dažreiz uznāk tādi vājuma mirkli, kad gribas visu triekt ratā un ļauties brīvajam kritienam.
šādi mirkļi ir pārejoši, ja vien nesanāk netīšām ņemt un patiesi nokrist.
visinteresantākais ir tas, ka šāda iespējamība ir visnotaļ liela, ņemot vērā emocionālā sakāpinājuma iespaidā prāta nespēju pareizi funkcionēt.
so remind me, why i`m still here?