[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]
Thursday, November 4th, 2010
| Time | Event |
| 12:52a | Profesija - supermodele Ass prāts un labs fotoaparāts. Tāds ir modelis ceļam uz supermodeli. Protams, svarīgi ir laicīgi sākt sevi fotografēt, un jāiegūst arī izglītība. Pirmo fotoaparātu - „Kodak”, es sievai uzdāvināju Ziemassvētkos, tad viņai bija septiņpadsmit gadi. Divus gadus vēlāk viņa nolēma kļūt par modeli, bet bija jau par vēlu, mēs izšķīrāmies, un viņa aizbrauca mācīties uz Kembridžu. Otro sievu es izvēlējos jau gatavu supermodeli, un viņas mīla mani nepievīla. Pateicoties modes industrijas skarbajai diktatūrai, man blakus nonāca mīļāks un pakļāvīgāks cilvēks. „Lai iepatiktos nav jābūt sevišķi bagātam un apdāvinātam, taču spēlēt futbolu un taisīt rokenrolu jāprot gan.” Sievas vārdi. Runājot par modes dizaineru priekšlikumu - aizliegt plastiskās operācijas un silikonu, ir nodrošināta neapšaubāmu supermodeļu fleksibilitāti. Piemēram, krūšu ķirurģiska palielināšana šobrīd vairs reāli nepastāv, kā alternatīva tiek izmantoti vistu filejas ieliktņi, kurus var pielāgot pie tērpa vajadzībām un dizaina. Šampūni vairs nesatur silikonu, un apjomi ir palielinājušies par 90%. Lūk, tas ir progress. Profesionāla supermodele - tas ir stabilitātes garants, miers un izaugsme. Visur. |
| 9:13a | Cirks Žīds, čigāns un zirgs, Pāris bobu - gatavs cirks. 20. gs sākuma kupleja, autors nezināms N pilsētas dienas lapa „Zinjotājs”, 189.. gada 10. novemberī Aizskartas mīlas jūtas beidzas ar traģjediju cirkū Vakaŗ mūsu pilsētas iedzīvotājus pāŗsteidza traģiskais ugunsgŗēks ceļojoša cirkus aŗēnā, aiz kam no kŗātiņiem pamukuši gan tīģjeri, gan pats zvēru karalis lauva, tāpatās cirkus elefants, kas, no ugunsnelaimes bēgdams, savā ceļā nomīņāja N pilsētas avižkijosku un Immermaņa kaŗsto desiņju tirgotavas nojumu. Trakojošo zvēru izdevies apstādināt tikai ar bŗīvprātīgā ugunsdzēsēja Volfganga Švarca pašaizliedzīgajām rūpēm, kuŗš pret milzīgo elefantu vērsa savu ugunsdzēsēja trubu. Nelaiķa piederīgiem laista ziņa, Atraiktne sajemšot jo pieklājīgu pensiju. Ugunsgrēks izcēlies pēc vakara izrādes, kad aiz greizsirdības saplūkušies divi no cirkus māksleniekiem - čūsku dīdītājs Alfredo un punduris Hosē. Ir visai ticami, ka abi ķildnieki jo nikni kaudamies cīņas karstumā apgāzuši petrolejas lampu, no kā aizdegušies salmi un draperijas. Ķilda sākusies Alfredo laulātās draudzenes slavenās virves dejotājas Soņjas fon Neumann dēļ, kura, kā vēlāki mūsu žurnālistam pastāstīja Siāmijas dvīnes MarijaLuīze, pieķērusi savu pielaulātu draugu laulības pārkāpumā ar žonglieri Rebeku turpat aiz dresēto suņu būŗiem, kuŗ abi nodevušies apgŗēcībai, neraugoties uz Alfredo un Soņjas nesenajām laulībām, pēc kam Soņja draudējusi padaŗīt sev galu nolecot no cirkus kupola. Domājams, ka Sonja fon Neumann patiešām pielikuse sev rokas, jo pazuduse bez vēsts atstādama tik pēcnāves ziņju „Stulbee jahklji”, kas bijuse noŗakstīta ar lūpu pomādi uz spoguļa grimmētavā. Punduris Hosē, kas Sonju vienmēr mīlējis jau no mazām dienām, vainojis Sonjas laulāto draugu viņas nāvē gŗūšanā un uzbrucis tam ar 8 pudu svaŗu bumbu. Kā pēcāk stāstījuse aculieciniece tŗupas Bārdainā Dāma, Alfredo atbildējis, ka Hosē pats cīši gŗibējis ar Sonju kādu intīmu tuvību, un Rebeku uz Alfredo sakūdījis tīši. Tā esot nākuse gluši plika kā nomātes miesām Alfredo vienmēr gaŗām aizsegusies tikaj ar gāzes auduma peņuāru un vēl dejojuse