Priekš manis mūzika mēdz būt kā konkrēta mirkļa emociju fotouzņēmums, ļaujot ceļot laikā uz pagātni, klausoties konkrētas dziesmas. Atsevišķā folderī mēdzu pieglabāt attiecību "bildes" - dziesmas, kas iezīmējušas attiecību sākuma un/vai beigu posmu, sākotnējās cerības un šķiršanās sāpes. Šī mūzika var mierināt, kad skumjas šķiet atnākušas uz palikšanu, vai ļaut pasmīnēt par savu naivumu, liekot pieturzīmes nu jau citā stāstā.
Šodien atmiņās stāvu uz pusizremontēta dzīvokļa balkona kaut kur Horvātijā, smēķējot un vairākkārt klausoties vienu dziesmu. Ir sajūta, ka esmu atradusi kaut ko skaistu un īstu, taču patiesībā es stāvu viena un tas ir tikai stāsts manā galvā. Priekšā ir ļoti tumšs periods, kurā daudz jaunas izpratnes par sevi atnesīs tēva nāve un esošā partnera empātijas trūkums, bet es vēl to nezinu. Es tik ļoti gribu ticēt, ka spītīgi krāsoju visus sarkanos karogus baltus.

Esmu pateicīga, ka šajās dienās Visums veiksmīgi kliedējis manas pēdējās šaubas: man vairs nav neviena aktīva previous attachment, mana sirds ir viegla un mierpilna. Ejot tālāk es gribētu vairāk dzīvot realitātē.

Rudens ir atnācis. Mazliet aiz loga un ļoti sajūtās. Katru gadu ir tas viens moments, kad izmainās gaismas krāsa, it kā kāds būtu uzlicis visam oranžīgu filtru. Gaiss paliek kraukšķīgs, sarkanvīns un cigaretes sāk garšot pavisam citādi labi un kājas meklē čaukstošas lapas. Un uznāk tāda savāda nostaļģija, tādas mazliet skumjas, un pēkšņi tik ļoti gribās parunāt ar cilvēkiem, ar kuriem runāts nav gadiem ilgi, varbūt pat kopš sākumskolas. Un katru gadu atsaucot atmiņas par šo cilvēku teikto vai piedzīvoto bilde par notikušo liekas vēl mazliet skaidrāka, un tik ļoti gribās pajautāt - vai Tav viss ir labi? Vai izdevās tikt ārā, sadziedēties, vai esi laimīgs/a? Bet es pat neatceros viņu vārdus.

Tajā pat laikā dokmarteniem vēl pārāk silts.

Man patīk saplūst ar savām emocijām. Es ar tām pat labprāt identificējos, uz to norāda kaut vai tas, ka lielākais mīnuss pie šī visa strukturēšanas šķiet "bet vai tā vēl būšu es?"
Un kamēr es šo domu nepabeigšu, nekas arī nemainīsies. Emocijas ir viena no realitātes šķautnēm, bet tai nevajadzētu būt visai realitātei.

Sajūsmā mirdzošām acīm viņa atspērās pret tramplīnu un ar slaidu pirueti ienira ūdens glāzē.
Viņas sarunu biedri pie galdiņa palika vieglā neizpratnē.

Ir cilvēki, kuri savā dzīvē paspējuši saprast, ka galva un aste patiesībā ir divas daļas tam pašam kaķim, tad ir tādi, kas vēl nav pamanījuši caurumu žogā, caur kuru skatoties varētu padomāt, ka aste ir sekas galvai. Bet tad ir vēl tādi, kuri vispār atsakās pieņemt iespēju, ka žogā varētu būt iespējams caurums. Žogs taču ir perfekts!

I tried to go from nourishing to dauntless completely, not realizing i should never suppress any part of myself.
I am still nourishing and i will not be true to myself if i cast this away. That is why i need to be dauntless on top of it - it is not a new world, it is just the next step - like the next layer, the armor between me and the world at large. But at my core, i am still me.

"Feel the power of making choices that honor who you are."

- Vai Jūs zinājāt, ka Dievam ir labs plāns Jūsu dzīvei?
- *2 thumbs up* Lieliski, paldies! *eju tālāk*
- *mazliet vīlies* Jūs neinteresē, kāds tas ir?!
- Gan jau es dzīvošu un uzzināšu! Lai Jums veicās! *mūzika atpakaļ ausīs un turpinu iet pa mežu. Deviņos no rīta!*

Tāda īpatnēja nedēļa. Cilvēki psiho (man arī bija savi zvaigžņu momenti) un nevīžo viens otrā ieklausīties. Visu laiku kaut kāds adrenalīns, kas brīžsiem pāriet stresā. Un, paskatoties apkārt, man tik tiesām ir sajūta, ka mani šis viss vēl maigi skāris.
Mazliet tāda sajūta, ka visi šauj ārā savas ēnas puses kā torpēdas un apkārt nemaz neskatās. Toties, ja izdodās tomēr piezemēties un paskatīties, var ieraudzīt daudz interesantu lietu.

