Mr. Nobody

Misters neviens, cilvēks vārdā Nemo. According to... Huh, atvainojos. Tik lieliska filma jau otro reizi pārņem mani savā varā, tāpēc grūti pārslēgties atpakaļ uz latviešu valodu. Tātad, ierakstīju Google meklētājā „Nemo”, gaidot kaut kādu simbolismu. Neba tāpat vien tik filozofiskas filmas galvenā varoņa vārds būs piemeklēts šāds. Un protams – „Nemo is a Latin word meaning "no man" or "no one".”
Interesanti, ka viena filma var sevī ietvert tik daudzas idejas tik dažādos līmeņos. Es pat īsti nezinu, ar ko lai sāk, bet mēģināšu sākt ar filmas pašu sāli (lai gan sāls tur bija viscaur filmai, ghm). Labi, filmas būtība slēpjas aiz laika mākonīšiem. Tas ir, filmā tiek runāts par laika telpu, kas sāka eksistēt pēc tā sauktā „Lielā Sprādziena” kā ceturtā dimensija blakus trim telpas dimensijām. Un filmā aprunā to, kā Visums izplešas, kā viss kustas uz priekšu, šīm četrām dimensijām eksistējot. Jautājums ir, kas notiktu, ja vēl viena no šīm dimensijām nebūtu telpas, bet gan laika dimensija? Kas notiktu ar laiku? Augstākais filozofijas līmenis, kas vijas ar zinātni un kvantu fiziku (in my honest opinion).
Un, protams, - kur ir filozofija, tur ir arī jēgas meklējumi. Filma paralēli apskata vairākus iespējamos cilvēka dzīves ceļus atkarībā no izdarītajām izvēlēm. Vairākas izvēles, vairāki dzīves ceļi, un „kāda gan starpība, kurš no tiem esot īstais – katrs tāpat ir tikpat jēgpilns un nozīmīgs, un vienalga, kurš tad bija tas īstais”. Hm. To patiesībā ir ļoti grūti aprakstīt, bet filozofēšanas līmenis šajā filmā ir lieliski sabalansēts – tas, manuprāt, ir pietiekami augstā līmenī, lai būtu „filozofēšanas” cienīgs, un tajā pašā laikā tas nav pārāk sarežģīts, ļaujot cilvēkiem ja ne saprast, tad vismaz mēģināt apjaust, kādā līmenī un par ko īsti ir runa.
Trīs meitenes, trīs iespējamās nākotnes, viena izvēle – palikt pie tēva vai braukt līdzi mātei. Trīs meitenes, viens Nemo, trīs (un vairāk, katrai vēl n-pakārtotas) iespējas un dzīves ceļi.

Elisa viņu jau no sākta gala nav mīlējusi, kamēr viņš viņu mīl – kopdzīves rezultātā Elisa galina sevi nost depresijas un nepiepildījuma dēļ, ko sniedz viņai „neīstais” vīrietis. Kad man blakus esošie divi vīriešindivīdi smējās par Elisas depresīvismu, pārāk lielo emocionalitāti un tās izraisītajām „drāmām” (pēc viņu teiktā „Drama queen”), man gribējās dumsoties un raudāt vienlaicīgi. Kāpēc? Ļoti vienkārši. Viņa tur runā par savas dzīves bezvērtību, par to, kā neko nevēlas. Viņa ir dziļā depresijā. Un man šī sajūta ir tik pazīstama, kad pat gaiss paliek par smagu – cilvēks pats sevi ienīst, nesaprot, kas ar viņu nav kārtībā, kāpēc viņš nevar dzīvot un priecāties par dzīvi tā, kā visi citi apkārt esošie. Aizgāju uz tualeti, lai nomierinātos. Un izvadītu tējas atliekas no organisma. Nevar taču šo divu vīrišķo ērmu klātbūtnē izplūst emocijās, „я же мужик”...
Dzīve numur divi. Džīna. Meitene, kuru Nemo izvēlējās, būdams izmisis. Meitene, kuru viņš tā nekad nav īsti mīlējis pilnībā, kamēr viņa viņu gan. Tas pats Elisas variants, tikai reverss. Kopdzīves rezultātā viņš ir tas, kurš jūt nepiepildījumu. Viņam ir viss, ko viņš sev bija apsolījis, viss, uz ko viņš tiecās, taču viņam ir „garlaicīgi”. Un Džīna uztraucas, un Džīna viņu mīl. Un jūtas sāpināta, jūtas tā, it kā viņš nekad nav viņu tā arī iepazinis, nekad nav īsti licis viņai justies mīlētai. Un arī skumji. Respektīvi divas skumjas kopdzīves, kad izvēle tiek izdarīta, pēc kaut kā vadoties, kaut ko ignorējot. Taču tas nebūt nepadara dzīvi mazāk jēdzīgu vai vērtīgu. Tikai citādāku. (Ok, patiesībā padara gan, jo Elisa taču jutās tik nomākta un neredzēja nekam jēgu, arī savai dzīvei ne... Nemo nedaudz laikam tomēr nepateica kaut ko līdz galam savā lielajā filozofēšanā.)
