dardenne

[info]dardenne @ 12:13: Par to pašu, garāk
Sākumā (nu jūs jau zināt, kā sākumā) likās, ka manā rutīnā daudz izmaiņu nebūs, es jau tāpat pēdējo gadu pārsvarā strādāju mājās, nekur daudz neizeju, ēdu mājās, sociālo kontaktu maz. Vakar sapratu, ka nēēēē, māsiņ, tomēr ir atšķirība starp "neiet ārā no mājas" un "nedrīkstēt/nevarēt iet arā mājas". Tā apziņa, ka tu to pašizolāciju nevari tā pēc savas vēlēšanās pārtraukt, un iet uz kino, vai kaut vai viena sēdēt kāda kafē un ēst Cēzara salātus, - tā sajūta tomēr rada zināmu nomāktību.
Nu un vakarvakarā vēl extra labilitātes devu piemeta tas kārtējais FB "izaicinājums" krāmēt iekšā jaunības un bērnības bildes - vienu brīdi man bija tāpat kā tai Parīzes (vai Ņujorkas?) dzejniecei, kas esot lasījusi telefona grāmatu un raudājusi: "Those names, all those names!..." Tieši tā - šīs sejas! Šīs sejas - tie naivie, cerīgie, glupie un skaistie bezgrumbu ģīmīši! Lai gan ko tur raudāt, raudāšanai ir šodienas perspektīva, tolaik taču bija viss ok, čotka, Lielās Cerības, ja ne šodien, tad rīt un tā tālāk.
Un droši vien jau šīs emo turbulences nāk komplektā ar totālo neziņu, kad un kā šis beigsies. Tie labticīgie cilvēki, kas pat tā kā priecājas par negaidīti iegūto "laiku sev", saplānojuši, ko nu izdarīs, kā pārstartēs dzīvi - bet domu, ka viņi vai viņu tuvinieki var saslimt, viņi, šķiet, nepieļauj - vīruss ir kaut kur ārpus viņu novītās harmonijas mēneša ligzdiņas. Es diemžēl pieļauju. Lai gan kopumā man ir sajūta, ka mūsu valdība saprot, ko un kāpēc dara, kaut kādi scenāriji un algoritmi ir attīstīti, un varam tikai pateikties [insert kam], ka šobrīd pie ruļļiem nav kāds histēriķis vai plānprātiņš, vai pofigistisks sociopāts [insert iedomāto]. Šajā sakarā atcerējos savu Somijas zviedru draugu, kuram nepalaimējās saslimt ar vēzi, bet kurš uz maniem šausmasšausmas-ārprātsārprāts-kasnu tagadbūs ar pilnu pārliecību pavēstīja ka "Somijā ir viena no labākajām veselības aprūpes sistēmām pasaulē un uztraukumam nav pamata". (Kaut kā tā arī bija, process nebija ne viegls, ne bez blaknēm, bet viņu izārstēja un nu jau 8 gadus ir fine). Bet ne par to, es par to viņa nesatricināmo paļāvību uz valsts pārvaldi, sistēmu un institūcijām, kas man tolaik šķita no fantastikas sērijas. Fantastiskāk bija tikai toreiz, kad es pabrīnījos, ka Helsinkos uz ielas nav neviena klaiņojoša dzīvnieka, un viņš tikpat izbrīnīts bolījās uz mani: "Nu jā - jo tas taču nav atļauts!" Šī skandināviski nesatricināmā ticība - tas nav atļauts, tātad cilvēki tā nedara, - es arī tādu gribu, dodiet to man!

Reply

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Powered by Sviesta Ciba