Šorīt ģimenes čatā no mammas kaut kas pavīdēja par pankūkām, taču tad dāča tomēr atcēlās, bet man tās pankūkas jau sagribējās.
Atradu kaut kādu recepti pankūkām ar auzu miltiem, pa vidu procesam vēl izlēmu improvizēt uzreiz ar saldajām un sāļajām, attiecīgi puse masas bija ar banānu un otra puse ar kausēto sieru dzintars.
Garša, protams, ir citādāka. Bet varbūt man beidzot jāsamierinās ar domu, ka kvieši man ir kaitīgi, un tā vietā, lai censtos imitēt to garšu, atrast jaunas lietas, kuras veidotas īpaši cita veida miltiem un tajos tie attiecīgi garšo lieliski, būs man veselīgi un gala rezultātā pat patiks labāk. Un tas arī vairs nav gluži tikai par pankūkām.


Īsti neizprotu savu pēdējā laika tieksmi uz ēst gatavošanu - parasti, kad esmu viena, mēdzu pret to būt diezgan vienaldzīga. Gribētos cerēt, ka tas norāda uz izmaiņām attieksmē pret sevi un varbūt tur kaut kas ir uzlabojies? Bet pastāv arī iespēja, ka šī ir viena no manām mānijas izpausmēm, tāpat kā bezmiegs, es vienkārši to šobrīd ar māniju neasociēju, jo jūtos drīzāk depresīvi. Viss ir kaut kādā putrā, bet pamazām ir arī dažas pozitīvākas tendences.