dardenne

Jaunākais

You are viewing the most recent 20 entries

1. Septembris 2019

12:21: Augusta meitenes forever
Šīs garās dienas ("pēdējās vasaras dienas", sic!) , iekārtojot izstādi (haštags blessed) un tikai pievakarē lienot ārā no muzeja krēslas un kondiškas, lai caur vēl silto un jau krēslaino Rīgu ar velo lēnām mītos mājās, atgādina to laiku, kad strādāju "Arsenālā" (festivāls notika septembrī, attiecīgi visa lielā kapāšana tādejādi skaistajā augustā, "pēdējās vasaras dienās"), kad tieši tāpat tikai vakarā vai pat vēlā naktī izvēlāmies no Mārstaļu ielas nama mansarda istabiņām, un ar druškām un kolēģēm, "Augusta meitenēm", (jūs taču mani sapratāt) lēnā solī izklīdām pa saviem maršrutiem runādamas, ka " šitā strādājot mums jau visa dzīve paiet garām", kamēr viena no mums (varbūt es) pēkšņi teica: " Bet tā jau arī tā dzīve, kas ar mums pašlaik notiek!".
( Cik gudra-skudra, vai ne?)

Mūzika: Vipassana

26. Augusts 2019

19:07: Vakar ar pirmā stāva kaimiņu palīdzējām tikt uz kājām (nedrošām un neuzticamām) ceturtā stāva kaimiņam, kurš bija pakritis kāpņu telpā pie lifta un pats nespēja piecelties, štociņš mētājās turpat blakus. Otrā stāva kaimiņiem ir remonts, balti kaļķa putekļi klāja viņa bikses, es uzbraucu liftā viņam līdzi līdz ceturtajam stāvam (pirmā stāva kaimiņš tikmēr skrēja augšā pa kāpnēm - "ja nu vajag vēl ko palīdzēt vai pieturēt), viņš smagi elpoja un klusēja, un es, lai pārtrauktu neērto klusēšanu, līksmi debīlā balsī teicu: "Nu traki, ka šitā jākrīt!"
Viņš paskatījās uz mani un ļoti nopietni atbildēja: "Traki gan."
Bet kādreiz ( pavisam nesen, man šķiet ) viņš bija simfoniskā orķestra vijolnieks, stāvēja uz skatuves melnā, spīdīgā frakā.
Kad abi ar pirmā stāvā kaimiņu bijām ievadījuši viņu dzīvoklī (durvis bija vaļā, nezinu, kāpēc viņš bija braucis uz pirmo stāvu - varbūt pēc avīzes?), es turpināju savu ceļu uz Rimi un domāju stulbu domu - labi, ka viņa mamma to neredz, kā viņas bērnam vecumdienās jāmokās.

25. Augusts 2019

21:56: Šitas gan ir genialo, Pikaso, genialo! Pirmais gabals jo īpaši, pārējie jau mazliet apnīk, jo, kā teica Arnolds Plaudis, jūtot nodomu, rodas saīgums. Bet nu tas pirmais, babāc, iedod pa pauri - ne ta Zoščenko, bet Veņička gan, tāds kā atpazīstams, bet pilnīgi svaigs, un tiiik virtuozi savārstīts, ka lasi un lasi, un nevari vien izlasīties.

21. Augusts 2019

14:30: Memoriālā pilsēta
Vakar ar velo minos pa pilsētu un vietā, kur kādreiz bija Sporta pils, atcerējos, kā pirms daudziems gadiem ejot tai garām, man pienāca īsziņa no puiša (bi-pī!), kurš man atsūtīja rozi no piktogrammām un aicināja uz randiņu. Uz randiņu es neaizgāju, puisis sāka satikties ar citu meiteni (Kerija Bredšova teiktu, ka viņš bija kā taxis ar iedegtu zaļo gaismiņu), bet es vienmēr, kā eju garām tai vietai, kur kādreiz bija Sporta pils, atceros to viņa īsziņu (bi-pī!) ar piktogrammu rozi uz gara, gara kāta. Bet vakar bez šī visa es vēl iedomājos, ka varētu to sajūtu aprakstīt, šorīt atveru un Satori un skatos, ka Aksels jau to aprakstījis: https://www.satori.lv/article/seit-vini-kadreiz-bija
"Šī pilsēta vispār ir viens vienīgs memoriāls. Uz katra nama, katra stūra, katrā skvērā var uzlikt plāksnītes ar atgādinājumu par to, ka "šeit viņi reiz bija iemīlējušies viens otrā" vai "šeit viņi izmisīgi skūpstījās, nezinot, ko citu vairs iesākt". "Šeit viņi izšķīrās, jo nedzirdēja viens otru." "Šeit viņi stāvēja, ļoti ilgi apskāvušies." "Šeit viņiem bija atkal jāsatiekas, bet tas nenotika."
Tā dzīvē gadās. 