Alfredo septiņu plīvuŗu deju, pēc kam pēdējais nav varējis savu vīrietību novaldīt. (Tāļāki lasait nākamā lappā tūliņ aiz Lēmaņa bonbongu sludinājuma). Lai gan ugunsgrēku drīzi vien izdevies apturēt, skāde tomēr nodarīta visai gauža, pie tam un cirkus īpašniekam de Ponzas kungam nācies pielikt ne mazums pūliņu, lai dabūtu savā īpašumā atpakaļam aizbēgušos zvērus. Pēc ugunsnelaimes dzēšanas atklājies, ka bez Sonjas fon Neumann pazuduse arī tŗupas dalībniece Jūŗas Vārava. Nabadzīte droši vien sadegusse liesmās, nevarēdama paskriet uz tādā kārtā izglābties. Mūsu lasītājiem jau stāstījām, ka kāju vietā Jūŗas Vāravai ir zivju aste. Vāravas nāve ir liels zaudējums visai sabiedrībai, asras slaucīdams, minēja de Ponzas kungs. Vārava bij vienīgā zināmā Jūŗas Vārava šaipus Reinas un Vestfālens zemienēm, pie kam nelaiķe bijusi labu sirdi un jo daiļu balsi, pie kam čakla uz rokdarbiem. Vāravas darinātās apkaklītes un dievbijīgiem pantiem izŗakstītas galdsegas līdz Katrīnes dienai varēs skatīt Draudzes namā (ieejas maksa -5 kapeiki pieaugušiem, 2- bērniem). Tāpatās Sonjas fon Neumann bēdīgais gals atstās neizdzēšamas pēdas mūsu sirdēs, sacīj de Ponzas kungs. Mūsu lasītājiem jau minējām, ka pēc mūsu laikŗaksta rīcībā nonākušām ziņām Sonja fon Neumann ir bagātas austŗiešu dzimtas atvase, kuŗas māti neatļautas mīlas dēļ ģimene izslēgusi no mantojuma un tituļiem un padzinuse no mājām. Itin kā notikušā traģedijas vēl nebūtu gana diža, Alfredo (īstā vardā Alfreds Mazkuilis no Tumes ciema) otrā rītā pēc ugunsgŗēka atrasts nomiŗis. Nelaiķis iztaisījis pašnāvību nožņaugdamies no paša čūskas. Cik redakcijai zināms, punduris Hosē (īstā vārdā Pičs Jukums) devies uz Pleskāvijas guberņas vīriešu klosteŗi, sacīdams, ka pēc Sonjas nāves viņa dzīvei vairāk nav jēgas. N pilsētas dienas lapa „Zinjotājs”, 189.... gada 5. maijā Atsaucamies uz senāki ŗakstīto. Mūsu lasītāji gan atcerēsies pirms vairāk kā gada notikušo traģjediju ceļojošā cirkū. Redakcija nu var iepriecināt savus lasītājus ar ziņu, ka Sonja fon Neuman nav vis miruse, bet gan dzīvo Jaunkaledonī un viņai piedzimis dēls ar čūskas rumpi un cilvēka galvu. Autores piezīme: Sonja fon Neuman (īstā vardā Emma Ronis no Veclaicenes) neizdarīja pašnāvību, bet gan kopā ar Jūras Vāravu (īstajā vārdā Ķērsta Stabiņš no Limbažiem) aizbēga uz Vāciju un tālāk uz Ziemeļu Amēriku, kur atvēra rokdarbu skolu un panziju talantīgām meitenēm. Abas nodzīvoja garu un laimīgu mūžu, nododamās lezbiskas mīlas priekiem un feminisma kustībai. |
| 10:43a | Malders, Skallija un viņu bērni Skaistā bērnība... Kad gāju vēl pamatskolā man bija labākā klases draudzene vārdā Ance. Draudzene tādā izpratnē, ka mēs kopā gājām mājās, pa ceļam pīpējot vecākiem nofenderētās cigaretes un aprunājot klasesbiedrus. Stundu laikā mēs apmainījāmies ar slepenām zīmītēm, starpbrīžos kopā devāmies uz kafetēriju. Ance bija garākā meitene klasē (vienu gadu viņa pat uzstīdzēja garāka par mani) un nebija tā īsti vēl ieaugusi pati savā sejā. Es strīdējos ar skolotājiem un biju pumpains, mēs labi sapratāmies. Tajā vecumā puiši uzskatīja, ka visas klases meitenes ir tizlas un vienkārši garlaicīgas. Savukārt meitenes domāja, ka zēni ir bērnišķīgi un vienkārši stulbi. Mūsu attiecības bija izteikti platoniskas un sazvērnieciski slepenas. Ancei ļoti patika dzīvnieciņi, jebkādi dzīvnieciņi. Viņa varēja desmit minūtes no vietas tarkšķēt par ponijiem. Es labāku sarunas tēmu izdomāt