tas ir sliktākais šajā visā procesā. apziņa, ka jāmācas, jāvāc, jāiet agri gulēt, lai nemocītos nākamajā dienā, kad fakin agri jāceļas un jādodas uz visu vareno un nožēlojamo mācībiestādi. un pēc tās atkal ņemties ar pilnudirsu lietām, jā, nozīmīgākām un ne tik nozīmīgām.
šī apziņa patiesi neiepriecina; bet, no otras puses, mani gaida mans vīrietis, mana siltā gulta, mana ūlong tēja ar manām mantiņām un istaba ar atmosfēriskumu. vieta, kur tapa, top un taps; rodas, radās, radīsies, dzims, dzima, mira un mirst un augšāmceļas. mana vieta. mm, šī doma patiešām liek saņemties. nu ko, mani dārgie, jāuztaisa, jāizdzer kāda tējas krūze un jādodas savā tik ierastajā un mīļajā dzīvītē, ne?
cheers (bow)

ar manu dienasgrāmatas lapu.. ir beigusies. cik veiksmīgi vai neveiksmīgi, to redzēsim rīt no rīta, kad alus un balzama daudzums organismā ievērojami samazināsies.
jā. pēkšņi man sametās kauns drukāt to, ko gribēju, jo te ir daudz svešu acu. blakus, veselas četras XD
so.. yeah. kinda.. līdz rītam! cheers