Šodien pagaidām mierīgi. Pirmo reizi šajā nedēļā. Vai nu pārgājis pāri tas vilnis, vai tūlīt nāks atpakaļ XD

Manam rajonam noteikti ir savi momenti. Šodien pusdienu pārtraukumā aizskrēju līdz vietējam ceturtdienu tridziņam - ap 10 mājražotāju stendi. Pa ceļam uz turieni pagāju garām dažiem bērneļiem, viens no kuriem izteica visnotaļ sajūsmu par iespēju doties mājās no skolas kopā ar citu biedru pulciņā. Un tad tāds nopietns teksts no apbrīnas objekta:
- Bet īstenībā nevarēsi ta katru dienu iet ar mani mājās.
Apbrīnoju šī bērna spējas nospraust robežas. Es to joprojām nemāku.

-lol, Hozier dzied kaut ko par "sing and sing and sing" es reāli kādu brīdi dziedāju līdzi "i'm sane i'm sane i'm sane" līdz paskatījos lirikus 😅
#MOOD

-anyway, ja Tu nespēj mani mīlēt ar līdz galam neaizšņorētām kerzām, Tu neesi mani pelnījis, kad es viņus aizšņorēju pilnībā 😂😂😂

Septiņas stundas miega un kāda gan vairs depresija?

Ārā ir tik fantastiskas krāsas! Man noteikti tur jāiziet biežāk ^^

Pa ceļam uz pastu pamanīju tantiņu, kura pēkšņi sāka tramīgi lūkoties sev aiz muguras (es nācu pretī). Laikam jau secinot draudu iztrūkumu, no somiņas tika izvilkta banāna miza un nomesta zemē (ietves malā un principā uz kāpnītēm pie tuvējā biznesa). Mani tas nedaudz šokēja un radīja veselu negāciju gūzmu, tomēr pirmajā brīdī mēlē pamanījos iekost un neko nepateikt. Pēc tam kaut ko teikt jau sajutos tā kā nedaudz neēti, turklāt bija skaidra apziņa, ka jebkura interakcija ar minēto personu būtu tikai papildus negācijas - ja jau viņa savos 70-80 gados šadi rīkojas un jūtas labi, kaut kāds random teksts no random garāmgājēja diez vai spētu kaut ko viņas attieksmē mainīt, drīzāk vēl pretī dabūšu par suņu valodu vai ko līdzīgu papildus efektam. Šādi prātuļojot jau biju pārgājusi pāri ielai, kad izlēmu, ka nafig negribu šādas negatīvas sajūtas sevī tupināt - aizgāju atpakaļ, pacēlu to nelaimīgo mizu, aiznesu līdz miskastei un aizgāju tālāk, sitot knipjus pie Florence + The Machine.

Vakarā ar Za sadzērāmies džinu un pārbīdījām mēbeles manā mājoklī. Jāizdomā līdz galam ko šeit īsti vēlos.

Ķermenis joprojām uzvedas dīvaini, bet vispārēji ir atnākusi doma, ka šī enerģija varbūt man dota pārmaiņu veikšanai, lai tālāk būtu labāk. Bet es, kā dura, tikai mēģinu to izslēgt un neko nedarīt. Reāli pati sev šauju kājā.

Bet vispār šodien kaut kā visnotaļ pozitīvi.

Šorīt ģimenes čatā no mammas kaut kas pavīdēja par pankūkām, taču tad dāča tomēr atcēlās, bet man tās pankūkas jau sagribējās.
Atradu kaut kādu recepti pankūkām ar auzu miltiem, pa vidu procesam vēl izlēmu improvizēt uzreiz ar saldajām un sāļajām, attiecīgi puse masas bija ar banānu un otra puse ar kausēto sieru dzintars.
Garša, protams, ir citādāka. Bet varbūt man beidzot jāsamierinās ar domu, ka kvieši man ir kaitīgi, un tā vietā, lai censtos imitēt to garšu, atrast jaunas lietas, kuras veidotas īpaši cita veida miltiem un tajos tie attiecīgi garšo lieliski, būs man veselīgi un gala rezultātā pat patiks labāk. Un tas arī vairs nav gluži tikai par pankūkām.


Īsti neizprotu savu pēdējā laika tieksmi uz ēst gatavošanu - parasti, kad esmu viena, mēdzu pret to būt diezgan vienaldzīga. Gribētos cerēt, ka tas norāda uz izmaiņām attieksmē pret sevi un varbūt tur kaut kas ir uzlabojies? Bet pastāv arī iespēja, ka šī ir viena no manām mānijas izpausmēm, tāpat kā bezmiegs, es vienkārši to šobrīd ar māniju neasociēju, jo jūtos drīzāk depresīvi. Viss ir kaut kādā putrā, bet pamazām ir arī dažas pozitīvākas tendences.

