Visu laiku mēs domājām, ka pasaules gals atnāks kaut kā pēkšņi un vareni - kā milzu devītais vilnis, vai komētu sadursmes varens trieciens no Trīra filmas, vai vismaz kāda, jauši vai nejauši, toties liktenīgi nospiestas pogas izraisīts gigantisks sprādziens.
Bet varbūt tas atnāks pavisam savādāk - lēni un lienoši, dienu pa dienai, stundu pa stundai, kamēr vienu dienu viss pēkšņi būs beidzies.
Varbūt tas jau atnācis, mēs tikai vēl to neesam sapratuši.
Un tie - man pietrūkst teātris, man pietrūkst ceļošana, man pietrūkst mans mīļais bulciņveikals - tas ir tik bērnišķīgi. Namiņš varbūt grūst, bet tu lien zem gultas un meklē savu rotaļu vilciņu vai rozā zeķīti ar sirsniņām.
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nu nē, tad jau mūsu vecvecāki daudz baisākus pasaules galus pieredzēja reizes trīs-četras, un pēc kārtējā pasaules gala vēl visu zemju proletāriešiem dāvāto absurda paradīzi. Manējie savu pasauļu galus nekad tā nevērtējaja un nesauca, tikai noteica: "Iet kā pa viņpasauli."
(Reply to this) (Thread)
Kā to ņem, kā to ņem. Tagad nav nekas baiss. Protams, relatīvi, - es nestrādāju Londonas vai NY slimnīcā.
Bet varbūt vīruss vēl būs te rudenī. Nākamajā janvārī. Nāks arvien tuvāk. Mutēsies.
Kamēr centrifūga griežas, mēs neviens nezinām, ar ko šis viss beigsies.
Bet varbūt vīruss vēl būs te rudenī. Nākamajā janvārī. Nāks arvien tuvāk. Mutēsies.
Kamēr centrifūga griežas, mēs neviens nezinām, ar ko šis viss beigsies.
Un šis jau ir tas paradokss, ko es apceru - kad cilvēks ir ierauts karadarbībā vai iebāzts cietumā vai koncentrācijas nometnē, vai saukts uz čeku, tas ir reāls batls ar pasaules galu, "iet kā pa viņpasauli".
A te tagad - sēdi, gaidi, it kā nekas baiss nenotiek...Pačīksti, ka mīļā eklērnīca slēgta, JRT grūti dabūtās biļetes karājas gaisā, pie friziera nevar tikt... Bet Īstais Pasaules Gals jau klusi ieslēdzis skaitītāju lēnajā ātrumā...
(Šo visu, protams, lasīt caur zināmu distopijas žanra diskursu, bet nu tā es te izklaidējos)
A te tagad - sēdi, gaidi, it kā nekas baiss nenotiek...Pačīksti, ka mīļā eklērnīca slēgta, JRT grūti dabūtās biļetes karājas gaisā, pie friziera nevar tikt... Bet Īstais Pasaules Gals jau klusi ieslēdzis skaitītāju lēnajā ātrumā...
(Šo visu, protams, lasīt caur zināmu distopijas žanra diskursu, bet nu tā es te izklaidējos)
(Reply to this) (Parent)
|
Man visstulbākais šķiet tas, ka filmas ir tik ļoti sagrozījušas domāšanu par realitāti, ka visu laiku smadzeņu aizmugurē ir tā cerība, ka piepeši kādā laboratorijā kāds atklās to magic cure, un visi laimīgi apskausies, un tas maģiski beigsies (nu aptuveni tāda leksika, kādu Tramps izmanto).
Apzinies, ka totāls sviests, bet tik ļoti gribas izlikties, ka tā varētu notikt.
Apzinies, ka totāls sviests, bet tik ļoti gribas izlikties, ka tā varētu notikt.
(Reply to this) (Thread)
Cilvēkam ir grūti noticēt briesmām, kas nav redzamas vai sajūtamas ( kā karš, sprādziens, saslimšana) vai uz viņu tieši neattiecas (nu tur bads Āfrikā, karš Sīrijā, ugunsgrēki Austrālijā). Un tas būtu baigais Lielais Paradokss, ja Īstais Pasaules Gals būtu šāds, nemanāms, - par to es vakar visu dienu distopēju. Laikam Džima filmas potenciālā nosaukuma iespaidā pārklausījos Vaska Otro čellkoncertu.
|
Es arī par to mēdzu domāt. Tāpat kā - cik ātri var attapties totalitārā režīmā par nemanot to, kā pazūd viena brīvība, tad otra, tad trešā. Jo tieši tā - kamēr tevi pašu neizsūta vai nenošauj, gan jau nav tik traki.
(Reply to this) (Parent)