nevarēju un tēloju, ka klausos. Kamēr puiši pēc zvana apmainījās ar "turbenēm" un "fiškām", meičām topā bija "bildītes". Ance bija visiespaidīgākās A klases "bildīšu" kolekcijas īpašniece (pa dzīvnieciņu tēmu). Bet ak tu mī un žē, Ance savu kaisli pret dzīvnieciņiem pavisam noteikti nebija mantojusi no vecākiem. Viņi pat teorētisku apsvērumu par kaķīti nocirta kā ar asu un divpusēji griezošu nazi. Dzīvoklī nebija vietas un neviens par tiem lopiem tāpat nerūpēsies, tā viņi atskaldīja. Ance uzsāka akciju, kas pat mūsdienu uzmācīgākos un turīgākos politiķus atstātu nosarkušus. Viņa pieprasīja kaķīti, viņa todarīja bez apstājas, rītos un vakaros. Viņa no žurnāla "Laba" izgrieza visus rakstus par dzīvnieciņiem un ar revolucionāra kaismi piestiprināja tos koridorī virs telefona un virtuvē uz ledusskapja. Viņa savanģoja jaunāko māsu un meitenes katru dienu bez atkāpes monotonā balsī skandināja: "Mēs gribam ka-ķī-ti!", "Mēs gribam ka-ķī-ti!" Pag, pag, Bunga, kāds gan Ancei un viņas neatlaidīgajai kampaņai vispār sakars ar Malderu un Skalliju, Jūs jautāsiet? Dārgo lasītāj, tas nudien ir viens vērtīgs jautājums. Ja es būtu jūsu siltajās un pūkainajās čībiņas, nekautrētos jautāt tieši to pašu. Bet tas, kas notika vēlāk, tās šausmas, traģēdijas un traumas, kas Anci piemeklēja... To es nenovēlu nevienam, pat ne savam nešpetnākajam ienaidniekam, kur nu vēl Tev, Dārgo Cibiņ. Redzi, vairākas nedēļas "novērtējuši" Ances degsmi un neatlaidību viņas vecāki beidzot padevās partizāniskajam presingam. Un nē, Ances jaunais mīlulis nebija ruds kaķēns, tas nebija arī minatūrs sunītis. Ance tika pie sava pirmā kāmīšu pāra - puisīša un meitenītes. Vecāku darba kolēģi bija aizdomīgi priecīgi no dažiem pelēčiem atbrīvoties, esot ienācies jauns metiens, atdošot par pliku velti. Ir zinātniski pierādīts, ka kāmīši ir spējīgi vairoties apbrīnojamā atrumā un kvantitātē. Šķiet, ka rasbainieki arī nekad neatsakās "padraiskoties ar pankūkām" tik vien kā aiz garlaicības. Daži ir īsteni miesaskāri negauši ar tādu dzirksti, kas mūsu leģendārākos brunču medniekus pazeminātu vienā līmenī ar askētiskiem kalnu mūkiem. Viņi pat mēdz kniebties ar saviem otrās pakāpes radiniekiem un pavisam izmisušie neskādēs arī mājas saimi... Kur es paliku? Protams, Ance staroja, uz pirmo stundu viņa ieradās savās ārzemju firmas zaļajās džinsenēs, kas parasti tika pietaupītas klases vakariem un disenēm. Viņa man pasniedza rūpīgi salocītu zīmīti, kas vēstīja, ka esmu ielūgts pie Ances apskatīt Malderu un Skalliju. Seriāls X-Faili deviņdesmitajos gados bija popularitātes zenītā. Skolasbērnu vidū tam pat bija iesauka - Iks Bailes. Un tie laimīgie, kuru vecāki paši šo garadarbu nesmādēja, vai vienkārši nebija klāt, vienmēr pamanījās atsperties mājās, lai visu skenējošām acīm uzsūktu kārtējo šausmu un mošķu piepildīto sēriju. Nedaudz nobrīnījos par Ances neikdienišķo piedāvājumu, noraustīju plecus un atrakstīju, ka piekrītu. Starpbrīdī gan Ance darīja zināmu, ka mazie, zobainie draiskuļi "nokristīti" seriāla episkajiem varoņiem par godu un tajā dienā nemaz Iks Bailes pa televīziju nerādīja. Pie Ances ieradāmies ap četriem, vecāki vēl strādāja, bet kāmīšus uzreiz nevarējām atrast. Ance nedaudz nobijās, ka mīluļi izmukuši, bet būrī esošie saburzītās avīzes murskuļi un lupatas nedaudz sakustējās. Skaidas bija dažviet slapjas un nevarēja nepamanīt haotiski izmētātās avīzes driskas un mazas spiriņas. Uzcītīga avīžu spieta