Svešie rešņi nāk
Es nesaprotu, katru gadu tak pienāk tas pavasars. (Tik tālu mēs tākā būtu tikuši). /ieelpa / Tadnulūk, sūc ar to, ka viš atnāca, es par, lūk, ko satraucos: neba jau nu es būtu tā uzcīte, kas to vien darītu kā nemitīgi revidierētu garderõbi, gaiņātu kodes un mestu visko ārā, nē, monami, gluži pretēji- ar glāsmainu :"mai prešas", spiežu pie krūc un pēcāk tusnīju skapa augstākajos plauktos ietīstītus maisiņus dažnedažādu loriņu, ar domu, vecu kā pasaule, ganjau kādreiz noderēs.

Vārdsakot, vakur apstījos un dziļā riebumā, tā teikt, saviebu seju, kā arī vicināju tuklās rokas pret nosacīto garderõbju debesi.
Karočī:
- Kas noderēs, kur noderēs, kam noderēs? /Tā es sev jautāju/
- Nunevienam /Tā es sev atbildēju/, /atbalss/
- Man nav ko vilkt! /atbalss,atbalss, atbalss, atbalss, atbalss, atbalss, atbalss, atbalss, atbalss,atbalss/
- Krā-krā-krā /Tā kodes, aizlidojot/

Gluži kā tai šizõtantai, kurai naktīs kaimiņi nāca kleites pāršūt. Es jums saku, kāds ir nācis nakts aizsegā un pielicis man pillu skapi kaukādiem sūdiem. Un man tagad ir jācieš (traģisks žests un pārskrējiens pār skatuvi).
un, ja neviens nav nācis,(acu mirkšķinājiens) un visticamāk, ka tā arī ir bijis, jo kas tad pie manis tādas nāks,(koķets skats uz apakaļu) tad jautājums- intrasanti gan, ko es vilku pagājšgadā, jo pagājšgadā arī bija pavasars un neba jau vatēto deķi ap pleciem metu, knaģus matos spraudu un Kosmopolītenā kājas āvu...

/Nobeigums/ Labi vismaz, ka darbdevējs tāds gādīgs un maigs, ka ieskaitījs kāpostu pirms svētkiem un tad mums, mani dārgie draugi, būs nevis drinkings, bet šopings. Un būs viņš mums - četras dienas pēc kārtas. /pirksta izstiepiens/

/Rupjā balsī izdziedāts postskriptums/ -Apaļš kā pūpols, apaļš kā pūpols. Tpfutī, jopt, nah, bļ, tas viss taču ar kautko jāpiesedz.