7. Augusts 2019

20:27: Šajās dienās ar zināmu pārsteigumu esmu atklājusi, ka līdzās latvieša neaizskaramo svētumu kanoniem, kuriem labāk klāt neķerties ( kā Dziesmusvētki, "Gaismas pils", klusums, mājas zapte ar pelējuma kārtiņu u.c.) ir vēl viena man līdz šim nezināma vienība - latvieša neaizskaramās tiesības krāsoties melnam.
Wou.

26. Jūnijs 2019

23:38: Vēl vienas ēras beigas
Bija man tāds ieraksts.
Un šogad pirmo gadu tradicionālais apsveikums nepienāca.
Šodien uzzināju, ka dienu pirms Ernestīnēm viņš nomiris.


6. Jūnijs 2019

11:39: Lielo kapu draugu kustība, vot tas ir spēks, es jums teikšu!
Labi, pieņemsim, ka nomočīt visu Rīgas domi ar Nila-Amerika Kapu tramvaju viņiem vēsturskā situācija palīdzēja.
Kapiņi ir ne tikai aprušināti un apgrābstīti, uz visiem, kas kaut cik vēl virs zemes, ir ledenītes, atraitnītes un mirtes sadēstītas; Endzelīns vispār izskatās kā vakar apbērēts, grimst zem buķetēm.
Bet tas vēl nav viss - tagad viņi ir sākuši arī stādīt kokus! Jā, jā, stādīt kokus - nu tā, ka iet, iet pa Lielajiem kapiem, la la la, šitā vietiņa tāda skrajāka, te - ta damm - iedēstam kociņu! Un ejam tālāk!

26. Maijs 2019

14:36: Kas par dieniņu, kas par dieniņu. Kafiju izdzert vai uzreiz pa logu izlekt?

13. Marts 2019

14:45: Kreisās rokas plaukstas augšpusē man pietūkums, labās - asinsizplūdums (jau viegli iedzeltens zilums), abās identiski - nu tajās vietās, kur Kristum bija naglas. Es jau neko, tikai stāstu, kā ir.
Bet, ja par kaut ko ārpus manis, ir jālasa Kupriša mazā nepretenciozi pelēkā grāmatiņa "Berlīne". Skatos, ka tas ir noticis, - tā jaunā vai nākamā paaudze ir ienākusi gan kino (ar "Blakus"), gan literatūrā. Un ne jau tikai ka ienākusi, bet iestiepusi līdzi kaut ko patiešām savu, - citu un atšķirīgu.

11. Marts 2019

12:49: Šorīt reizdencē inspicēja un apkaroja insketus. To veica Mišels Velbeks zilā kombenzonā. Tātad tiešām ir tāds francūža tips, Velbeka tipa francūzis.

Tags:

10. Marts 2019

22:07: Šodien gribēju apskatīt un smuki safotogrāfēt Austerlicu, lai vismaz būtu kaut kas, ko ielikt Instagramā, bet kamēr izčammājos, bija jau diezgan tumšs, un plus vēl izrādījas, ka Austerlicu renovē, un stacijas ēka ir piekrauta ar baltām stalažām, tātad nekā. Nu nekā, tad nekā, un Sēbalda "Austerlcia" tulkojums latviski man, starp citu, vienmēr šķitis samocīts. Mana draudzenīte I. ir šausmīgi vīlusies par manu dzīvesveidu Parīzē, jo driķēt savus viduvējos tekstus es taču varot arī Rīgā, Parīzē ir jāiet tur un tur, jāredz tas un tas, un viskautkas. Nezinu, es jūtos labi no rīta sēdēt ateljē un rakstīt, un ārā izvilkties uz pēcpusienu, ja ir plāns. Jocīgi, protams, ka esmu šeit pilnīgu viena. Nu tā ka pavisam viena, neskaitot pāris paziņas, ar kurām droši vien satikšos pāris reižu divu mēnešu laikā. Vienlaikus tas nozīmē arī to, ka Rīgā es tomēr neesmu TIK vientuļa.