bakstīšanas rezultātā arā izčabinājās viens no pelēkajiem grauzējiem. Radījums nīgri saslējās uz pakaļkājām, atklādams savu plakano, pārbaroto vēderu. Tas kustināja savas ūsas un mazo degunteli, it kā pagaršodams gaisu, un vērās mūsu virzienā ar savām aukstajām, melnajām acīm. Es zvēru, ka uz mirkli tajās saskatīju aizvainojumu, nesapratni un kalkulētu naidu vienlaicīgi. Šķita, ka žurkuģīmis spēj telepātiski ielauzties mūsu smadzeņu priekšējā daivā un lasīt mūsu dziļākās domas un noslēpumus. Kāmis nosvempās atpakaļ uz visām četrām, pagrieza savu plakano dibengalu un sāka ostīt skaidas, meklēdams, ko iestūķēt savos uzblīdušajos vaidziņos. Tikai tagad, pētot enciklopēdiskus ierakstus par kāmjiem, atklāju, ka tie ir nakts dzīvnieki un spēj būt nepamatoti agresīvi pret sava snauda traucētājiem. Ance bija pārliecināta, ka pamodinātais dzīvnieks bija tēviņš - Malders, viņa pat teica, ka var redzēt pautus. Es, Dārgo Lasītāj, gan nekādus pautus nemanīju. Un tagad to visu atceroties un dažreiz pat "izbaudot" to uz savas ādas, esmu pārliecināts, ka šadus skatus sniegt ir spējīgas tikai daiļā dzimuma pārstāves. Ance no rīta esot paņēmusi Malderu(jā, kā tad) rokās, gribēja pieglaust viņa pūkaino kažociņu pie vaiga, bet viņš sācis neganti plosīties un iekodis Ancei pirkstā. Viņa pat parādīja sarkanus zobu nospiedumus. Pagāja dažas nedēļas un Ance priecīgi paziņoja, ka Skallija ir stāvoklī, vēderiņš liels, no avīžu kokona ārā nemaz vairs nenāk, tik vien kā padzerties. Līdz kādu dienu Ances skolā nebija, skolotāja esot zvanījusi un no vecākiem uzzināja, ka Ancei gripa. Priekš gripas sirdzēja viņa skolas gaitas atsāka neparasti ātri, jau nākošajā dienā, bet kaut kas ar viņu nebija kārtībā. Ancei bija sarkanas, izraudātas acis un starpbrīdī viņa pat neaizgāja uz pusdienām. Pēc skolas centos noskaidrot, vai viņa vispār ir vesela, bet tas, ko uzzināju nebija piemērots manam agrīnā pusaudža prātam. Skallija apēda sešus no saviem septiņiem pēcnācējiem. Ance jukušo mātīti nevarēja apturēt. Un ieraudzījusi, kā viņas dzeltenie zobi plēšas sārtajās miesiņās, viņa izskrēja ārā no mājas. Kad Ance beidzot bija spējīga ieiet atpakaļ istabā, būrī bija palikuši tikai trīs kāmīši. Malders kā apjucis skrēja pa kāmīšu riteni un nebeidza drasēt līdz rītam, kamēr Skallija apmierināti zvilnēja savās lupatās un driskās. Kāmīšu ģimenes problēmas ar šo bezjēdzīgo traģēdiju nebūt nebeidzās. Malders sāka grauzt būrīti, viņš uzkāpa cik vien augstu varēja, ieķērās režģos un neatlaidīgi klabināja savus zobeļus, mēģinādams izkļūt ārā. Viņš pat bija sācis vienu slepeno caurumiņu zem lupatām, kur plastmasa. Tas gan nekad nekļuva pietiekami liels, lai nabaga rumpītis izsprauktos brīvē. Bet Malders jau nespēja apzināties savu darbību sekas un viņu mazā atvasīte(ko Ance nosauca par Skineru) sekoja tēva piemēram, izspruka ārā pa paslēpto caurumu un momentā paskrēja zem dīvāna. Ances brālis tolaik gāja desmitajā klasē un bija viens milzīgs lempis. Māsas un mammas pierunāts viņš pacēla un atbīdīja dīvānu, bet liekot to atpakaļ saplacināja Skineru tā ka paliek tik kauli un āda. Skallija sāka izrādīt atklātu nepatiku pret Malderu un viņam nācās paciest izraustītus spalvu kumšķus un neatlaidīgu agresivitāti no savas "mīļās sieviņas". Ancei bija īsta rudens depresija. Viņa nezināja, kā saviem kāmīšiem palīdzēt. Un es vēl biju pārāk jauns, lai spētu mierināt sievišķi, tik vien kā parustīt plecus un