dardenne

Jaunākais

You are viewing the most recent 20 entries

7. Decembris 2019

14:07: Es plaiksnīju lokanā virtuozitātē
Lūk, kāpēc vēlams ievērot mērenību visā, pat radošajā rakstīšanā:
"Linda Leen ir košas balss un spēcīgas personības īpašniece – harismātiskā dziedātāja plaiksnī tumsnēji un valdzinoši. Izcilā mūziķa Gints Pabērzs saksofonspēli var nekļūdīgi pazīt jau no pirmās skaņas – viņa lokanā virtuozitāte fascinē un sajūsmina."

3. Decembris 2019

23:41: Tas ir šausmīgi interesanti ar tiem Prozas lasījumiem, katru gadu sanāk tāds kā viens caurviju motīvs (ne tas, kas izdomāts vadlīnijās, bet tas, kas ir gaisā, vai tur kaut kur), ir bijuši Slimnīcu lasījumi, un Dzeršanu lasījumi, šogad izskatās, ka būs par Nāvi, Nāvīti. Varbūt tāpēc, ka Japāna, varbūt tāpēc, ka nevar zināt, kāpēc.

Tags:
10:17: "Tas ir močnijs darbs!!!" kāda jauna modele TV intervijā izsaucās (es pat teiktu, iekliedzās) par savu darbu. Es jau paspēju sākt sašust par valodas kropļošanu utttt, tad apsēdos un padomāju - pag, bet tas tiešām ir viens močnijs vārds.
Mans darbs arī turpāk būs močnijs. Močnijs darbs!

Tags:

29. Novembris 2019

13:08: Vakar "Baltajā helikopterā" netālu no manis sēdēja dāma no New Yorker'a. Viņas "fokuss" bija uz Barišņikovu saprotams, uz ko gan citu, rakstot par viņu "jau gadiem". Gan jau Barišņikovs "Rietumu relatīvistiem, liberāļiem un totalitārsma diktatoriem" palīdzēs norīt kārtējo estētisko nopūtu par Eiropas bojāeju; tam jau viņš šai izrādē bija vajadzīgs, ne jau "lai nebūtu iespaids, ka kaut kas tiek tēlots vai spēlēts, tieši otrādi, lai nerastos šaubas: visu, ko runā šis cilvēks, viņš ir personiski pārdzīvojis, sapratis un ietvēris vārdos", kā raksta Radzobe, kas, protams, šajā izrādē redz tikai Mistēriju, Iegrimšanu Sevī un Lielo Aiziešanu, ne jau AH politinformācijas devu. Tiesa, nevainojamā inscenējumā. Nu bet, kamon, brīžiem liekas, ka visas "vecās vardes" joprojām nespēj atgūties no traumas, ka pirms cik tur gadiem nepaguva ieraudzīt Hermaņa rising stardom ar "Garo dzīvi", nosauca to par 1. kursa studentu etīdēm un "Spēlmaņa nakts" balvu tajā sezonā iedeva izrādei, par kuru visi sen aizmirsuši, nevis "Garajai dzīvei".
Gaidīsm New Yorkera iespaidus, gaidīsim.

27. Novembris 2019

08:44: Kas nu atkal ir sakrājies:
1) interesanti, - vai tas, ka mana psihe un nervu sistēma pēdējo pāris sezonu laikā ir kļuvusi kudī stabilāka (viss, protams, ir relatīvs) ir meditāciju (neregulāru un diletantisku) un pašanalīzes (fragmentāras un neprofesionālas) vai vienkārši "dzīves pieredzes" (tobiš, vecuma) nopelns?
2) frīlansā ir sastrādāts tiktāl, ka var sākt maksāt nodokļus.
3) pēc pēdējā ceļojuma uz citu laika zonu mans grūti audzināmais tandēms - organisms un smadzenes - ir iemācījušies agri celties. Neticami, nav vēl 9, bet i'm done ar visu rīta rutīnu, gatava darbam un prokrastinācijai! (Kad vēl nesen šajā laikā knapi virināju ačteles un stiepu roku, lai uzsistu pa snooz pogu telefonā). Šito skillu vairs ne pret ko negribu mainīt.

