Par brīnišķīgām ķoķām
Ja man jautātu, kura ir visbrīnišķīgākā ķoķa, ko esmu jelkad satikuse, ta es atbildētu, ka tā ir ķoķa Nadja. Ķoķa Nadja strādāja trakomājā un bija mana vismīļākā kolēģe, strādāt ar viņu bija tīrā izklaide, jo viņa smieklīgi lamājās un kratīja kuslus večukus. Viņa tur bija nostrādājuse 35 gadus un viņai bija ļoti interesants dzīvesstāsts, kurā es klausījos, sitot plaukstas un muti vaļā.

Ķoķa Nadja valkāja brīnišķīgu tumšzilu kleitu un dzintara brošu pie tās, viņai bija sirmi mati un kupla krūteža. Viņai ļoti garšoja gaļa un kad viņa uz galda ieraudzīja speķa pīrādziņus, tad viņa iepleta acis un sēca:"G-a-ļ-a!", tikpat ļoti viņai patika pīpēt, "Red and vait", kā tagad atceros.

Ķoķai Nadjai, laiku pa laikam, bija asinspiediena problēmas, pareizāk, kad viņa zvanīja uz darbu un teica, ka nebūs, jo asinspiediens sacēlies- visi zināja, ka viņa ir uzsēdusēs uz korķa. Bet dropēja viņa tikai mājās, darbā - nekad.

Vienreiz, trakāmājā atveda pusdienas. Pats par sevi, tas nebūtu nekas īpašs, pusdienas tur atved reizi dienā. Taču šajā reizē, pusdienu kombinācija bija visnotaļ dīvaina, proti- marinētas bietes, ananāsu sula, siļķe ar biespienu un vēl kaukas, neatceros, vārdsakot, kombinācija tāda, kā lai saka, uz labu vēdera izeju rosinoša. Vārdsakot, ķoķa Nadja domīgi izcilāja visu katlu vākus, ķēra pie kuplās krūc, apskāva mani un teica :"Joptvaimaķ, kā viņi visi DIRSĪS!"

Atceros, tas bij rudens, rudeņos trakāmāja ir pilla līdz augšai, kas nozīmē, ka tajā brīdī mūsu nodaļā atradās 40-50 ar caureju draudošu trakuļu.

Vēl viņa mani sargāja no uzraugāmās palātas, sakot :"Tur neej, saķēzīs!"

Vārdsakot, pienāca reize (un šī reize diezgan tiešā veidā izraisīja manī domas, par karjeras beigšanu šajā iestādē), kad ķoķai Nadjai asinspiediena problēmas uznāca un turpinājās kādas divas, trīs nedēļas, un viņas svepstošais zvans, ar ziņu, ka darbā nenāks, jo asinspiediens akal augšā, beidzot nokaitināja galveno ārsti, pareizāk tas, ka nesaka taisnību, un viņa tika atlaista. Atceros, kā lūdzos :"Mīļo dieviņ, nē,nē!", bet napalīdzēja.

Pēdējoreiz redzēju viņu, kad viņa bij atnākuse pēc papīriem, zilajā kleitā un ar brošu. Un atceros, kā teicu viņai :"Attā" un viņa man teica :"Attā" un zibenīgi šķīrāmies, jo savādāk, zinājām, ka būs jāraud. Viņa mani arī ļoti mīļoja, jo viņas mazmeita bij baigā sterva (bērēs redzēju- tiešām sterva).

Nuja, viņa dzīvoja Zvejniekciemā. Ar kolēgām itkā taisījāmies, taisījāmies braukt ciemos, tak, tā arī neizbraucām. Vārdsakot tad, kad vairs tur nestrādāju, saņēmu no sanitāriem ziņu pa bērēm. Akal bij rudens un vainas apziņa, par to, ka nepaspēju, par to, ka nesataisījāmies.

Atceros, kad bērēs visi teica atvadvārdus, gājām arī mēs, vecākā māsa teica runu, sak, mēs, kā kolēģi no "..." nodaļas un tanī brīdī (šķiet, vienīgajā savā mūžā), sajutos, ka beidzot esmu kaukā sastāvdaļa, kaukā liela un skaista un esmu iederīga, starp viņiem, tiem cilvēkiem, no "..."nodaļas.

Nujā, vārdsakot, ķoķu Nadju es vēl tagad dažreiz redzu, tramvajos vai uz ielām, kad parādās kāda tante zilā kleitā un ar brošu un tad es cenšos neskatīties tieši virsū, lai saglabātu ilūziju, ka tā varētu būt viņa.