Filmas, kulta (9)
Naked (1993), dir. Mike Leigh

Ja neskaita Deivida Tjūlisa darbu un viņa protagonistu, kā arī Lesliju Šārpu, kuru patīkami redzēt vienmēr, filma kā veselums un kā portretējuma stils varbūt ir mazliet novecojusi un dažos aspektos šķiet pārspīlēta un samākslota (lendlorda un Sandras tēli, piemēram). Ketrina Kārtlidža pavisam jauniņa, kā no aktiermākslas skolas, un viņai tad vēl priekšā sirdi lauzošs uznāciens Trīra "Šķeļot viļņus", vēl dažas lietas un tad negaidīta nāve no komplikācijām pēc plaušu karsoņa, kas iegūts filmēšanas laukumā, ja pareizi atceros.
Tiem, kas bija jauni un pie apziņas 1990. gados, šeit varbūt ir daži atgādinājumi par to, kā tas "tolaik bija". Piemēram, ka to jaunatnes enerģiju, kuru šobrīd iegulda cīņā pret "heteronormativitāti", cieņu pazemojošiem bināriem personvietniekvārdiem un "dzimtes stereotipiem", tolaik ieguldīja ļoti principiālos centienos nepiedalīties "kapitālistiskās ražošanas un ekspluatācijas bezsirdīgajā sistēmā" (skat. klipiņu zemāk, kur varonis, filmas "sirdsapziņa", nicīgi kaunina savu bijušo draudzeni par to, ka viņa dabūjusi normālu darbu, ir stabili ienākumi (īstenībā: uz nabadzības robežas) un tagad taisīs "karjeru"). Tolaik šķita ļoti svarīgi to nedarīt, un, ja kāds no uņģika tipa muzicēšanas un dzejošanas pie kandžas pārgāja uz "pastāvīga draudzene+darbs+kredīts mājokļa iegādei" un, vēl ļaunāk, kļuva par "šlipsaino", viņu izslēdza no cieņu pelnošo cilvēku loka kā nodevēju. Sadarboties ar politiskām partijām vai pat veidot tādas - piemēram, ar mērķi visiem visu padarīt mazāk briesmīgu - arī tolaik šķita nepieņemami. Vienlaikus tas, ko varētu pamatoti nosaukt par "rape culture" (uzmanīgi, ja neesat redzējuši filmu, tā ir ļoti nepatīkama jau no pirmā kadra) tolaik bija savā zenītā. Londona kā dehumanizējoša betona un atkritumu izgāztuve pretīgos pelēkos toņos, lielpilsēta, kurā cilvēku dzīve ir tā barbarizēta, ka agrīnie viduslaiki ar vandāļu ārdīšanos pa Romas impērijas drupām salīdzinājumā liekas laimīgs, saulains laiks, arī ir iezīmīga. Ar to "Kailais" bija daļa no veselas britu un īru kino tradīcijas, kas uzplauka Mārgaritas Tečeres premjerēšanas nogalē, bet pēdējos gados kinematogrāfiski ir ļoti novārgusi (nesaprotu, piemēram, kāpēc Kena Louča "I, Daniel Blake" pirms pāris gadiem ieguva visas iespējamās balvas; reāla un urdoša kultūrkritika, kas fonā uzdod jautājumu par pašu cilvēku rīcībspēju un izvēlēm, un šo izvēļu sekām, vides un jēgas, un attiecību degradāciju drīzāk skatot kā izvēļu sekas, nevis cēloni, un tomēr pētot cilvēku apzināšanās spējas robežas noteiktā kultūras un ideoloģijas ietvarā, kā tas ir "Kailajā", Loučā vienkārši aizstāta ar plakātisku populismu). Varbūt ir vēl daži līdzvērtīgi spēcīgi un paradoksāli tēli kā Džonijs no "Kailā", es nevaru iedomāties. Tas ir salikums no Sokrats un Hamlets, un Jānis Kristītājs (mileniālisma pravietojumi!), un derdzīgs manipulētājs, un izvarotājs, un stāsts par šo salikumu, kas piesaista visas sievietes, kuras gadās ceļā, un atnes tām postu, bet besī un atgrūž visus vīriešus, kuri galu galā atspārda Džonijam nieres. Upd. Pārsteidzoši zems alkohola un narkotiku lietojums; mūsu pusē 1990. gados bija daudz augstāks.

- So what happened, were you bored in Manchester?
- Was I bored?? No, I wasn't fuckin' bored! I'm never bored. That's the trouble with everybody - you're all so bored. You've had nature explained to you and you're bored with it, you've had the living body explained to you and you're bored with it, you've had the universe explained to you and you're bored with it! So now you just want cheap thrills and like plenty of them, and it don't matter how tawdry or vacuous they are as long as it's new, as long as it's new, as long as it flashes and fuckin' bleeps in forty fuckin' different colors. So whatever else you can say about me, I'm not fuckin' bored!
- Yeah, all right.
- So how is it all going for you?
- A bit boring actually.

Viens klipiņš: https://youtu.be/5YcsoQ4JgBQ