|
|
You are viewing 20 entries, 20 into the past 1. Janvāris 202001:38: 01. 01. 2020.
Izgāju uz balkona ievilkt plaušās svaigu jaunā gada malku, tikko no Kosmosa uz Zemi atkomandētu. Pamalē dārdēja, salūta atblāzma krita pretējās mājas tumšajos logos kā uguns dzirkstis no neredzamas laktas krīt dziļajā pazemē, kā rudens zeltainās lapas zūd tumšupes atvarā, kā karsti kūpoša lava līst bezdibenī, kā domas un vārdi pazūd esības melnajā caurumā. Neesošā ziema, šķiet, pārvākusies uz debesu jumu, tur tintes zilā pamalē peldējās baltas mākoņu skupsnas, kamēr brīvajos laukums – izkaisīts vesels sieks spoži mirdzoši zvaigžņu un zvaigznīšu.
31. Decembris 201916:26: 2109
Savāds gads. Laikam jau laimīgs, lai gan cenšos vairs nedomāt tādās laimīgs/nelaimīgs, labs/slikts kategorijās. Bija izdevība praksē pārliecināties par dažām būtiskām lietām, - pirmkārt, cik maz cilvēkam īstenībā vajag, lai viņš justos mierā un labi. Bet tas jau nav tikai šī gada nopelns, bet diezgan daudzu smagu gadu pirms šī. Un pirmoreizi man ir pilnīgi skaidrs, ko gaidu no nākamā. Un vēl man patīk šitie "pirmoreiz, pirmoreiz" - pat, ja kaut kas nemaz nav "pirmoreiz", bet jau "nezkuroreiz", tā pirmoreiz sajūta ir baigi labā, baigi pareizā sajūta, man šķiet.
25. Decembris 201921:18: Par Ziemassvētku vecīšiem
Es te domāju par Ziemassvētku vecīšiem (vai Salavecīšiem manā bērnībā, whatever) - pat ja tika atpazītas tēta rokas vai džemperis, kaimiņonkuļa brilles vai kažoks, vai Lotara un Arlitas tēta balss vai lielais vēders - pilnīgi nekāds ilūziju nogruvums nenotika, tā nesatricināmā ticība, ka tas IR Ziemassvētku vecītis, nebija nekādām šaubām pakļaujama.
22. Decembris 201900:27:
Nu man arī beidzot ir viens foršs paaudžu stāsts, ko pastāstīt: kamēr mēs ar māsu šovakar šķīstījāmies un knukstējām latviešu kolektīvajā psihoterapijas seansā JRT "Vēstures izpētes komisijā", sasniedzot katarsi, mūsu jaunā paaudze (tobiš, bērni) to pašu izveica Kaņepes Drag King Riga.
18. Decembris 201912:46: Kaķīšu dziedināšana
Man te vienam no kaķīšiem (Vecajam) tā kā drusku sākās problēmiņas ar nierītēm (daudz dzer un bieži čurā), un man te zinātāji rekomendēja "padot dzērvenītes" - nu vnk iespiest pa kādai sasmalcinātai ogai viņam paikā. Bet tā kā viņi man ir divi, tad tāds jēdziens kā atsevišķa paika jau mājās nepastāv, paika ir koplietošanā uz maiņām, grūstoties un stumdoties. Pēc pāris dienām dzērveņogu dziedniecības rezultāts ir negaidīts - Vecajam nierīšu vaina ir atkāpusies, tas rāmi ēd un guļ, kamēr otrs (Jaunais) skraida turp šurp ar pamatīgu caureju. Tags: Kaķīši
17. Decembris 201919:02:
Es, protams, neesmu
redzējusi to Oskaru šortlistē iekļuvušo igauņu filmu "Tiesa un taisnība" pēc Tamsāres romāna (ko tulkotāja Elīna Zālīte viņam
piedāvāja latviski nosaukt "Zeme un mīlestība", nevis "Patiesība un taisnība", un tā arī palika),
bet treileris izkatās tāds diezgan jau
patriotisks holivudisks.
Tags: kino, oskari
7. Decembris 201914:07: Es plaiksnīju lokanā virtuozitātē
Lūk, kāpēc vēlams ievērot mērenību visā, pat radošajā rakstīšanā: "Linda Leen ir košas balss un spēcīgas personības īpašniece – harismātiskā dziedātāja plaiksnī tumsnēji un valdzinoši. Izcilā mūziķa Gints Pabērzs saksofonspēli var nekļūdīgi pazīt jau no pirmās skaņas – viņa lokanā virtuozitāte fascinē un sajūsmina."