Ļoti cenšos aktīvi neko nevēlēties, jo kaut kā šādās lietās manas vēlēšanās mēdz piepildīties, un tad izrādās, ka esmu vēlējusies pilnīgas muļķības.
Tā gan ir tikai viena daļa, vēl ir tā - primitīvākā, kura šobrīd trako un grib lietas neatkarīgi no veselā saprāta.

Varbūt jāsaņemas iznest miskasti un jāaiziet paskatīties uz pilnmēnesi. Esot kaut kāds īpašais, ar optiskām ilūzijām.

Youtube izdomājuši jaunu figņu, lai to nevarētu efektīvi izmantot fona mūzikai. Tagad, pārslēdzoties uz citu tabu, trešā dziesma iestrēgst loopā. Vakar nesapratu wtf, šodien iezīmējās patterns, bet nu nedaudz bēdīgi, ar ik-pa-laikam apstiprinājumiem vairs nepietika? Kaut kā tā arī nekad neieviesu winamp uz šī laptopa, tagad arī vairs nav īsti jēgas, jau niķojas.
Upd.: Atvēru jaunā logā, fuck you youtube!

Bija palikušas 3 biezpiena-auzu maizītes (tomēr par blīvu, lai ēstu tāpat, jāpadomā par recepti).
Iesmērēju parasto pyrex ar sviestu, maizītes sagriezu mazos kubiciņos, pa virsu 1 ola ar kautcik 10% saldā krējuma, 1/2 vācu paciņas vaniļas cukura, bik kanēļa un 1 1/2 sarīvēta Laimas 87% kakao šokolādes un 6 pilieni stevia. Tad 2 āboli (kaut kādi random no Rimi lielā maisa, sarkani), nomizoti un mazos kubiņos sagriezti, pa virsu vēl nedaudz 10% saldā krējuma ar atlikušo vaniļas cukuru, 1 1/2 šokolādes, bik kanēļa un 6 pilieni stevia (es ceru neaplauzties). Vajadzēja ābolus tur apviļāt laikam labāk, bet negribēju lasīt nost - pārlēju.
Tagad cepās, bet man ir nelabas aizdomas, ka bez cukura karamelizācijas nebus tik forši.
[Upd.: Cepu uz 5 aptuveni kādas 40 minūtes, uz pēdējām 10 vēl pārlēju nedaudz samaisīta kopā salda+skāba krējuma. Kopā turas nosacīti, saldums ir ok, karstam nedaudz kaut kāda piegarša (stevia?) ko aukstam nejūt, attiecīgi labāk garšo auksts. Principā neslikti pirmajam mēģinājumam bez glutēna un samazinātu cukura daudzumu un ir okei if you take it for what it is. Varbūt jāizmēģina, ko auzu milti dara smilšu mīklā. Pieļauju gan, ka tur vēl kaut ko vajadzēs, blīvums/smagums cits.]

Šodien istabā ielidojušas jau 2 zīlītes, bet uz ziemu odu tīklu likt kaut kā tizli tomēr. Ja nu vienīgi tiešām kaķīti paņemt, lai gan to drīzāk pēc pārkārtošanas.

Pēdējā laikā strauji svārstās garastāvoklis. Varbūt jāsāk dokumentēt.

2 x 180 g 9% biezpiena
1 ola
1 mazā paciņa vaniļas cukurs
1/2 t.k. cepamais pulveris
3 pilieni stevia
kaut cik auzu milti? (nav prātīgi testa reizē nepiefiksēt, bet manas domas bija citur)
rīvēta citrona miziņa no ~1/2 citrona

Mīkla vēl lipīga, izdomāju cept cepeškrāsnī. Ar ūdenī apslacītām rokām izveidoju mazus klaipiņus un uz cepamā papīra uz 5 cepu apmēram 35 minūtes.
Paredzu, ka šīs būs "nekādas" maizītes - pagaršojot mīklu ne īsti salds, ne īsti kāds. Varbūt vairāk stevia? Bet nav pārliecības, kā viņa uzvedās cepoties.
Un tikko atcerējos, ka aizmirsu šķipsniņu sāls...
Pēc izņemšanas apsedzu ar dvielīti.

Secinājumi:
Atdziestot ārpuse paliek kraukšķīga/cieta - kaut kas pietrūkst. Taukvielas?
Aromāts ir ok - citronu jūt, vaniļu nedaudz laikam arī, bet varēja būt saldāks - tagad tāds paskābs. Vairāk stevia vai vēl vaniļas cukuru?

Iedomājos nosvērt atlikušo miltu paku (bija jauna) - tika izmantoti 107 g auzu miltu.

