vēl es šodien aizmigu pa dienu uz pāris stundām
un sapnī redzēju pasaules galu
tas nebija nekas tāds par ko raksta grāmatās vai stāsta filmās
tās bija debesis, kas pārvērtās par satracinātu okeānu vai satracinātu megaupi
debesīs bija atvari, bet vēl bija milzīgs gigantisks purpurmelns atvars, pats galvenais - kad debesis no gaišām pārvērtās par tumšām un pēc tam par debesīm bez krāsas
man ir sarežģīti par to visu stāstīt, par lielāko daļu es nestāstīšu visādu dažādu iemeslu dēļ
es taču sapnī nopietni redzēju brīdi un sevi tajā brīdī, kad pasaule tūlīt pārstās eksistēt
mirkli, kuram es simtsprocentīgi ticēju
vienu no lielākajiem patiesības brīžiem sevī
es braucu ar kaut kādu labu automašīnu cauri rīgai, braucu lēni, skatoties, kas notiek apkārt, šķiet, tā bija valdemāra iela, tikai plašāka, nekā parasti
un satiksme bija apstājusies, mašīnas noliktas ielu malās, cilvēki stāvēja bariņos uz trotuāriem
man bija vaļā logs, bija ļoti spirgts pavasara gaiss, lapas kokiem uzplaukušas
un gaisā valdīja tāda cilvēku radīta elektrība - no vienas puses izpratne, ka tūlīt viss beigsies, no otras puses - neticība, ka tā vispār var būt, tāda paralizētība kā trusim čūskas priekšā
un tur priekšā, kur pulcējās kārtējais cilvēku bariņš, viņi runāja, strīdējās savā starpā un tad pēkšņi visi paskatījās augšā atpakaļ, un es piebremzēju un arī atskatījos
debesis mainījās, bet nevis kā saulei rietot vai lecot, vai kā negaisam atnākot - bet tā, kā mainas ūdens, kad tajā parādas atstraumes vai atvars, konsistence tā pati, tikai procesi tajā notiek jau pavisam citi
visa pasaule likās sastingusi
un tad vēl skaņa, kas pārmāca pārējās skaņas tā, ka nebija vairs nekādu citu skaņu, jā, tuvojās absolūtais klusums, taču tas izklausījās kā šausmīgs troksnis, tikai kaut kur ne galvā vairs
kā es jutos?
iela man priekšā bija tukša
es ieliku pēdējā ātrumā. iemočīju gāzes pedāli līdz grīdai. atlaidu rokas no stūres, pirms nami ielas malās saplūda vienā sienā. aizvēru acis. un pamodos.
es esmu tik laimīgs, ka visu to redzēju, izjutu un pārdzīvoju.