3. Decembris 201923:41:
Tas ir šausmīgi interesanti ar tiem Prozas lasījumiem, katru gadu sanāk tāds kā viens caurviju motīvs (ne tas, kas izdomāts vadlīnijās, bet tas, kas ir gaisā, vai tur kaut kur), ir bijuši Slimnīcu lasījumi, un Dzeršanu lasījumi, šogad izskatās, ka būs par Nāvi, Nāvīti. Varbūt tāpēc, ka Japāna, varbūt tāpēc, ka nevar zināt, kāpēc. Tags: Prozas lasījumi
10:17:
"Tas ir močnijs darbs!!!" kāda jauna modele TV intervijā izsaucās (es pat teiktu, iekliedzās) par savu darbu. Es jau paspēju sākt sašust par valodas kropļošanu utttt, tad apsēdos un padomāju - pag, bet tas tiešām ir viens močnijs vārds. Mans darbs arī turpāk būs močnijs. Močnijs darbs! Tags: darbs
27. Novembris 201908:44:
Kas nu atkal ir sakrājies: 1) interesanti, - vai tas, ka mana psihe un nervu sistēma pēdējo pāris sezonu laikā ir kļuvusi kudī stabilāka (viss, protams, ir relatīvs) ir meditāciju (neregulāru un diletantisku) un pašanalīzes (fragmentāras un neprofesionālas) vai vienkārši "dzīves pieredzes" (tobiš, vecuma) nopelns? 2) frīlansā ir sastrādāts tiktāl, ka var sākt maksāt nodokļus. 3) pēc pēdējā ceļojuma uz citu laika zonu mans grūti audzināmais tandēms - organisms un smadzenes - ir iemācījušies agri celties. Neticami, nav vēl 9, bet i'm done ar visu rīta rutīnu, gatava darbam un prokrastinācijai! (Kad vēl nesen šajā laikā knapi virināju ačteles un stiepu roku, lai uzsistu pa snooz pogu telefonā). Šito skillu vairs ne pret ko negribu mainīt.
26. Novembris 201920:05:
Šie lupatu kalni! Kāda joda pēc? Kas to pirks? Kur tas paliks?
23. Novembris 201912:30:
Vienvakar nācu mājās un domāju, ka, lūk, būs pirmā ziema pēc ilgākiem laikiem bez ziemas zābakiem. Nē, nu ne jau ka basām kājiņām pa dziļiem sniegiem, bet bez jauniem, nu tādiem, kādus šosezon gribētos, bet tādiem pavalkātiem, kaķa nagu apskrāpētiem stulmiem, padeldētām zolītēm. Welcome to freelancer's world, kā smejies. Bet ja skatās uz lietām no gaišās puses - toties brīvs cilvēks. Un planētas resursi ietaupās.
2. Oktobris 201913:01:
Fūūūū, no žūrēšanas tiku vaļā, apsolīto rakstu žurnālam tikko atteicu, nu varu mierīgi gulēt dīvānā kopā ar kaķiem un prokrastinēt! Dzīve ir skaista, ja mērķis ir labs, kā rakstīja Veidenbaums, la la la!
22. Septembris 201920:41:
Ir šis tas sakrājies.
1) it kā es būtu uz brīdi iznirusi virs ūdens no dziļas dzelmes, bija tur skaista un interesanta pasaule, bet zemūdens pasaule ar zemūdens floru un faunu, un retu saules staru, kas izurbās līdz dzelmei; tagad, pabāzusi galvu virs ūdens uz brīdi, elpoju dziļi, velku plaušās rudens mitro gaisu, tīru māju - bet nu tā ka kārtīgi tīru, ar vannu, podu, kaktiem, ledusskapjiem, pavasarī nenomazgātiem logiem, vakaros lasu Hamsunu, eju uz izstādēm, es gatavojos, es pošos. nākamajam ienirienam, dziļajam.
2) RIP Boriss Tetervs, 65 - nu dzīvots ir, kā teica manas māsas krusttēvs (74) pēc analīžu rezultātu saņemšanas, viņš joprojām dzīvo pēc op. un apstarošanas, ratiņkrēslā, bez kājas, bet reizēm, redz, neglābj nekāda pasaules nauda un visas iespējas, tas viss kādā mirklī izrādās tik relatīvs, tai vienā mūžības mirklī kad kaut kādas šūnas sastājas tā, kā sastājas.
3) šito padomāju un izdzēsu. klusēšanas zelts, lai paliek tā.