Dzīve numur trīs, Anna. Meitene, kas viņu mīlēja tikpat ļoti, kā viņš viņu. Abpusējais variants, bet vai ideālais? Arī sāpju un rūgtuma piepildīts – gaidas, bēdas, zaudēšana, bezjēdzība... jādomā vispār, kas ir sliktāk – neredzēt jēgu savai dzīvei tad un tāpēc, ka cilvēks ir kopā ar kādu „neīsto”, vai tad, kad cilvēks ir šķirts no sava īstā? Hm. Jautājums, kas mani bieži nomāc – vai cits mīl tevi tikpat stipri kā tu viņu? Ja nē, tad kā ir labāk – ciest no šādas kopā esības vai ciest no izvēles „labāk nekā nekā tā”? Jā, šī filma ir pārdomu pārpilna un spēj izraisīt ļoti spēcīgas emocijas. (Tik tiešām vairākas reizes valdījos, lai nesāktu raudāt par emocionālajiem, skumjajiem un skaistajiem mirkļiem, idejām, domām... Un jā, labi, ka man bieži vajadzēja uz tualeti. Varēja kaut nedaudz nomierināties, he.)
Filmas beigas ir apbrīnojamas. Kad pirmo reizi skatījos šo filmu, atceros, cik daudz pozitīvu emociju tā manī izraisīja – gribējās uzreiz kliegt tam, kas bija blakus, cik ļoti labi ir, cik ļoti mīlu un tādā garā. Gribējās kopā smieties un raudāt. Šodien bija otrā reize, taču filma manī neradīja mazāk emociju – jutos tikpat pārpildīta, gribējās izlikt savas emocijas uz āru (varbūt šoreiz ne vārdos „es tevi mīlu”, bet vairāk emocionālajā sajūtā un domās par to, vai otrs domā un jūt to pašu), gribējās nevaldīties, tikai, ja nevaldītos, tad es no malas drošvien izskatītos pēc tādas pašas emocionālas „Drama queen” kā Elisa. : D
Galvenās atziņas, veids, kā viss tiek pasniegts, dzīves un ikdienas emocijas, filozofija, pārdomas, uzskati – tur ir tik daudz kas pazīstams, izjusts, izsāpēts un izlijis smieklos... Neaprakstāmi. Un, katru reizi redzot šo Nemo, tīņu Nemo savos padsmit gados, mani pārņem tāda siltuma sajūta. Viņa skatienā ir kaut kas tāds, ko visu mūžu esmu meklējusi un uzskatījusi par savu esam neatkarīgi no tā atrašanās vietas un laika. Nu, gluži kā Витаса dziesmā – „Знаю, ты слышешь, хочу к тебе ближе, где ты?...”
Un par māksliniecisko filmas pievienoto vērtību es nemaz nerunāšu – tas jāizbauda katra paša acīm, sajūtām, domām, prātu, dvēseli, sirdi, katru ķermeņa daļiņu, katru matiņu, kas saceļas filmas emocionāli piesātinātākajos brīžos. Filma, kas liek ticēt un piešķir vērtību visam kaut vai uz tikai tuvākajām dažām stundām. Filma, kas apgalvo – „Tu izdarīsi pareizo izvēli (jo jebkura ir pareiza), un Tu tiksi pie piepildījuma. Tu būsi dzīvs, Tev būs mīlēt šo dzīvi un tās sniegtos sīkumus, Tev būs izbaudīt īpašos mirkļus un sajust, ka kādam, ar kuru Tu dalies, tas viss ir tikpat nepieciešams kā Tev, un jums abiem tas ir kā gaiss.” Skaisti, mhm, ko tur liegties – filma, kas ir desmitnieka vērta. Nespēšu nosaukt nevienu citu, kas mani aizskar tā, kā aiztiek mani šī filma – ne tie ir ģeniālie, prātu nodarbinošie mākslasdarbi, par kuriem jādomā vēl ilgi pēc filmas noskatīšanās, neba tie ir lieliskie, skaistie gabali, kas apbur ar savu oriģinalitāti un īpatnējo skaistumu. Nekas, nekas vēl līdz šim nav spējis mani tā apmierināt, kā to dara šī filma. Jau otro reizi skatījos, bet sajūta kā pirmo reizi – tikpat nevainīgi, svēti un skaisti. Tikpat tuvu un lieliski. Tikpat sildoši un pārpildīti. Lieliski, šedevrs, un mēs visi esam neviens, kamēr paši sev nepiešķiram vērtību. (Ek, kaut šāds pacilājums man būtu biežāk. Varbūt tad arī dzīvot būtu vieglāk un ...ne tik slapji.)