Priekš manis mūzika mēdz būt kā konkrēta mirkļa emociju fotouzņēmums, ļaujot ceļot laikā uz pagātni, klausoties konkrētas dziesmas. Atsevišķā folderī mēdzu pieglabāt attiecību "bildes" - dziesmas, kas iezīmējušas attiecību sākuma un/vai beigu posmu, sākotnējās cerības un šķiršanās sāpes. Šī mūzika var mierināt, kad skumjas šķiet atnākušas uz palikšanu, vai ļaut pasmīnēt par savu naivumu, liekot pieturzīmes nu jau citā stāstā.
Šodien atmiņās stāvu uz pusizremontēta dzīvokļa balkona kaut kur Horvātijā, smēķējot un vairākkārt klausoties vienu dziesmu. Ir sajūta, ka esmu atradusi kaut ko skaistu un īstu, taču patiesībā es stāvu viena un tas ir tikai stāsts manā galvā. Priekšā ir ļoti tumšs periods, kurā daudz jaunas izpratnes par sevi atnesīs tēva nāve un esošā partnera empātijas trūkums, bet es vēl to nezinu. Es tik ļoti gribu ticēt, ka spītīgi krāsoju visus sarkanos karogus baltus.

Esmu pateicīga, ka šajās dienās Visums veiksmīgi kliedējis manas pēdējās šaubas: man vairs nav neviena aktīva previous attachment, mana sirds ir viegla un mierpilna. Ejot tālāk es gribētu vairāk dzīvot realitātē.