pēdējā ~pusotra mēneša laikā mani smagi nomocīja mans garastāvoklis. precīzāk - tā maiņas. vēl precīzāk - regulārie garastāvokļa lēcieni no laba un normāla dziļā, tumšā sāpju un skumju akā. tas smeldza. tas nomocīja. tas drāza visās maliņās, pat uzacu galiņos un starp skropstām - it visur. agrākos laikos tā man bija norma, `izgruzīties` tā labi kārtīgi, lai nomirtu un no rīta atkal augšāmceltos; un tā katru reizi, kad uznāk kāda lielāka smadzeņu sāpe. taču pēdējā laikā tas izgāja ārpus jebkādas kontroles, es vairs nespēju tikt galā pati ar šiem melnumiem. vēl ļaunāk, visi mani melnumi nāca ārā pat cilvēkos. un tad nu es gluži vienkārši nezināju vairs, kur likties. kur sevi likt, ko ar sevi tādu izdarīt - ne man labi no manis tādas, ne citiem.
( ... tālāk ... )

paiet otrā diena, kas pavadīta vārtoties pa gultu, ieēdot, dzerot alu/tēju/kafiju, atkal ieēdot un spēlējot spēlītes. rēcot un darot muļķības. paiet otrā diena, kad nekas produktīvs, izņemot mana bloga dizaina izveidi, nav izdarīts. vajadzētu mācīties, varbūt izdarīt šo to, paņemties ar fotogrāfijām, pabraukāt ar riteni. satikties ar kādu, kaut kur aiziet; nu tā, lai jūtas, ka ir kaut kas darīts. bet šīs abas dienas saplūst vienā lielā masā, ko sauc par dzīvi un mirkli - nedomājot par to, ko vajag, bet darīt, ko gribas. jebšu nedarīt, ko negribas. nu, vienalga, ideja vismaz ir skaidra. un es nezinu, tas ir labi vai slikti, laikam jau labi, ja laiku mēra mirkļos; un tieši šajās abās dienās laiks, šķietami tik bezgalīgs, paskrien vēja spārniem. nē, ne vēja spārniem, gaismas stariem. trīs reiz desmit mīnus astotajā metri sekundē, hah.
nāk pulsktens astoņi, jāsāk domāt par mājupceļu. ne vien domāt, bet arī veikt. nav jau nekas traģisks, es dievinu savas mājas, istabu un savu spalvaino vīrieti, kas katru nakti guļ pie manis, tikai atbraukt no nekonedarīšanas uz tevigaidapilnadirsadarbu nav tas patīkamākais. patiesībā tas ir sliktākais šajā visā procesā. apziņa, ka jāmācas, jāvāc, jāiet agri gulēt, lai nemocītos nākamajā dienā, kad fakin agri jāceļas un jādodas uz visu vareno un nožēlojamo mācībiestādi. un pēc tās atkal ņemties ar pilnudirsu lietām, jā, nozīmīgākām un ne tik nozīmīgām.
šī apziņa patiesi neiepriecina; bet, no otras puses, mani gaida mans vīrietis, mana siltā gulta, mana ūlong tēja ar manām mantiņām un istaba ar atmosfēriskumu. vieta, kur tapa, top un taps; rodas, radās, radīsies, dzims, dzima, mira un mirst un augšāmceļas. mana vieta. mm, šī doma patiešām liek saņemties. nu ko, mani dārgie, jāuztaisa, jāizdzer kāda tējas krūze un jādodas savā tik ierastajā un mīļajā dzīvītē, ne?
cheers (bow)