26. Augusts 201919:07:
Vakar ar pirmā stāva kaimiņu palīdzējām tikt uz kājām (nedrošām un neuzticamām) ceturtā stāva kaimiņam, kurš bija pakritis kāpņu telpā pie lifta un pats nespēja piecelties, štociņš mētājās turpat blakus. Otrā stāva kaimiņiem ir remonts, balti kaļķa putekļi klāja viņa bikses, es uzbraucu liftā viņam līdzi līdz ceturtajam stāvam (pirmā stāva kaimiņš tikmēr skrēja augšā pa kāpnēm - "ja nu vajag vēl ko palīdzēt vai pieturēt), viņš smagi elpoja un klusēja, un es, lai pārtrauktu neērto klusēšanu, līksmi debīlā balsī teicu: "Nu traki, ka šitā jākrīt!" Viņš paskatījās uz mani un ļoti nopietni atbildēja: "Traki gan." Bet kādreiz ( pavisam nesen, man šķiet ) viņš bija simfoniskā orķestra vijolnieks, stāvēja uz skatuves melnā, spīdīgā frakā. Kad abi ar pirmā stāvā kaimiņu bijām ievadījuši viņu dzīvoklī (durvis bija vaļā, nezinu, kāpēc viņš bija braucis uz pirmo stāvu - varbūt pēc avīzes?), es turpināju savu ceļu uz Rimi un domāju stulbu domu - labi, ka viņa mamma to neredz, kā viņas bērnam vecumdienās jāmokās.
25. Augusts 201921:56:
Šitas gan ir genialo, Pikaso, genialo! Pirmais gabals jo īpaši, pārējie jau mazliet apnīk, jo, kā teica Arnolds Plaudis, jūtot nodomu, rodas saīgums. Bet nu tas pirmais, babāc, iedod pa pauri - ne ta Zoščenko, bet Veņička gan, tāds kā atpazīstams, bet pilnīgi svaigs, un tiiik virtuozi savārstīts, ka lasi un lasi, un nevari vien izlasīties.
21. Augusts 201914:30: Memoriālā pilsēta
Vakar ar velo minos pa pilsētu un vietā, kur kādreiz bija Sporta pils, atcerējos, kā pirms daudziems gadiem ejot tai garām, man pienāca īsziņa no puiša (bi-pī!), kurš man atsūtīja rozi no piktogrammām un aicināja uz randiņu. Uz randiņu es neaizgāju, puisis sāka satikties ar citu meiteni (Kerija Bredšova teiktu, ka viņš bija kā taxis ar iedegtu zaļo gaismiņu), bet es vienmēr, kā eju garām tai vietai, kur kādreiz bija Sporta pils, atceros to viņa īsziņu (bi-pī!) ar piktogrammu rozi uz gara, gara kāta. Bet vakar bez šī visa es vēl iedomājos, ka varētu to sajūtu aprakstīt, šorīt atveru un Satori un skatos, ka Aksels jau to aprakstījis: https://www.satori.lv/article/seit-vini-kadreiz-bija"Šī pilsēta vispār ir viens vienīgs memoriāls. Uz katra nama, katra stūra, katrā skvērā var uzlikt plāksnītes ar atgādinājumu par to, ka "šeit viņi reiz bija iemīlējušies viens otrā" vai "šeit viņi izmisīgi skūpstījās, nezinot, ko citu vairs iesākt". "Šeit viņi izšķīrās, jo nedzirdēja viens otru." "Šeit viņi stāvēja, ļoti ilgi apskāvušies." "Šeit viņiem bija atkal jāsatiekas, bet tas nenotika." Tā dzīvē gadās. 7. Augusts 201920:27:
Šajās dienās ar zināmu pārsteigumu esmu atklājusi, ka līdzās latvieša neaizskaramo svētumu kanoniem, kuriem labāk klāt neķerties ( kā Dziesmusvētki, "Gaismas pils", klusums, mājas zapte ar pelējuma kārtiņu u.c.) ir vēl viena man līdz šim nezināma vienība - latvieša neaizskaramās tiesības krāsoties melnam. Wou.
26. Jūnijs 201923:38: Vēl vienas ēras beigas
Bija man tāds ieraksts.Un šogad pirmo gadu tradicionālais apsveikums nepienāca. Šodien uzzināju, ka dienu pirms Ernestīnēm viņš nomiris.
26. Maijs 201914:36:
Kas par dieniņu, kas par dieniņu. Kafiju izdzert vai uzreiz pa logu izlekt?
|