26. Novembris 2019

20:05: Šie lupatu kalni!
Kāda joda pēc? 
Kas to pirks?
Kur tas paliks?


23. Novembris 2019

12:30: Vienvakar nācu mājās un domāju, ka, lūk, būs pirmā ziema pēc ilgākiem laikiem bez ziemas zābakiem. Nē, nu ne jau ka basām kājiņām pa dziļiem sniegiem, bet bez jauniem, nu tādiem, kādus šosezon gribētos, bet tādiem pavalkātiem, kaķa nagu apskrāpētiem stulmiem, padeldētām zolītēm. Welcome to freelancer's world, kā smejies. Bet ja skatās uz lietām no gaišās puses - toties brīvs cilvēks. Un planētas resursi ietaupās.

2. Oktobris 2019

13:01: Fūūūū, no žūrēšanas tiku vaļā, apsolīto rakstu žurnālam tikko atteicu, nu varu mierīgi gulēt dīvānā kopā ar kaķiem un prokrastinēt! Dzīve ir skaista, ja mērķis ir labs, kā rakstīja Veidenbaums, la la la!

22. Septembris 2019

20:41: Ir šis tas sakrājies. 
 
1) it kā es būtu uz brīdi iznirusi virs ūdens no dziļas dzelmes, bija tur skaista un interesanta pasaule, bet zemūdens pasaule ar zemūdens floru un faunu, un retu saules staru, kas izurbās līdz dzelmei; tagad, pabāzusi galvu virs ūdens uz brīdi, elpoju dziļi, velku plaušās rudens mitro gaisu, tīru māju - bet nu tā ka kārtīgi tīru, ar vannu, podu, kaktiem, ledusskapjiem, pavasarī nenomazgātiem logiem, vakaros lasu Hamsunu, eju uz izstādēm, es gatavojos, es pošos. nākamajam ienirienam, dziļajam. 

2) RIP Boriss Tetervs, 65 - nu dzīvots ir, kā teica manas māsas krusttēvs (74) pēc analīžu rezultātu saņemšanas, viņš joprojām dzīvo pēc op. un apstarošanas, ratiņkrēslā, bez kājas, bet reizēm, redz, neglābj nekāda pasaules nauda un visas iespējas, tas viss kādā mirklī izrādās tik relatīvs, tai vienā mūžības mirklī kad kaut kādas šūnas sastājas tā, kā sastājas. 

3) šito padomāju un izdzēsu. klusēšanas zelts, lai paliek tā.






1. Septembris 2019

12:21: Augusta meitenes forever
Šīs garās dienas ("pēdējās vasaras dienas", sic!) , iekārtojot izstādi (haštags blessed) un tikai pievakarē lienot ārā no muzeja krēslas un kondiškas, lai caur vēl silto un jau krēslaino Rīgu ar velo lēnām mītos mājās, atgādina to laiku, kad strādāju "Arsenālā" (festivāls notika septembrī, attiecīgi visa lielā kapāšana tādejādi skaistajā augustā, "pēdējās vasaras dienās"), kad tieši tāpat tikai vakarā vai pat vēlā naktī izvēlāmies no Mārstaļu ielas nama mansarda istabiņām, un ar druškām un kolēģēm, "Augusta meitenēm", (jūs taču mani sapratāt) lēnā solī izklīdām pa saviem maršrutiem runādamas, ka " šitā strādājot mums jau visa dzīve paiet garām", kamēr viena no mums (varbūt es) pēkšņi teica: " Bet tā jau arī tā dzīve, kas ar mums pašlaik notiek!".
( Cik gudra-skudra, vai ne?)

