šodien, mani dārgie, notika tas, uz ko tas viss veda jau kādu laiku - pastāvošā pasaules iekārta krietni iedragāja mana autoritatīvā universa ego.
visās malās spiež lēti pienākumi un kaut kādas netaisnības. nepatīkamas sakritības un iracionalitāte. citiem vārdiem sakot, krānisms.
nav laika ne dzejai, ne ģitārai, ne dziedāšanai. arī pie dziesmas teksta es nevaru strādāt, jo nav laika. arī drukāt šo ierakstu es patiesībā nevaru atļauties, pārāk dārgi maksās, ja cenu rēķina sekundes simtdaļās.
un ko lai dara? man nepatīk, ļoti nepatīk, kad manu dzīvotkāri izbojā ar eksistences pienākumiem.
dzīvot, nevis būt. sasodīts, dzīvot! un iedodiet man beidzot stundu laika šūpolēm. gribu šūpoties.
nepatīk man būt mehānismam dzīves rituma ķēdē, nu nepatīk. vismaz ne tad, kad no tā nav nekādas baudas.