es šovakar paņēmu rokās manu murrājošo, mīksto, smaržīgo, mīļo vīrieti un piegāju pie tēva, turot to rokās. mans tēvs pasmaidīja, pielika degunu pie bonifācija, un abi vīrieši iestājās degunošanās kontaktā. es pasmaidīju. cītīgi vēroju sava tēva nu jau bālāko ādu ap acīm un knapi iesārtušos vaigus. rugāji vēl aizvien atradās turpat, kur atceros tos pirms diviem, pieciem, arī pirms desmit gadiem. tomēr āda vairs nav pirmā svaiguma. starp rugājiem es samanu sausas ādas pazīmes, sīkas grumbiņas, kas palēnām tuvojas sačokurošanās stadijai. arī strīpiņas pie acīm, kas agrāk liecināja par tēva labo garastāvokli un acu smaidu, tagad ir izteiktākas un manāmas arī neitrāla garastāvokļa atspoguļotajā sejā. tas ir vecums. un tajā brīdī mani pārņēma tāda kā nostaļģija, tāds kā nolemtības mirklis - lai kā arī viss iegrozās, viss tomēr sākas vienuviet un beidzas arī vienādi.
es atcerējos kaut ko no bērnības, es skatījos viņa vaigos un domāju - te nu es stāvu, es, mazā meitiņa, kuru viņš tik ļoti ir mīlējis, kurai viņš arīdzan ir tik ļoti darījis pāri. te mēs abi stāvam, viņš, skaistais tēvs, kura jaunības bildes manai sirdij lika sajūsmā ietrīsēt, un es, mazā, mīļā, šķībacainā meitiņa, kas nu jau vairs nav maza, kas neiet tēvam pie rociņas, kam praktiski ir sava pasaule, sava, atsevišķa dzīve, bet tomēr aizvien vēl kas ir viņa `mazā meitiņa`. skumji, bet varbūt arī nē, jo tādos brīžos tomēr aizmirstas viss sliktais un prātā nāk tās gaišākās domas un atmiņas. arī pamazām novecojot, es aizvien vēl redzu viņā skaistumu. laikam tomēr ir sava veida skaistums, kas nenoveco. tā teikt, ieslēpies rugājos un acu skatienā, smaida strīpiņās pie acīm. vai varbūt tā ir mīlestība, kas nenoveco un nezaudē savu pievilcību un nemirstību. lai kas tas arī būtu, tas ir nedaudz skumji, un tomēr tik skaisti un patīkami. vienas no tām skumjām, kas patiešām ir baudāmas.