dardenne

dardenne @ 23:50: Par citu
Man patīk atrasties Lielajos kapos brīdī, kad satumst, tajā plūstošajā zonā starp gaismu un tumsu. Austrumos debesis vispirms sadalās kārtās, - zilā, rozā, violetā, zilpelēkā; Rietumu pusē, uzreiz pēc saules pazušanas aiz horizonta, pa pamali izlīst kvēlojoša, oranža tērauda lava, līdz vakars nepielūdzami notušē visas krāsas un toņus, uzlikdams pilsētai savu tumsas vāku. Kapu puskrēslā aiz melno stumbru kolonādes palēnām iezīmējas laternu elipses, ar siltu spožu gaismu izgaismojas svešās dzīves aiz tuvējo namu logu kvadrātiem, bet tumsas un klusuma zonu pa perimetru apņem nebeidzama, plūstoša gaismas un dzīvības līnija, bez gala un sākuma – braucošu auto staru kūļi, riteņbraucēju tramīgās, drebelīgās diodes, operatīvā transporta zili mirgojošās bākugunis.
Bet miers melnā kvadrātā iekšpusē ir mānīgs – te esam mēs, vēlīni vientuļi klejotāji, bezpavadas suņu staidzinātāji, aizdusas mocīti skrējēji nestilīgās treniņbiksēs ar nošļukušiem ceļgaliem un dibeniem, pastaigās ar zīdaiņu ratiņiem izdzīti jaunie tēvi ar izgaismotiem telefoniem saujās, soliņu vai-tu-mani-johaidī- cieni dzērāji, no vecāku dzīvokļiem uzpīpēt izmukušas pusaudzes ar tuc-tus pleilistēm austiņās. Un ja vēl uz kāda random kapiņa ir atstāta liesmojoša svecīte, kopības sajūta ir pabeigta – te mēs visi kopā, - tie kas tumsā mierīgi guļ zem zemes, tie, kas bez miera klimst starp tumsu un gaismu, un tie, kas gaismā neapturami kustās uz priekšu un ieskauj mūs, pārējos, ciešā, nepārraujamā lokā.