11/2/17 12:19 pmes biju excited par Ar putām uz lūpām, bet vairs neesmu, jo viņi savā pirms filmas popularizēšanas diskusijā uzaicina piedalīties Viesturu Rudzīti. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
10/11/16 05:10 pm - #emotionalrant par kultūru un darbu tajāman ir mazliet zb justies demonizētai, runājot šī te jaunākā ''pārbarotās kultūras slāņa'' cepiena sakarā.jo redz, es pārstāvu šo te slāni, kas acīmredzot daudziem liekas liekēdīgs un nevajadzīgs, šis te ''kultūras ierēdnis'', kurš savas dienas pārsvarā vada, dzenot rokā atļaujas, kārtojot līgumus, taisot plānus un saskaņojot visu starp dažādām pusēm, lai realizētu pasākumus, taisītu seansus, nodrošinātu notikumus un kaut mazliet aizpildītu tos caurumus, kas parādās komerciālā kino uzvaras apstākļos, kad kinoteātri, kā FC, nekad nerādīs avangardu, eksperimentālo kino un klasiskās filmas, kas nav imdb top250 labāko filmu sarakstos. es strādāju Latvijas kultūrā četrus gadus, kuru laikā man jau ir sirmi mati, esmu pārdzīvojusi vienu nervu sabrukumu, kas bija tieši saistīts ar darbu, bezmiegs un maz gulētu stundu, un šogad es sevi pat nostrādāju līdz slimnīcai, jo nebija neviena kolēģa, kurš tās pāris dienas, pirms vēl bija šausmīgi slikti, varētu nākt strādāt, bet biju pārāk lielā autā no sāpēm, lai atrastu citus jēgpilnus risinājumus. protams, nekas no šī visa nav tādā abstraktā veidā citu problēma, tās visas ir manis izvēles, bet tā sajūta, kad kādam ienāk prātā - visbiežāk anonīmi, tiesa - man pārmest, ka esmu nevajadzīga kultūras procesa daļa, kas nenes nekādu pienesumu, un vispār tikai noēd lielu daļu budžeta, nu, tas uzdzen asinis. un tās asinis ir uzdzītas tik daudz, ka esmu izlēmusi vairs netaisīt, piemēram, latviešu kino vakarus, es domāju, ka ar laiku arī samazināsies dažādu citu projektu skaits, jo acīmredzot ir daudz reizes vienkāršāk neko nedarīt, nevis darīt, diskutēt, sarunāties, skatīties un lasīt. un protams, ka es šobrīd esmu ļoti emocionāla un reaģēju sakāpināti, mums piektdien sākas festivāls, kur mana daļa, mani divi lolojumi, ir tapināti naktīs un nedēļas nogalēs, jo citādāk nav laikā un vaļas, es esmu pārgurusi un pāris smagu dzīves izvēļu priekšā. jo, kā izrādās, es nevaru vairs visu savienot. vai, vēl trakāk, vairs to vienkārši negribas - un man liekas diezgan aizdomīgi, ka es jūtos šitik nogurusi no sava darba un savas vides tikai pēc četriem gadiem darba tajā. jo tu vari izlikt visu sevi, darīt visu pēc absolūti labākās sirdsapziņas, piepūlēties, lai sakārtotu pāris aspektus - it kā sīkums, un tomēr svarīgi, piemēram, tas, lai latviešu filmas internetos figurētu ar vienādiem angļu nosaukumiem, nevis katra filma tiktu tulkota pa savam no nulles, un galu galā tu kaut kā visam pa vidu kļūsti par slikto, par liekēdi, par pāridarītāju nabaga nodokļu maksātājiem. nu ja kādam tā kultūra ir tāds dadzis pakaļā, tad lūdzu, var vienmēr iztēloties, ka tavi samaksātie nodokļi neiet kultūrā, bet, piemēram, profesionālajā sportā, prēmijās Kalvītim un kārtējā super shady un mākslīgi uzpūstajā satiksmes dīlā. ja jaunā Lailas Pakalniņas filma liekas kaut kas neētisks un pretīgs, lūdzu, pieņem, ka tava nauda aiziet lopkautuvju lobēšanā un Rīgas cirka uzturēšanā, vai jebkur citur pēc paša izvēles. rant over. bet tas, ka daļa no kultūras - tā, kuru darbu visbiežāk neviens nesaprot, jo mēs neesam mākslinieki, mēs neesam gleznotāji, kuru paveikto var skaisti piekarināt pie sienas viesistabā - tiek zināmā veidā demonizēta, ne pie kā laba nenovedīs. |
