wow, forši!!

es vienreiz sapnī redzēju, kā es mirstu sprādzienā, kas rodas no man piesietas bumbas - un tanī brīdī, kad taimeris saka 00:00 tiešām visa dzīve acumirklī paskrien garām kopā ar nožēlas sajūtu, ka pasaulē paliek vēl taču tik daudz brīnišķīgu lietu, kuras es būtu varējusi izdarīt, bet nu jau vairs nekā, un pēc tam ilgu laiku vairs nav nekā, pilnīgs blackout, bet pie pilnas apziņas esot.
a vēl pēc tam seko maldīšanās pa pelēku miglu absolūtā klusumā, līdz pēkšņi nez no kurienes parādās tantes puķainos halātos (un nevis kaut kādi tur resni eņģeļi), kas paziņo, ka man šite nav jāiet, man te par ātru, tur vēl tas un šitais bija jāizdara, ejiet ka jaunkundz atpakaļ un izpildiet visu kā nākas, pirms vēlreiz mums acīs rādīties.
un ta es pamostos un nesaprotu, varbūt tiešām mans korpuss pa sapņiem uz miršanu taisījies.