Nesen konstatēju, ka jau kādu laiciņu cilvēki, kas ļoti daudz dara, visu var un visu pagūst, manī izsauc nevis apbrīnu, bet līdzjūtību. Es pati esmu tā dzīvojusi, turklāt bijusi ar sevi un savu dzīvi ļoti apmierināta. Taču tagad ir cits posms, cienīga bruņrupuča un apsūnojuša betonkluča slavasbrīdis, kad augstākā vērtība ir mirklim, kas piepildīts, ar kafijas krūzi stāvot pie loga un vērojot, kā aizsnieg vārnu atstātās pēdas. Kad dzirdu vai lasu par kādiem kārtējiem ļaudīm, visbiežāk sievietēm, kas strādā trīs četros darbos, apkopj māju, ada zeķes, audzina bariņu bērnu, mācās angļu valodu un vēl vada kādu pagasta dziedāšanas biedrību, man sāpēs sažņaudzas sirds un gribas teikt: "Eitanazējiet taču kāds viņu, ja citādi apstādināt nevar!"
Bet es jau zinu, ka skrienoši riteņi ne tikai grauzējiem, bet arī cilvēkiem nes prieku un piepildītas dzīves ilūziju, ka arī šis mirklis paies, jajaja, un gan jau drīz es pati atkal skriešu kādā ritenī no viena darba un otru, trešo, dzelžaini saplānotā režīmā, bez kādām tur apcerīgām blenšanām sniegā, bez apstāšanās un miera. Un mīlēšu tādu dzīvi un jēgpilnu šķitīšu.
Bet es jau zinu, ka skrienoši riteņi ne tikai grauzējiem, bet arī cilvēkiem nes prieku un piepildītas dzīves ilūziju, ka arī šis mirklis paies, jajaja, un gan jau drīz es pati atkal skriešu kādā ritenī no viena darba un otru, trešo, dzelžaini saplānotā režīmā, bez kādām tur apcerīgām blenšanām sniegā, bez apstāšanās un miera. Un mīlēšu tādu dzīvi un jēgpilnu šķitīšu.
Ir pieredze radniecībā un centos no tā mācīties to labāko, un atziņas man uz šo brīdi priekš sevis tāpat kā tev - bauda ir kalnu Negāšanā. Nu dažreiz patīkami, bet tiekties uz to un skraidīt kā sadegušai katru dienu - nafig? ja atkal kas iekodīs un atradīsies kam un par ko skriet - lai iet!
OK, bet man nebija nolūka sākt teoloģisku disputu - kā liecina pieredze, tie nemēdz novest pie laba gala.
Nē, es arī negribu teo-disputēt, tikai rimti
pakulstīt mēlipadeldēt klavieri :)Man tāda pati "žēluma" izjūta ir pret cilvēkiem, kas pārtiek no bērnu pabalsta, nevis raujas uz pusēm, lai nodrošinātu sev zināmu komforta līmeni. Un kādas man tiesības viņus žēlot? Katrs jau ir tai situācijā, ko izvēlējies, un cita cilvēka izvēli vislabāk var novērtēt tikai viņš pats.
Baigi sāpīga tēma, krii. Ir kaut kāds vainīgo sērdienīšu sindroms, ir. Neviens cits visā pasaulē to neizdarīs tik labi kā es, neviens neko klāt nenesīs utt. Un vienā brīdī paliec atkarīgs no stresa un, ja gadās brīvs brīdis, jūc prātā no diskomforta, jo atpūsties neproti. "Brīvdienas nav manas laimīgās dienas" utt.
Un man visu laiku gribas aizstāvēties, bet principā tu jau neuzbrūc.
Un, protams, visticamāk nevienam mana līdzjūtība nav vajadzīga, un tas ir tikai kaut kāds mans aizsargmehānisms, balstīts pārliecībā, ka lielum lielais vairums manu šābrīža relaksēto, apcerīgo laiskumu uzskatītu par grēcīgu un nosodāmu.
Man pašai savulaik ir paticis. Un gan jau nāks brīdis, kad patiks atkal.
Bet šobrīd man ir tāds posms, kad, arī pie luksofora stāvēdama, es izbaudu to, ka šajā mirklī nav jāiet, var stāvēt un sajust kā aukstais ziemas gaiss līp pie zeķēm, vērot blakusstāvētāja sarkanās cepures kontrastu ar pelēko fasādi un izbaudīt simtiem citu mazu prieciņu, cik nu vien tajā minūtē ietilpst.
1) pabeidzu divējus profesionālus kursus (ne no NVA), saņēmu sertifikātus, pāris reižu nopelnīju nelielas naudiņas, pielietodama iegūtās zināšanas, prasmes un dokumentus praksē;
2) dažbrīd biju bez naudas un izmisumā, taču izdzīvoju;
3) neregulāri pelnījos ar visādām sīkām haltūrām (lekcijas, ekskursijas, tulkojumi utml.)
4) atjaunojos maģistrantūrā, budžeta grupā;
5) pērnā gada pēdējos piecus mēnešus sanāca apvienot darbu vienā projektā (kas man riebās) ar vēl vienu piestrādāšanu un to pašu maģistrantūru, iedzīvojos neirozēs un sirdsklapēs;
6) pašlaik restaurēju nervu sistēmu, kārtoju sesiju un kaļu grandiozus nākotnes plānus.
P.S. Labprāt Tevi palasītu, ja būtu tāda iespēja.
:)
Iešu tagad piestrādāt pie tā.
Ar labu nakti, Ciba!
mees vispaar abi ar viiru esam taadi drusku antikarjeristi, bet mums attieciigi nekas nepieder, dziivojam cetrataa trissistabu dziivokliii Purvciemaa, taa kaa visam ir sava cena.
veel, vienai vajag leenu riitu ar kafiju, otrai dziedaashanas biedriibu, bet abas to sauc par laiku sev.