5/20/15 07:32 pmkā godīgs riteņbraucējs pēc jaunākajiem noteikumiem godīgi braucu pa brauktuves pašu malu, un mani gandrīz notrieca autobuss. ļoti pretīga sajūta.tas viss ierakstās kaut kādās plašākās pēdējā laika pārdomās par to, cik cilvēki šeit - varbūt tas ir tikai Rīgas centrā? es ļoti ceru. - ir ļauni, tur nav cita vārda, lai to aprakstītu. arvien biežāk apkārtējie cilvēki uz ielām un citās publiskās vietās liekas ļauni, nenovīdīgi, skaudīgi un ārkārtīgi nejauki. ļoti nepatīkama sajūta. ceru, ka man tā tikai liekas un ka tie ir tikai pavirši novērojumi. |
4/21/15 09:55 pm - nu tad par aktuālogribētu uzrakstīt vēstulīti visiem saviem mīļajiem/vājprātīgajiem katoļiem un citiem par to, lai man parāda kaut vienu, kuram Papardes zieds ir ''licis nodarboties ar seksu,'' kā tas tagad izskan.atvainojos, protams, par savu haosaino rant'u, bet tikumība my ass, neatceros pēdējo reizi, kad biju šitik dusmīga par kaut kādiem ierosinājumiem, jo man ir grūti noticēt, ka es tiešām dzīvoju valstī, kur ir tik stulbi iedzīvotāji. newsflash, bērni arī nodarbojas ar seksu, mēs bērnībā spēlējām dakterīšos, tas gan nebija sekss, protams, bet tās bija stipri seksuālas rotaļas, kurās visi iesaistījās pat bez ļauno liberastu palīdzības, un, kad man bija 12, man bija pirmais boifrends, kuram bija 18, un tās attiecības ļoti nebija ok, lai neteiktu vairāk, tur, par laimi, nebija seksa, par laimi, jo es tam noteikti nebiju gatava, bet tur bija tāds fizisks kontakts, kuram es vienalga nebiju gatava un kas, retrospektīvā skatoties, bija manis fiziska izmantošana, un es turpinu domāt, ka varbūt, ja manā apkārtnē būtu bijusi labāka, drošāka un draudzīgāka attieksme pret seksu, es, pirmkārt, nebūtu tādās attiecībās nokļuvusi, es nebūtu arī nokļuvusi daudzās citās attiecībās, kas balstījās uz manas nedrošības izmantošanu, un man nebūtu radies tāds riebums un traumas, kuras pārvarēšana prasīja daudzus gadus un lielus ieguldījumus psihoterapijā. there, I said it, laikam beidzot sapratu, kāpēc man tie debilie tikumības ierosinājumi tik ļoti uzdzen asinis: pārāk ļoti atgādina visas tās problēmas, ar kurām es saskāros, kad augu un pieaugu, un pieļāvu brutālas kļūdas, no kurām būtu varējusi izvairīties, ja kāds man būtu pateicis tiešākā tekstā, ka hey guurl you're just fine and do whatever you want. nevis kuškuškuškuuuuššš seksa nav, iekāres neeksistē, vīrieši tev nekad neuzmāksies, un, ja uzmāksies, pati vainīga, un sekss ir labs, ja to dara mamma un paps, bet nevienā citā kontekstā. |
2/3/15 02:08 pmsēžu akadēmijas bibliotēkā un jūtos veca, jo, kad es augu, tad bibliotēkās cilvēki uzvedās klusi, bļ. ne tā kā šeit, kur meitenes sakliedzas pa visu telpu un viss ir pilnā sparā. |
1/22/15 04:50 pm"Latvijā nav problēmu ar sieviešu tiesībām," "Latvijā nav problēmu citas ādas krāsas pārstāvjiem," "Latvijā diskriminācijas nav," un tamlīdzīgi izteicieni my ass, man liekas, mūsu valsts pamazām nokļūst tādā normālā šķīstītavā, kur beidzot izrādās, ka kastītes, kurās līdz šim ir domāts, gluži vairs neatbilst arējai realitātei. paredzu, ka turpmākie pāris gadi būs normāla elle un indija, un atklāsies, cik daudz apkārt ir idiotu. jo ir jau tie idioti, kuri veiksmīgi maskējas, un tad pēkšņi izrādās, ka tavs kaimiņš un labs draugs ir seksistisks homofobs.anyfuck, izlīdu no projektu tāmju dzejošanas, un izrādās, ka ziņās viens vienīgs vājprāts. labāk atpakaļ pie tāmju dzejošanas. |
1/16/15 05:23 pmKo Ziņās Nestāsta, Bet Vajadzētu sadaļa arī manā sīrupiņā.kā drošvien visi ir pamanījuši (un es šobrīd ļoti labi domāju par visiem, ja), Igaunijas/Gruzijas filma Tangerines tika nominēta kā viena no 5 kandidātēm uz Labākās ārzemju filmas godu Oskariem šogad. Kaut arī mana sirds uz mūžu mūžiem šajā gadījumā pieder Idai, kas, manuprāt, ir viena no izcilākajām filmām, kas pēdējā laikā ir tapusi, es esmu ļoti priecīga, ārkārtīgi aizkustināta un visādos mērogos lepna par kaimiņvalsts sasniegumu. kā arī, protams, vīlusies par to, ka jau atkal igauņiem kaut kas sanāk labāk. ir, protams, absolūti likumsakarīgi, ņemot vērā