Septiņas stundas miega un kāda gan vairs depresija?

Ārā ir tik fantastiskas krāsas! Man noteikti tur jāiziet biežāk ^^

Pa ceļam uz pastu pamanīju tantiņu, kura pēkšņi sāka tramīgi lūkoties sev aiz muguras (es nācu pretī). Laikam jau secinot draudu iztrūkumu, no somiņas tika izvilkta banāna miza un nomesta zemē (ietves malā un principā uz kāpnītēm pie tuvējā biznesa). Mani tas nedaudz šokēja un radīja veselu negāciju gūzmu, tomēr pirmajā brīdī mēlē pamanījos iekost un neko nepateikt. Pēc tam kaut ko teikt jau sajutos tā kā nedaudz neēti, turklāt bija skaidra apziņa, ka jebkura interakcija ar minēto personu būtu tikai papildus negācijas - ja jau viņa savos 70-80 gados šadi rīkojas un jūtas labi, kaut kāds random teksts no random garāmgājēja diez vai spētu kaut ko viņas attieksmē mainīt, drīzāk vēl pretī dabūšu par suņu valodu vai ko līdzīgu papildus efektam. Šādi prātuļojot jau biju pārgājusi pāri ielai, kad izlēmu, ka nafig negribu šādas negatīvas sajūtas sevī tupināt - aizgāju atpakaļ, pacēlu to nelaimīgo mizu, aiznesu līdz miskastei un aizgāju tālāk, sitot knipjus pie Florence + The Machine.

Vakarā ar Za sadzērāmies džinu un pārbīdījām mēbeles manā mājoklī. Jāizdomā līdz galam ko šeit īsti vēlos.

Ķermenis joprojām uzvedas dīvaini, bet vispārēji ir atnākusi doma, ka šī enerģija varbūt man dota pārmaiņu veikšanai, lai tālāk būtu labāk. Bet es, kā dura, tikai mēģinu to izslēgt un neko nedarīt. Reāli pati sev šauju kājā.

Bet vispār šodien kaut kā visnotaļ pozitīvi.