klausīties. Pēc neilga laika saņēmu zīmīti "Malders ir pakāries!" Ko? Kā kāmis var pakārties? Var gan! Ne pa velti mūsdienās mājdzīvnieku speciālisti stingri brīdina, ka ieliekot jebkādu audumu grauzēju būros ir iespēja, ka dzīvnieciņš nobeigsies, jo viņi nereti sapinās izirušajos diegos. Malders kaut kā pamanījās aptīt tādu pavedienu sev ap kaklu, uzkāpa augšā, noleca skaidās un nesaprata, kas viņu sagrābis, bet pavediens savilkās un Malders no rīta tika atrasts uz sāniem ar atvērtu muti. Es domāju, ka tas nebija nekāds negadījums. Tā vellata Skallija kaut kā izmantoja savas mazās smadzenītes, lai nobeigtu veco labo lāga Malderu. Vai arī psiholoģiska spiediena/liktenīgā skata iespaidots viņš nolēma "izrakstīties" pirms to izdara Skallija. Ancei šķita, ka Skallija būtu Maldera līķīti notiesājusi bez sirdsapziņas pārmetumiem, ja mēs viņa ļengano augumiņu pēc skolas nebūtu parkā pienācīgi apbedījuši. Ances brālis garā starpbrīža laikā pienāca pie mūsu galdiņa un ar draugiem sāka zirgoties par kāmīšu Iks Failiem. Tas Anci padarīja neizsakāmi dusmīgu un viņa metās savam brālim virsū visu skolotāju priekšā un palika pēc stundām. Pēc pieciem vientulībā pavadītiem mēnešiem Skallija saslima ar vēzi un atdeva galus. Neesmu ar Anci sen runājis, bet šķiet, ka kāmīši bija viņas pirmie un vienīgie mājdzīvnieki... Mīļo Lasītāj! Tu jautāsi - "Kāda gan ir šī stāsta jēga, kāda morāle, kas mums ar šo sviestu jāsaprot?" Atbilde ir tikai loģiski izsecināma un visai dzīvajai radībai acu priekšā pieejama, bet es atkārtošu: |
| 10:46a | korida, ibiomat Butros, Butros Gali! Neesmu bijis iekš tās zemes un Koridu redzējis, tāpēc jebkāds viedoklis par koridu būtu neinformēts. Protams, var lasīt daudz daudz rakstu un spriest, var vienkārši nostāties kājām plati un bļaut „nost-ar-dzīvnieciņu-nežēlīgu-galēšanu-jūs-s Turklāt, tos cilvjus, kas nav dzīvojuši attiecīgajā valstī un sajutuši turienes prevalējošās kultūras un dzīves redzējuma garšu, vispār vajag... ok, ne ar sūdainu mietu dzīt, bet kārtīgus žagarus gan iedot. Līdzība, protams, aiz matiem pievilkta, bet tad jau te muslims var spridzekli man pie mājām pielikt, jo es to cuciņ uzcepu, indietis kluci nolikt pie durvīm, jo redz liellopu gaļas kotletes tiek ēstas. Tāpat kā jamie nesaprot mūsu parašas, mēs nesaprotam citus. Protams, kāds te var sāpt spridzināt, ka savu cuciņu mēs nokaujam ātri. Taču tai pat brīdī cuciņām nav nekādu izredžu kādu sev paķert līdzi tajā gaišajā tunelī/uguns dzelmē [atkarīgs no cuciņas]. Piespraudiet cuciņai ar domu aktivējamus lāzerus pie ekstremitātēm un tad runājat par koridas cietsirdību. p.s. un vispār es gribēju uztaisīt nenopietnu gabalu iekš video par koridu, bet tākā te to nevar embedod, tad nu nekā. Bija viens eksperimentālais variants, bet jamais man nesanāca. Anyways, to var apskatīt aizceļojot uz TuTrubu: http://www.youtube.com/watch?v=1okFyMjy Fuck, ēst sagribējās. MJASOOOO!!! |
| 11:11a | Lietuviešu piens Sakiet ko gribat, bet man šķiet, ka visa krīzes sāls slēpjas pienā. Jā, pienā! Ap nevienu citu pārtikas produktu nav tik daudz skandālu un noslēpumainības. Jā, tieši piensaimnieki ir viskaprīzākās būtnes lauksaimniecības bordelī - mūsu zemnieki kā tādas lētas lelles pārdodas lietuviešu uzpircējiem, jo viņi maksā vairāk. Protams, saņemt te - pie vietējiem mazāk negribas. Ja jau lietuvieši gatavi maksāt 22 santīmus par litru piena, kamēr vietējie tikai ap 10-15 sant. - mazs skanošā aprēķins un