Tags:

9. Marts 2019

18:56: Istaba ar skatu
Jau otro dienu rezidences pagalmā (Nous veillerons à ce que cette manifestation ne trouble pas votre résidence!) notiek solidaritātes festivāls ar bēgļiem NO FRONTIERS, ko rīko kādas mākslas skolas studenti. Divas dienas tika būvēta skatuve un teltis, vakar, kad nācu mājās ap deviņiem vakarā, tur dirnēja pārdesmit franču jauniešu ar aliņiem. Tagad spēlē kāda afroamerikāņu grupa - tiešām laba, un festivāla auditorija ir pieaugusi līdz kādiem 50-60 skatītājiem, tostarp ap 20 ir arī afroamerikāņi - nezinu vai bēgļi, bet tādi aizkustinoši, drusku mulsi pusaudži, kas turas nomaļus savā bariņā. Viņiem pa vidu kā reaktīvā raķete iebrāžas kāda hiperaktīva gaišamtaina dāma, iespējams, pasākuma organizatore, un dara visu, lai jaunie cilvēki "justos labi" - metas viņus apkampt un bužināt, velk aiz rokas dejot skatuves priekšā un, kad puiši mulsi izvairās un izritinās no viņas skāviena, tad, tā teikt, rāda piemēru - izteiksmīgi dejo viena pati, gurnos šūpdamās un mētādama pa gaisu rokas. Nē, viņa nav ne iedzērusi, ne salietojusies. Iespējams, tā viņa iztēlojas afrikāņu dejas manieri un viņai tas šķiet cool. Iespējams, tas viņai asociējas ar brīvu, draudzīgu un no fronteirs uzvedības stilu. Nu, un kad melnādainie jaunieši (ne jau dāmas, bet mūzikas ritmu atraisīti) beidzot pieceļas un sāk kustēties mūzikas ritmā, visiem momentā ir skaidrs, kuram šeit vajag un kuram nevajag dejot.
UPD Ekspersīvā dāma ir pazudusi, spēlē kāda franču eletroniskās mūzikas grupa, un viņi visu tur priecīgi dejo, kādi 50 festivāla jaunieši.

Tags:

27. Februāris 2019

22:26: Labi, es noriju visus Hermaņa izteikums par bēgļiem, liberāļiem, Eiropas pašnāvību et cetera. Bet nu kas ir šis, lūdzu?

"Es vēl no savas bērnības atceros, ka normāls metiens dzejas krājumam bija 30 vai 50 tūkstoši [eksemplāru], un tik un tā to nevarēja nopirkt.
Mūsdienās, domāju, Kornēlija Apšukrūma ir līderos.
Iespējams, viņa neuzbudina Rīgas intelektuāļus, “satori.lv” kontingentu, bet lielu daļu latviešu cilvēku viņas dzeja aizskar.
Atšķirībā no pārējām mūsu varonēm viņa ir dzīvi apliecinoša un stipra.”

26. Februāris 2019

18:37: Mans sērošanas veids sociālajos tīklos ir tajā dienā nepostēt reklāmu un pašreklāmu, nešērot visādas funny muļķības, nežēloties par savām sīkajām ikdienas likstām.

18. Februāris 2019

22:17: - Bet kas jums noskaņojumu ir tā sabojājis? 
- Divas lietas – vienu nevar teikt atklāti, otru nevar teikt vispār... (Klusē.) 
Redziet, mani satrauc, ka pasaule manās acīs paliek pilnīgi traka. Es jūtu, kas tuvojas... Un tuvojas cilvēcei lielas ziepes. Tas mani ļoti nospiež un aizņem lielāko daļu domu. Šobrīd strauji nāk virsū tas, par ko stāstīts Bībelē, Jāņa atklāsmes pēdējā grāmatā. Tur ir aprakstīts viss, kas ar mums tūlīt notiks. Tas tiešām tuvojas, par ko konkrēti liecina cashless society – norēķini drīz būs vispār bez naudas. Viss norisināsies tikai caur bankām, kā, piemēram, tagad – autorizēšanās dažādiem pakalpojumiem. Mums tiek radīts iespaids, ka tas ir ļoti ērti, bet, no otras puses, tas iet uz to, ka katrs mūsu solis tiek kontrolēts. Absolūti! Un tas beigsies ar čipu zem ādas! Tikko Zviedrijā jau kādi 3000 cilvēku ir eksperimentāli atļāvuši sev ievietot čipu. Bet tā nav laba ziņa, jo šādā viedā cilvēkiem tiek atņemta brīva griba, pārvietošanās brīvība un konfidencialitāte. Un par to Bībelē ir rakstīts! Nevarēs pirkt, pārdot, pārvietoties... Un tas nāk ļoti, ļoti straujā tempā, domāju, ka jau piecu, desmit gadu laikā visi būsim čipoti. Ir cilvēki, kas tam piekrīt, jo tic, ka tas ir komforts – varu ieiet veikalā, viss notiek ar vienu pīkstienu. Daudzi neiedomājas, ka civilizāciju kontrolē konkrēti cilvēki.
Skaidrs, ka tā ir Bilderberga grupa, cilvēki, kas nosaka pasaules likteni. Tagad bankas kartēm ieviesta funkcija, ka vairs nav jāievada PIN kods, pietiek tikai to nopīkstināt, lai norēķinātos. Apgalvo, ka tas mūsu ērtības labad – kā viss, ko mums mēģina „iebarot”. Bet man ir skaidrs, ka tas nav mūsu ērtībai, bet gan tādēļ, lai mūs pamazām pieradinātu pie čipiem!


