Pegijas · Lī · interjers


4. Septembris 2006

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
rīta vingrojumi
kopš ilgāka laika (šķiet, pusgads būs pagājis) atkal redzēju "pasaules bojāejas" [kā es tos saucu] sapni:
kā parasti iesākumā nekas neliecināja par briestošo katastrofu, bija tāds parastais ikdienas stress, tikai asteskaula galiņā tāda nepatīkama kņudoņa. Tad pamazām (arī kā jau tas parasti notiek) redzamās pasaules virsma sakustējās, lietu ēnas un ēnas sejās sāka pulsēt, sabiezēja, izpletās un kļuva telpiskas. Baiļu pulsācija no asteskaula stauji izpletās pa visu ķermeņi, asākajos brīžos līdzinoties orgasmātiskām konvulsijām.
Starp negaisā trakojošas jūras izskatu ieguvušajām ēnām atradu spraugu, pa kuru varētu izsprukt, ķēru pie rokas tuvākesošo svešinieku [kuru, dabiski, nekad agrāk nebiju redzējis, bet pazinu līdz kaulam un nedrīkstēju neglābt] un lecām iekšā spraugā, kas izskatījās, ka zem mazdārziņa drāšu žoga parakta bedre.
Vēl viena šo sapņu iezīme ir, ka ilgu laiku iesākumā tikai es viens redzu un saprotu, kas notiek. Un mani glābjamie nereti pretojas glābšanai. nesaprasdami. Gar žoga apakšmalu līsdams, saplēsu roku, viņš - drēbes, bet, ticis otrā pusē, viņš netipiski ātri aptvēra mūsu situāciju, bet tas manu uzdevumu nekādi neatviegloja. Briesmas viņu tā uzbudināja, ka viņš gribēja mīlēties turpat un uzreiz. Tik pat kā nespēju pretoties, jo baiļu uzbudinājums man, kā jau minēju, šķita ārkārtīgi erotisks.
Mēs pat drēbes nepaguvām viens otram noraut, kad cauri nokaltušajām vīnstīgām redzēju, ka ēnu vilnis strauji tuvojas, aprīdams pārsteigumā sastingušos cilvēkus. Iepriekš kaut kur biju dzirdējis, ka vairums cilvēku pēc tam nemaz nepamanot atšķirību, kau gan turpmāk dzīvojot neatgriezeniski nozombēti. Savukārt jūtīgākie eksemplāri samilztot un uzsprāgstot iekšējas pretestības rezultātā. Es, protams, sevi pieskaitīju pie pēdējiem un tāpēc baidījos un uzbudinājos un baidījos vēl vairāk (kas jau tāpat ir eksplozīvi).
Mēģināju raut viņu uz priekšu, bet viņa apģērbs aiz kādas stērbeles vēl bija ieķēries žogā un ēna mūs sasniedza un pārvēlās pāri.
Spriedze atlaida, mākoņi izklīda, saule uzspīdēja un plīvuri nokrita. zināju, ka esmu nozombēts, bet citādi viss bija kā iepriekš. Vienīgi viņš bija pazudis.
* * *

Iepriekšējā diena · Nākošā diena