Mūzika: Vipassana

26. Augusts 2019

19:07: Vakar ar pirmā stāva kaimiņu palīdzējām tikt uz kājām (nedrošām un neuzticamām) ceturtā stāva kaimiņam, kurš bija pakritis kāpņu telpā pie lifta un pats nespēja piecelties, štociņš mētājās turpat blakus. Otrā stāva kaimiņiem ir remonts, balti kaļķa putekļi klāja viņa bikses, es uzbraucu liftā viņam līdzi līdz ceturtajam stāvam (pirmā stāva kaimiņš tikmēr skrēja augšā pa kāpnēm - "ja nu vajag vēl ko palīdzēt vai pieturēt), viņš smagi elpoja un klusēja, un es, lai pārtrauktu neērto klusēšanu, līksmi debīlā balsī teicu: "Nu traki, ka šitā jākrīt!"
Viņš paskatījās uz mani un ļoti nopietni atbildēja: "Traki gan."
Bet kādreiz ( pavisam nesen, man šķiet ) viņš bija simfoniskā orķestra vijolnieks, stāvēja uz skatuves melnā, spīdīgā frakā.
Kad abi ar pirmā stāvā kaimiņu bijām ievadījuši viņu dzīvoklī (durvis bija vaļā, nezinu, kāpēc viņš bija braucis uz pirmo stāvu - varbūt pēc avīzes?), es turpināju savu ceļu uz Rimi un domāju stulbu domu - labi, ka viņa mamma to neredz, kā viņas bērnam vecumdienās jāmokās.

25. Augusts 2019

21:56: Šitas gan ir genialo, Pikaso, genialo! Pirmais gabals jo īpaši, pārējie jau mazliet apnīk, jo, kā teica Arnolds Plaudis, jūtot nodomu, rodas saīgums. Bet nu tas pirmais, babāc, iedod pa pauri - ne ta Zoščenko, bet Veņička gan, tāds kā atpazīstams, bet pilnīgi svaigs, un tiiik virtuozi savārstīts, ka lasi un lasi, un nevari vien izlasīties.

21. Augusts 2019

14:30: Memoriālā pilsēta
Vakar ar velo minos pa pilsētu un vietā, kur kādreiz bija Sporta pils, atcerējos, kā pirms daudziems gadiem ejot tai garām, man pienāca īsziņa no puiša (bi-pī!), kurš man atsūtīja rozi no piktogrammām un aicināja uz randiņu. Uz randiņu es neaizgāju, puisis sāka satikties ar citu meiteni (Kerija Bredšova teiktu, ka viņš bija kā taxis ar iedegtu zaļo gaismiņu), bet es vienmēr, kā eju garām tai vietai, kur kādreiz bija Sporta pils, atceros to viņa īsziņu (bi-pī!) ar piktogrammu rozi uz gara, gara kāta. Bet vakar bez šī visa es vēl iedomājos, ka varētu to sajūtu aprakstīt, šorīt atveru un Satori un skatos, ka Aksels jau to aprakstījis: https://www.satori.lv/article/seit-vini-kadreiz-bija
"Šī pilsēta vispār ir viens vienīgs memoriāls. Uz katra nama, katra stūra, katrā skvērā var uzlikt plāksnītes ar atgādinājumu par to, ka "šeit viņi reiz bija iemīlējušies viens otrā" vai "šeit viņi izmisīgi skūpstījās, nezinot, ko citu vairs iesākt". "Šeit viņi izšķīrās, jo nedzirdēja viens otru." "Šeit viņi stāvēja, ļoti ilgi apskāvušies." "Šeit viņiem bija atkal jāsatiekas, bet tas nenotika."
Tā dzīvē gadās. 