vismaz 550 tonnas piena ik dienas aizplūst uz Leišu zemi, kur pienu safasē lētajos plastmasas iepakojumos un sūta atpakaļ uz Maximas veikaliem. Jā, piena paka par 30 santīmiem? Bet vietējais piens kartona kastītē maksā pat 70! Un šie zemnieki vēl grib, lai viņus atbalsta, pērkot pašmāju produktu. Tātad pērkot lietuviešu pienu tu nenoniecini vietējos - iespējams, ka tu dzer raibaļas pienu, kas ganās tepat Gaujmalā. Galu galā pienu var sakult sviestā, un mūsu lauksaimniecības nozare kuļās savā ķērnē. Un tagad mirklis atpūtas :)  Skolotāja: - Bērni, ja kāds no jums pateiks, kura no manām ķermeņa daļām patīk visvairāk, es varēšu pateikt par ko viņš kļūs, kad izaugs. Kas tev, Pēterīt, manī visvairāk patīk? - Jūsu mati, skolotāj. - Tātad tu būsi frizieris. Bet tev, Andrīti? - Jūsu acis, skolotāj. - Skaidrs, tu būsi acu ārsts. Un tev, Anniņ? - Man patīk jūsu zobi. - Jauki, tu būsi zobārste. Jānīt, kā ar tevi? - Skolotāj, es jau sapratu, ka strādāšu piena kombinātā. Lai jums labi garšo tas, kas jums garšo, dzeriet pienu, lai aug stipri |
| 12:04p | Daiņa Porganta tēls latviešu sabiedrībā Man vienmēr ir licies, ka esmu tipisks latvietis. Daudz runāju, maz izdaru, esmu samērā slinks un neatsakos no alkohola. Attiecībā uz intelektuālajām bagātībām esmu lasījis dažus Raiņa dzejoļus, vairākas Mērnieku laiku nodaļas un smejos par Streiča filmu jokiem. Un, latviešu labākajās tradīcijās, esmu strādājis ārzemēs par palīgstrādnieku. Domāju, ka tas viss man dod tiesības runāt tautas vārdā un paust tās viedokli par Daini. Man būtu grūti attīt filmu atpakaļ līdz pašiem pirmsākumiem, kad Dainis ar TV ekrānu starpniecību 90.gadu sākumā ienāca tautas apziņā. Miglaini atceros divdomīgus jokus par māsiņām un dakteriem Gerkena sponsorētā raidījuma laikā. Es briesmīgi melotu, ja teiktu, ka tas viss bija slikti un sūds, kā varētu likties, ar svaigu aci skatoties Jūtūbē. Tajā laikā ne man vienam tas likās asprātīgi un smieklīgi. Komiskās pasaules gigantu trijniekā ietilpa arī Dainis. Un klusi un mierīgi pienāca arī šī pasākuma zvaigžņu stunda. Katram tāda ir, piemēram, daudzi uzskata, ka Monthy Python slavenākā aina ir ar beigto papagaili un mežacirtēja dziesmu. Dainim, manuprāt, tā bija inženiera Sārtaputna lomā, īsajā, bet efektīvajā Zvejnieku dēla atainojumā, kur dzima klasika par murdu pietaisījušajiem lašiem. Diemžēl zvaigznes pie debesīm spoži nemirdz mūžīgi. To, ka es vairs par Daiņa jokiem nesmejos, atskārtu visai drīz, kad ImantasBabītes raidījumā tika inkorporēti mūzikas gabali, kurus viņš pats izpildīja. Tam pievienojās ģeķības Skaidrītes un Mildiņas izpildījumā, kuras man bijis tas gods vērot klātienē Kuldīgas estrādē. Iespējams, ka tas bija pat baudāmi, es neatceros, jo vairākas reizes stāvēju rindā pēc saldējuma. Alu tolaik vēl nepazinu. Iestājoties augstvērtīgā šova pagrimumam, kas turpinājās pietiekoši ilgi un mokoši, par cienīto komiķi un dziesminieku aizmirsu uz pāris gadiem. Daini atkal no jauna atklāju nu jau citā ampluā, vienā no augstvērtīgajiem latviešu mūzikas raidījumiem, kura ietveros Vineta laikam mēģināja atdarināt MTV (galīgi neizdevās) - šoreiz viņš mēģināja dziedāt nopietni. Daiņa tēlu vēl esmu redzējis gan rindā pie lielās siles pirms četriem gadiem, kad viņš gādīgā Trubas Aivara paspārnē mēģināja kļūt par Saeimas deputātu, gan pavīdam dažādu varen smieklīgu pasākumu afišās, pārsvarā perifērijā. Kad sapratu, ka atkal ir atdzimis Mildiņas un Skaidrītes duets, mani abu cienījamo mākslinieku vietā pārņēma kauns. Īsti nezinu vai esmu tomēr atsvešinājies no tautas ļoti tālu, bet atsevišķas Daiņa mākslinieciskās izpausmes vairs neuztveru ar izpratni. Tomēr, lai kādas metamorfozes nepiedzīvotu viņa radošā darbība, attālā dvēseles kaktā man dzīvos Dainis, kurš ImantasBabītes raidījumā ar akcentu runās par tālo dzimteni aiz jūras. by ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} atis |
