Ko Ziņās Nestāsta, Bet Vajadzētu sadaļa arī manā sīrupiņā.

kā drošvien visi ir pamanījuši (un es šobrīd ļoti labi domāju par visiem, ja), Igaunijas/Gruzijas filma Tangerines tika nominēta kā viena no 5 kandidātēm uz Labākās ārzemju filmas godu Oskariem šogad. Kaut arī mana sirds uz mūžu mūžiem šajā gadījumā pieder Idai, kas, manuprāt, ir viena no izcilākajām filmām, kas pēdējā laikā ir tapusi, es esmu ļoti priecīga, ārkārtīgi aizkustināta un visādos mērogos lepna par kaimiņvalsts sasniegumu. kā arī, protams, vīlusies par to, ka jau atkal igauņiem kaut kas sanāk labāk. ir, protams, absolūti likumsakarīgi, ņemot vērā pēdējo 10-15 gadu kultūrvides notikumus, ka pirmā filma, kas jebkad ir izvirzīta ārzemju Oskaru godam no Baltijas valstīm, ir no Igaunijas. likumsakarīgi, jo, kaut arī es kaimiņzemes kino dzīvei sekoju ļoti pastarpināti, labi redzams, ka viņiem ir daudz sakārtotāka vide, prātīgākas sistēmas un, ahem, starptautiska līmeņa kinoskola. visu cieņu akadēmijai, bet, kad es novembrī pirmo reizi iemaldījos BFM'ā, es biju ļoti bēdīgs un ļoti ieskābis, jo nu jā, tas ir cits līmenis. vēl blakus pielikt Black nights, kuru pagāšgad apmeklēja aptuveni 75 000 skatītāju, to, ka viņiem ir dažādi mazāki un lielāki festivāliņi, ieskaitot šausmu filmu festivālu un jaunu īsfilmu festivālu jūlija beigās Sāremā salā, nu, tas viss arī ceļ uz augšu vispārējo kino kvalitāti. meanwhile in Latvia, mums ir pamatīgi strīdi ar visiem fondiem par to, kāpēc kino festivāls ir ilgtermiņā svarīgāks par gadskārtējo kokļu izrādīšanas meistardarbnīcu katrā ciematā. un tad, kad es draugiem stāstu, ka rīgā ir viens pa īstam neatkarīgs kino teātris, viens kino teātris, kas atrodas virs bāra, viens kino teātris, kuru pārvalda savāda institūcija, kas eksistē starp valsti un pašvaldību, un trīs multipleksi, es pārsvarā saskaros ar tādu reakciju kā wuut?

ko mēs par to varam darīt, es dzirdu spridzīgus jautājumus no lasītāju puses. nu, pirmkārt, turpināt apmeklēt kino, jo tā nav, ka izrāda tikai holivudu. tas, ko dara spektra džeki, ir ļoti apsveicami, iedrošināmi un atbalstāmi. pati filmu 71. gads vēl neesmu redzējusi, bet pirms kāda mēneša ar režisoru sadzērāmies krogā un viņš mēģināja apēst manu auskaru, tāpēc domāju, ka ir foršs čalis un ka ir forša filma (man ir grāduss kino un kultūras teorijā, tāpēc mani spriedumi ir ļoti pamatoti un ļoti cienījami).

lai nu kā, garš stāsts īss, kamēr mēs te to vienu mazo deķīti mēģinam vilkt dažādos virzienos, citur tomēr cilvēki spēj vienoties, pārkāpt savas slimīgās personīgās ambīcijas un sasniegt kaut ko kopīgiem spēkiem. un ne jau tāpēc, ka mums šeit ir mazāk talantu vai kā, jo tik tiešām, lietas, ko es esmu redzējusi pēdējā gada laikā, pat no pilnīgiem amatieriem, kuri taisa filmas savos pagrabos uz veciem datoriem, nu, tur ir smieklīgi, labi un saturiski darbi, bet tā daļa, kurā es esmu iesaistījusies, ir pilnīgs vājprāts. bet nu ko tur daudz, mums tikko bija aptuveni trīs stundas gara sapulce, varbūt kaut kur arī kādreiz nokļūsim. tad, kad par galveno darbības mērķi kļūs kaut ko sasniegt un panākt, nevis vienkārši konkurentam izgriezt pogas.