7. Augusts 2019

20:27: Šajās dienās ar zināmu pārsteigumu esmu atklājusi, ka līdzās latvieša neaizskaramo svētumu kanoniem, kuriem labāk klāt neķerties ( kā Dziesmusvētki, "Gaismas pils", klusums, mājas zapte ar pelējuma kārtiņu u.c.) ir vēl viena man līdz šim nezināma vienība - latvieša neaizskaramās tiesības krāsoties melnam.
Wou.

26. Jūnijs 2019

23:38: Vēl vienas ēras beigas
Bija man tāds ieraksts.
Un šogad pirmo gadu tradicionālais apsveikums nepienāca.
Šodien uzzināju, ka dienu pirms Ernestīnēm viņš nomiris.


6. Jūnijs 2019

11:39: Lielo kapu draugu kustība, vot tas ir spēks, es jums teikšu!
Labi, pieņemsim, ka nomočīt visu Rīgas domi ar Nila-Amerika Kapu tramvaju viņiem vēsturskā situācija palīdzēja.
Kapiņi ir ne tikai aprušināti un apgrābstīti, uz visiem, kas kaut cik vēl virs zemes, ir ledenītes, atraitnītes un mirtes sadēstītas; Endzelīns vispār izskatās kā vakar apbērēts, grimst zem buķetēm.
Bet tas vēl nav viss - tagad viņi ir sākuši arī stādīt kokus! Jā, jā, stādīt kokus - nu tā, ka iet, iet pa Lielajiem kapiem, la la la, šitā vietiņa tāda skrajāka, te - ta damm - iedēstam kociņu! Un ejam tālāk!

26. Maijs 2019

14:36: Kas par dieniņu, kas par dieniņu. Kafiju izdzert vai uzreiz pa logu izlekt?

13. Marts 2019

14:45: Kreisās rokas plaukstas augšpusē man pietūkums, labās - asinsizplūdums (jau viegli iedzeltens zilums), abās identiski - nu tajās vietās, kur Kristum bija naglas. Es jau neko, tikai stāstu, kā ir.
Bet, ja par kaut ko ārpus manis, ir jālasa Kupriša mazā nepretenciozi pelēkā grāmatiņa "Berlīne". Skatos, ka tas ir noticis, - tā jaunā vai nākamā paaudze ir ienākusi gan kino (ar "Blakus"), gan literatūrā. Un ne jau tikai ka ienākusi, bet iestiepusi līdzi kaut ko patiešām savu, - citu un atšķirīgu.

11. Marts 2019

12:49: Šorīt reizdencē inspicēja un apkaroja insketus. To veica Mišels Velbeks zilā kombenzonā. Tātad tiešām ir tāds francūža tips, Velbeka tipa francūzis.

Tags:

10. Marts 2019

22:07: Šodien gribēju apskatīt un smuki safotogrāfēt Austerlicu, lai vismaz būtu kaut kas, ko ielikt Instagramā, bet kamēr izčammājos, bija jau diezgan tumšs, un plus vēl izrādījas, ka Austerlicu renovē, un stacijas ēka ir piekrauta ar baltām stalažām, tātad nekā. Nu nekā, tad nekā, un Sēbalda "Austerlcia" tulkojums latviski man, starp citu, vienmēr šķitis samocīts. Mana draudzenīte I. ir šausmīgi vīlusies par manu dzīvesveidu Parīzē, jo driķēt savus viduvējos tekstus es taču varot arī Rīgā, Parīzē ir jāiet tur un tur, jāredz tas un tas, un viskautkas. Nezinu, es jūtos labi no rīta sēdēt ateljē un rakstīt, un ārā izvilkties uz pēcpusienu, ja ir plāns. Jocīgi, protams, ka esmu šeit pilnīgu viena. Nu tā ka pavisam viena, neskaitot pāris paziņas, ar kurām droši vien satikšos pāris reižu divu mēnešu laikā. Vienlaikus tas nozīmē arī to, ka Rīgā es tomēr neesmu TIK vientuļa.

Tags:
Powered by Sviesta Ciba