| 12:05p | Balsojums No 4 [SLĒGTS] Tēma: "Daiņa Porganta tēls latviešu sabiedrībā" pzrk māsterpīssatis māsterpīssKomentāros ierakstam TIKAI UZVARĒTĀJA NIKNEIMU. Balsojums tiek slēgts rītdien, plkst. 12:00. pzrk vs atis 25:22 |
| 12:09p | Balsojums No 5 [SLĒGTS] Tēma "Cirks" vistu_zaglis māsterpīssbozena māsterpīssKomentāros ierakstam TIKAI UZVARĒTĀJA NIKNEIMU. Balsojums tiek slēgts rītdien, plkst. 12:00. vistu zaglis vs bozena 21:35 |
| 12:13p | |
| 12:16p | |
| 12:52p | Balsojums No 7 [SLĒGTS] Tēma "Malders un Skallija" sirdna māsterpīssbunga māsterpīssKomentāros ierakstam TIKAI UZVARĒTĀJA NIKNEIMU. Balsojums tiek slēgts rītdien, plkst. 12:00. sirdna vs bunga 11:39 |
| 4:38p | Gospodars Vlads Drēgnajā astotā decembra naktī, kad laikrādis apklusa kluss it kā miris, mākoņi izlaida pēdējo tvaiku un izdzisa tumsā, atklājot pilnmēness bālo vaigu, kas pielēja pilnu ērmīgas gaismas pils torņa logu, telpu un zārku tās vidū. Tur, tapsētā šķirstā, kas rubīniem rotāts, gulēja ķēniņu ķēniņš Vlads, kurš tonakt taps slavēts un īpaši godāts, ar sevišķu maltīti, kur netiks ciests bads. Vēl mirklis viens un vēl viens vai divi, kad Sdals, kas lielākais draugs un praktiski brālis, ķēniņu cels un uzdzīvot sauks. Vēl mēnesi iepriekš vai varbūt pirms diviem, Vlads pārveda pilī zirnekli lielu ar spalvainām kājām un sarkanu krustu. Vēl nedēļu atpakaļ, varbūt pat divas, Vlads zirneklim dzēsa no muguras krustu, bet pašu, ciešā Gordija mezglā, iekāra virvē pie pils torņa sienas. Tad dzīres šim dzēstajam simbolam godā, kas likvidēs bailes no krustiem kā sugas, un ķēniņš dos posmkājim cildenu vārdu, lai tautā vēl ilgi nenorimst runas. Vēl, blakus šim jaunajam mošķim uz grīdas, saķēdēts trejās sudraba ķēdēs, nikni rūc ķēniņa melnais dogs Stiks, kam Vlads sen atpakaļ, izrādot godu, dāvājis pīlādžkoka zobus, bužinot dzīvnieka zodu. Un tālāk pa labi, metru vai divus, uz kumodes vecas, kur ķēniņš tur mantiju samta, stāv ērkšķrožu būris, bet tajā, galvu uz leju, nagiem iecirstiem griestos pīkst valdnieka sikspārnis Gārliks — visu viesu luteklis. Un pienācis laiks bija valdniekam mosties, Un apvilkt tās tumšākās drānas, Un modās viņš mundrs, atverot logus, Un ieliekot balles zobus. Bet durvīs stāv draugs, un noraugās drūmi, Skaudības pārņemtu sirdi, Un zina viņš vienīgais ko tādu, Ko nevar aptvert ar vampīra prātu. Un balle sākās, Vlads uzņēma viesus, pats galda galā ar kausu rokā, bet kausā dzira asins krāsā, ko likt pie sārtajām lūpām pēc runas. Un teica viņš vārdu pils lielajā zālē , un lika pie sārtajām lūpām viņš kausu, kas dzīs viņu nāvē. Vlads ķēniņa cienīgi uzņēma malku, ko gādīgi lējis bij brālis, vien nezināja valdnieks, ka nodevīga roka pie tomātu sulas klātu, bija lējusi jaunavas asins kārtu. Saļima vampīru monarhs pār galdu, jo skaudības pārņemtā drauga sirds, bij zinājusi lietu tādu, ka valdnieks ir vegāns un sen ar to sirgst. Vien paspēja Vlads pārķert Jūdasa skatu un nočukstēt klusi :”Kāpēc tu, Sdal?”. |