Vēl tikko iedomājos - banāns, dateles, varbūt kādreiz dzīvē rieksti?

Ir sajūta, ka kaut kāda jēga tam visam tomēr ir bijusi. Lai arī ārēji varētu likties, ka saiknes ar realitāti šobrīd ir mazāk, patiesībā ir tādi momenti, kas atver acis pašai uz sevi. Kas arī ir šī gada fokuss.
Vakar, piemēram, piefiksēju momentu: saņemot aizrādījumu par "pārāk daudz liekas informācijas" automātiski to uztvēru kā aizrādījumu, ka es pārāk daudz/vaļsirdīgi runāju. Paspēju jau galvā pārcilāt savas zināšanas par Japānas darījumu kultūru un etiķeti, kad izrādījās, ka vienkārši vajadzēja izvērtēt viena atkārtoti manis sarunā pieminēta elementa adekvātumu vispārējam kontekstam. Tātad, es ne tikai pilnīgi neapzināti darīju kaut ko muļķīgu, līdz galam neizvērtējot situāciju, bet vēl pamanījos pārprast pirmo aizrādījumu pilnīgi stulbā veidā dēļ kaut kādām savām nedrošībām?
Nav patīkami šo apzināties kā savas rīcības patternu sarakstā esošu lietu, taču labāk to apzināties un attiecīgi censties labot saknē nekā neapzināti turpināt darīt. Nav īsti patīkami apzināties, ka šādi noteikti esmu rīkojusies pagātnē, un pat nepiefiksējusi. Arī sapņi par spiega karjeru pamazām sabrūk, jo situāciju nolasīt es laikam galīgi nemāku.
Lai gan arī secinājums, ka joprojām mēdzu būt pārlieku vaļsirdīga un domāt skaļi ir spēkā - ja kāds atkal izlemtu to izmantot pret mani, tas būtu pat pārāk vienkārši.
Pilnīgi noteikti jāveic inventarizācija bēniņos.

Pamazām uznāk nepārvarama vēlme ielogoties WoWā, bet retail kompis vairs nevelk raidu/M+ līmenī un citādi īpaši neinteresē, nez gan vai classic pavilktu...
Tajā pašā laikā atkal domas par remonta nepieciešamību.
Un it kā jābrauc to zobu pabeigt...riebjās.

Kaut kur Latvijā jau bijis sniegs.
Šodien sāku barot zīlītes. Izskatās, ka veikalos atkal ir tās barības kūkas, par kurām viņas toreiz fanoja - tikai kaut kur pzudis būris piekāršanai.
Ir doma pamēģināt uzcept sirņikus ar auzu miltiem.

Uzsmēķēt, klausoties TESA, ir nudien patīkami!

Gandrīz tik pat patīkami, kā parunāt ar cilvēku, kuram nevar kaut ko stāstīt ar mērķi pastāstīt, jo saruna vedās tik viegli, ka nemitīgi aizmaldās side questos - un tomēr ne tik ļoti.

varētu jau atkal malties un gruzīties, bet iekšā pēkšņi tāds labdabīgs "a nafig?" :)
jāpamanās tikai to kaut kā noturēt un pavairot pilnai laimei ^^

un šis lika smieties vairāk, nekā būtu piedienīgi:

Iet pa ceļa malu zemnieki. Pēkšņi garām pabrauc pāris riteņbraucēji bez galvām.
Pēteris:
- Idritvaikociņ! Tad nu gan brīnumi!
Jānis"
- Tie nav brīnumi, Pēter! Pārliec izskapti uz otra pleca!

Neesmu jaungada rezolūciju cilvēks, bet pēdējā laikā nepamet sajūta, ka dzīvē tomēr kaut kas jāmaina. Mēģināt vēlreiz studēt, bet šoreiz "par tēmu"? Bet ko pēc tam? Mazliet tomēr biedē doma par 9-5 darbu, pārāk ērti šajā režīmā. Bet cik gan ilgi tā varēs, cik ilgi, pirms dzīve pati ieviesīs korekcijas un izmainīs situāciju? Jo tā taču ir vienmēr. Un nekad ne uz labo pusi.
Gribētos beidzot uztaisīt remontu, bet tā kā ideālais gala variants ietver sienas nojaukšanu, kas šobrīd nav reāli, arī pārējais atkrīt. Iebūvēto skapi nevarētu taisīt, kamēr nav nomainīta grīda, mainīt grīdu nevar, kamēr nav nojaukta siena and so on so on so on. Varbūt vienīgi logus nomainīt, lai vējš beidz plivināt aizkarus galvgalī, bet - ak jā pareizi! - nauda.
Piļīt nafig uz kokosa plantācijām un izdzēst kontaktu listi.

"nevar vienreiz kaut ko izveidot un pienjemt, ka pats no sevis pastaavees uz visiem laikiem."

(c) pikaczu