Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - gļuki

Jā, es nesaprotu, kas tas ir, bet tādi uzplaiksnījumi gadās.

zem vilciena nē. Bet ir bijusi mirklīga vēlme ieiet jūrā vai nolekt no balkona.

kādas reizes ir bijis

ir gadījies. reizēm joprojām gadās.

sāku apmeklēt terapeitu tad, kad mani gandrīz sabrauca smagais, kurš pārtesās pāri pie sarkanā, un viss, ko es pēc šīs pieredzes sajutu, bija nožēla, ka esmu palaidusi garām izdevību šādā veidā ātri un ērti atrisināt visas savas problēmas.

Ir ir. Tie, man liekas, ir normāli gļuki. Tāpat kā reizēm, piemēram, turot rokās telefonu, kaut kāda dīvaina balss galvā saka - eu, iemet podā! Like, wtf?

Mani nomierināja tas, ka tas ir normāls smadzeņu impulsu gļuks. Nothing insane! Vnk max weird...

Aha, vienmēr. Nezinu, varbùt, jo mešanās zem vilciena ir iesēdusies kā tik pamatìga common klišeja, ka nevar neienākt prātā.

Vakar bija

jā. vilcieniem. balkoniem. mašīnām. tramvajiem. reizēm gribas iedurt sev rokā ar nazi.

bet reizēm gribas nodarīt pāri maziem un mīļiem un pūkainiem, es kaut kad sagūglēju, ka tas esot normāli.

saprāta ledus ir biedējoši trausls, man patīk dzīvot, man patīk mazi, mīļi un pūkaini, pat neēdu tādus.

Bieži. Bet visvairāk no augstumiem nolekt man šis ir. Tas ir praktiski vienmēr.

Nekad nav bijis tā, ka gribas, bet diezgan bieži esmu šādās reizēs ieslēdzas iztēle un man ir jāiztēlojas, kā tas ir. Parasti paliek diezgan pretīgi.

Un vēl man ir bijis impulss izmest zīdaini pa logu.

Tas vells staiga pa to pasauli kā lauva rūkdams! :)