Ir sajūta, ka kaut kāda jēga tam visam tomēr ir bijusi. Lai arī ārēji varētu likties, ka saiknes ar realitāti šobrīd ir mazāk, patiesībā ir tādi momenti, kas atver acis pašai uz sevi. Kas arī ir šī gada fokuss.
Vakar, piemēram, piefiksēju momentu: saņemot aizrādījumu par "pārāk daudz liekas informācijas" automātiski to uztvēru kā aizrādījumu, ka es pārāk daudz/vaļsirdīgi runāju. Paspēju jau galvā pārcilāt savas zināšanas par Japānas darījumu kultūru un etiķeti, kad izrādījās, ka vienkārši vajadzēja izvērtēt viena atkārtoti manis sarunā pieminēta elementa adekvātumu vispārējam kontekstam. Tātad, es ne tikai pilnīgi neapzināti darīju kaut ko muļķīgu, līdz galam neizvērtējot situāciju, bet vēl pamanījos pārprast pirmo aizrādījumu pilnīgi stulbā veidā dēļ kaut kādām savām nedrošībām?
Nav patīkami šo apzināties kā savas rīcības patternu sarakstā esošu lietu, taču labāk to apzināties un attiecīgi censties labot saknē nekā neapzināti turpināt darīt. Nav īsti patīkami apzināties, ka šādi noteikti esmu rīkojusies pagātnē, un pat nepiefiksējusi. Arī sapņi par spiega karjeru pamazām sabrūk, jo situāciju nolasīt es laikam galīgi nemāku.
Lai gan arī secinājums, ka joprojām mēdzu būt pārlieku vaļsirdīga un domāt skaļi ir spēkā - ja kāds atkal izlemtu to izmantot pret mani, tas būtu pat pārāk vienkārši.
Pilnīgi noteikti jāveic inventarizācija bēniņos.

Pamazām uznāk nepārvarama vēlme ielogoties WoWā, bet retail kompis vairs nevelk raidu/M+ līmenī un citādi īpaši neinteresē, nez gan vai classic pavilktu...
Tajā pašā laikā atkal domas par remonta nepieciešamību.
Un it kā jābrauc to zobu pabeigt...riebjās.

Kaut kur Latvijā jau bijis sniegs.
Šodien sāku barot zīlītes. Izskatās, ka veikalos atkal ir tās barības kūkas, par kurām viņas toreiz fanoja - tikai kaut kur pzudis būris piekāršanai.
Ir doma pamēģināt uzcept sirņikus ar auzu miltiem.