Mūzika: Ingus Pētersons
Tags: , , ,

11. Februāris 2019

10:15: Taisīt sešas stundas garas izrādes tomēr ir megalomānijas un hipertrofēta ego blakne. Un ar to [skatuves un ekrānā mākslās] slimo tikai vīrieši, atļaušos piebilst.
(Un turklāt vēl šīs sešas stundas galvenajā lomā spīdzināt 80+ aktieri. Ok, ok viņš ir izcilība, bet viņam ir 80+ un viņš ik pa laikam aizmirst tekstu.)
Upd. Lai gan, atzīšos, es labprāt būtu bijusi viena no tiem drusku iesirmajiem vācu intelektuāļiem, kas starpbrīdī kantīnē uzkoda ūdens kliņģeri, uzdzēra pa virsu vīna glāzi un palika uz 2.daļu. Tobiš, vēl +3 stundas ģēnija.

4. Novembris 2018

14:22: Rokasspiediens
Aizvakardienas izstādes atklāšanas spilgtākais moments - attāli pazīstamais mākslinieks AB, gadus 10 vecāks par mani, starp citu, pienāk sasveicināties, pasniedz man roku, sarokojamies. Auč. Varbūt tomēr pieredzēšu izkārpīšanos no akmens laikmeta vēl savas dzives laikā.

31. Augusts 2018

12:55: Kādas slimības vēsture (via Ziedot.lv)
2016. gads: "Taču pavisam drīz jau tika uzzināts patiesais sliktās pašsajūtas cēlonis – dzemdes kakla vēzis. Tika nozīmēta operācija, taču Sanita meklēja alternatīvas iespējas ārvalstu klīnikās. Viņa ārstējās ar saudzējošām metodēm, lai maksimāli attālinātu un varbūt pat izvairītos no operācijas."
2018.gads: "Viņas veselības stāvoklis ir strauji pasliktinājies, viņa cieš stipras sāpes, strauji zaudējusi svaru, kas arī ierobežo šobrīd iespējamās ārstniecības iespējas."
Tas ir saprātam (manam) neaptverami, kādas iespējas mums dāvā alternatīvā medicīna.

26. Augusts 2018

22:38: Hermanis
"Mūsu teātrī strādā kādi septiņi pasaules līmeņa aktieri. Dailes teātrī tāds ir viens, Nacionālajā – neviens, Valmierā – divi, Liepājā – divi."
Par JRT skaidrs.
Par Daili - skaidrs.
Par Naciķi - skumji.

Bet kuri ir otrie Valmierā un Liepājā?

21. Augusts 2018

14:14: Mītū
Vienkārši bija tā, ka Vainstīna laiks bija pienācis, stunda bija situsi, augšas vairs negribēja, bija sakrājies, un ne jau tikai sievietēm bija līdz brošai, believe me, un vissstasss notika. Korķi droši vien izrāva plānots, tā vai šitā, bet plānots figurants, kas nemazina visas tās sekojošās straumes, nē, visa tā ūdenskrituma jaudu un dabisko izcelsmi no tumšiem, dziļiem gruntsūdeņiem, teiksim tā. Un prasība pret Ardžento gaņau ir pretinieka komandas iznāciens, ne jau tikai tā džeka. Show must go on. Turpinājums sekos.
Bet, ja īsumā un personiski: - labi, ka #metoo ir noticis.

Powered by Sviesta Ciba