pēdējo 10-15 gadu kultūrvides notikumus, ka pirmā filma, kas jebkad ir izvirzīta ārzemju Oskaru godam no Baltijas valstīm, ir no Igaunijas. likumsakarīgi, jo, kaut arī es kaimiņzemes kino dzīvei sekoju ļoti pastarpināti, labi redzams, ka viņiem ir daudz sakārtotāka vide, prātīgākas sistēmas un, ahem, starptautiska līmeņa kinoskola. visu cieņu akadēmijai, bet, kad es novembrī pirmo reizi iemaldījos BFM'ā, es biju ļoti bēdīgs un ļoti ieskābis, jo nu jā, tas ir cits līmenis. vēl blakus pielikt Black nights, kuru pagāšgad apmeklēja aptuveni 75 000 skatītāju, to, ka viņiem ir dažādi mazāki un lielāki festivāliņi, ieskaitot šausmu filmu festivālu un jaunu īsfilmu festivālu jūlija beigās Sāremā salā, nu, tas viss arī ceļ uz augšu vispārējo kino kvalitāti. meanwhile in Latvia, mums ir pamatīgi strīdi ar visiem fondiem par to, kāpēc kino festivāls ir ilgtermiņā svarīgāks par gadskārtējo kokļu izrādīšanas meistardarbnīcu katrā ciematā. un tad, kad es draugiem stāstu, ka rīgā ir viens pa īstam neatkarīgs kino teātris, viens kino teātris, kas atrodas virs bāra, viens kino teātris, kuru pārvalda savāda institūcija, kas eksistē starp valsti un pašvaldību, un trīs multipleksi, es pārsvarā saskaros ar tādu reakciju kā wuut? ko mēs par to varam darīt, es dzirdu spridzīgus jautājumus no lasītāju puses. nu, pirmkārt, turpināt apmeklēt kino, jo tā nav, ka izrāda tikai holivudu. tas, ko dara spektra džeki, ir ļoti apsveicami, iedrošināmi un atbalstāmi. pati filmu 71. gads vēl neesmu redzējusi, bet pirms kāda mēneša ar režisoru sadzērāmies krogā un viņš mēģināja apēst manu auskaru, tāpēc domāju, ka ir foršs čalis un ka ir forša filma (man ir grāduss kino un kultūras teorijā, tāpēc mani spriedumi ir ļoti pamatoti un ļoti cienījami). lai nu kā, garš stāsts īss, kamēr mēs te to vienu mazo deķīti mēģinam vilkt dažādos virzienos, citur tomēr cilvēki spēj vienoties, pārkāpt savas slimīgās personīgās ambīcijas un sasniegt kaut ko kopīgiem spēkiem. un ne jau tāpēc, ka mums šeit ir mazāk talantu vai kā, jo tik tiešām, lietas, ko es esmu redzējusi pēdējā gada laikā, pat no pilnīgiem amatieriem, kuri taisa filmas savos pagrabos uz veciem datoriem, nu, tur ir smieklīgi, labi un saturiski darbi, bet tā daļa, kurā es esmu iesaistījusies, ir pilnīgs vājprāts. bet nu ko tur daudz, mums tikko bija aptuveni trīs stundas gara sapulce, varbūt kaut kur arī kādreiz nokļūsim. tad, kad par galveno darbības mērķi kļūs kaut ko sasniegt un panākt, nevis vienkārši konkurentam izgriezt pogas. |
11/6/14 11:11 amlabrīt, sīrupiņ, laiks dienišķajam rant'am.kādas haļtūras (kāda nu haļtūra, tas būs mēneša maizesdarbs) vārdā visu rīta cēlienu pavadīju, kārtojot dokumentus pa kastītēm, tas ir, sistemātiski ejot cauri pieteikumiem un kārtojot kastītēs ''pareizi pieteicies'' un ''lohs, kas nemāk lasīt''. biju ļoti pārsteigta, pamanot, cik daudz tomēr iet kastītē ''lohs, kas nemāk lasīt'', jo it kā jau varētu domāt, ka, ja tu piesakies kādam konkursam un vēlies, no visas sirds vēlies, lai tieši tavu projektu izvēlās, tu taču normāli sagatavotu prasītos dokumentus, nevis nospriestu, ka oh well, viņi prasa vienu, es iesniegšu ko pavisam citu, lai paši izdomā, vai es atbilstu vai nē. newsflash: tu neatbilsti, mazais. vienvārdsakot, cilvēki turpina fascinēt un pārsteigt, ne vienmēr pozitīvā ziņā. |
10/6/14 05:13 pmtas brīdis, kad noprasi divreiz, vai tajā un tajā ēdienā nav gaļas, un atbild, ka nav, paņem porciju līdzi uz darbu, lai netērētu laiku uz tādām muļķībām kā ēdiens, priecīgs un izsalcis atver kastīti, un, protams, ka ir gaļa.šoreiz pat ne vista (''man, lūdzu, veģetāros salātus ar vistiņu''), bet liellopa gaļa, acīmredzot Lauvas namā tā nav gaļa. Lauvas nam, tu esi viena no manām mīļākajām vietām rīgā, ko tu tik muļķīgs. :( |
Powered by Sviesta Ciba