pēdējā ~pusotra mēneša laikā mani smagi nomocīja mans garastāvoklis. precīzāk - tā maiņas. vēl precīzāk - regulārie garastāvokļa lēcieni no laba un normāla dziļā, tumšā sāpju un skumju akā. tas smeldza. tas nomocīja. tas drāza visās maliņās, pat uzacu galiņos un starp skropstām - it visur. agrākos laikos tā man bija norma, `izgruzīties` tā labi kārtīgi, lai nomirtu un no rīta atkal augšāmceltos; un tā katru reizi, kad uznāk kāda lielāka smadzeņu sāpe. taču pēdējā laikā tas izgāja ārpus jebkādas kontroles, es vairs nespēju tikt galā pati ar šiem melnumiem. vēl ļaunāk, visi mani melnumi nāca ārā pat cilvēkos. un tad nu es gluži vienkārši nezināju vairs, kur likties. kur sevi likt, ko ar sevi tādu izdarīt - ne man labi no manis tādas, ne citiem.
( ... tālāk ... )