Vakar ar velo minos pa pilsētu un vietā, kur kādreiz bija Sporta pils, atcerējos, kā pirms daudziems gadiem ejot tai garām, man pienāca īsziņa no puiša (bi-pī!), kurš man atsūtīja rozi no piktogrammām un aicināja uz randiņu. Uz randiņu es neaizgāju, puisis sāka satikties ar citu meiteni (Kerija Bredšova teiktu, ka viņš bija kā taxis ar iedegtu zaļo gaismiņu), bet es vienmēr, kā eju garām tai vietai, kur kādreiz bija Sporta pils, atceros to viņa īsziņu (bi-pī!) ar piktogrammu rozi uz gara, gara kāta. Bet vakar bez šī visa es vēl iedomājos, ka varētu to sajūtu aprakstīt, šorīt atveru un Satori un skatos, ka Aksels jau to aprakstījis: https://www.satori.lv/article/seit-vini-k
"Šī pilsēta vispār ir viens vienīgs memoriāls. Uz katra nama, katra stūra, katrā skvērā var uzlikt plāksnītes ar atgādinājumu par to, ka "šeit viņi reiz bija iemīlējušies viens otrā" vai "šeit viņi izmisīgi skūpstījās, nezinot, ko citu vairs iesākt". "Šeit viņi izšķīrās, jo nedzirdēja viens otru." "Šeit viņi stāvēja, ļoti ilgi apskāvušies." "Šeit viņiem bija atkal jāsatiekas, bet tas nenotika."
Tā dzīvē gadās.
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Skaists ieraksts un skaists Aksela raksts, izlasīju un arī sadzirdēju bi-pī! no tukstošiem kilometru tālām vietām.
(Reply to this) (Thread)