| 5:52p | ventilatora cilpai... Es atzīstos – izlasot tēmu, es afigel. Iestājās absolūts vakuums tajā dīvainajā pumpā, kas man izbīdīta nedaudz virs pleciem un kā var spriest pēc visai dīvainām baumām,– paredzēta domāšanai. Vobšem... Man jāraksta par kaut ko saistītu ar lamāšanos. Nu pirms es mēģināju pārvarēt pilnīgo bezdomstāvokli galvā,– atšķīru vārdnīcu un izlasīju, ka: "kaligrafija – prasme rakstīt skaidriem un vienādiem burtiem; attiecīgo paņēmienu kopums". Mana atmiņa nav mani vīlusi – lamāšanās!!! Un šādi vārdi, kurus būtu nepieciešams tekstā aizstāt ar matemātisku izteiksmi: 22/7, ir iekļauti vārdnīcā!... Kaut gan ne jau visi ir spējīgi lamāties, iekļaujot savos izteikumos vārdus, kas atrodami vārdnīcās. Tad nu runājot par šo te, nedaudz padomāju un sapratu, ka gudri lamāties prot cilvēki, kuri tā pat kā es kopš bērnības par labāko lasāmvielu uzskata vārdnīcas. Lūk, tie tad ir tie cilvēki, kuri man atļaujas pateikt, ka man ir kaligrafisks rokraksts... Tādi prostāki cilvēki, kas ar vārdnīcu lasīšanu bērnībā nav izklaidējušies, to pašu pasaka čista latviski: "tevis rakstītais izskatās smuki, bet neko tur nevar salasīt...". Tā kā, ja kādreiz latviešu valodas zinātāji un lietotāji saņemsies izveidot latviešu literārās valodas lamuvārdu vārdnīcu, tad es esmu gatavs uzrakstīt skaidrojumu vārdam kaligrāfija, kā arī iespējamos lietojuma variantus. P. S. Vispār, kad es nedaudz atguvos, pēc tēmas uzzināšanas, – bija doma rakstīt par kaligrāfijas veidošanos, attīstību un pašreizējo lietojumu (piemēram, par to, ka islama pasaulē, kur dzīvas būtnes zīmēt nedrīkst, kaligrammas ir veids, kā tās attēlot), bet sapratu, ka es tam, ko google atrod, neticu, ja vien tas nav saistīts ar manu tiešo specialitāti, kur es pats varu atfiltrēt neizmantojamo informāciju, bet papīrformātā man šai valstī esošie raksti ir saistīti ar peņiem... Un tās nav tās publikācijas, kuras varētu izmantot, lai kaut ko paustu par, teiksim tā, – rakstzīmju mākslinieciskās izpausmes veidu ;o) P. P. S. ( Vizuāli-ilustratīvais materiāls ) P. P. P. S. par ilustratīvo materiālu es izmantoju savu melnrakstu, proti, to ko cilvēki, kas turējuši rokās svešvārdu vārdnīcu, lamā par kaligrafisku rokrakstu... |
| 6:03p | KORIDA arēnā izskrēja vērsis, matadors stāvēja, rokā tam bija sarkanā flaneļa drāna, roka šļaugani un nekustīgi karājās gar sāniem, acis neko neredzošas skatījās pāri arēnai, likās, to neskar apkārt notiekošais, arī bullis kā sastindzis norima, skatītāji tribīnēs viļņojās tālumā, kā akvārījā, arēna lēnām sāka griezties, pikadori mēģināja iekļūt ringā, lai iekustinātu gaisu, kurš sabiezēja, bet izrādījās, ka tas nav iespējams, jo gaiss bija sablīvējis tādā kā kupolā, izveidojot necaurejamu burbuli, kura vidū atradās matadors ar vērsi, iegrimuši apātijā, no burbuļa vidus augšup sāka celties sārti mutuļi, kas, veļoties pāri līdzjutējiem viegli sanēja, ietinot tos liegā mākonī, tie aizmirsa par nežēlīgo cīņu, kuru gaidījuši, bet ļāvās bezsapņu miegam, kurš izdzēsa nežēlību un dusmas, varaskāri un atriebību, tā vietā iesējot mieru un piedošanu, iekāri un maigumu. arī pikadori, iestrēguši kupolā, vairs necentās izrauties. no augšas arēna izskatījās kā milzīga, kūstoša cukurvate, migla turpināja vāliem velties pār arēnas malām un celties uz augšu. tas ilga kādu stundu, saldā smarža jau sasniedza tuvējos ciemus un viensētas, ieaijājot mazuļus un mājlopus diendusā, tad dūmi izklīda, arēna bija izkūpējusi līdz ar tiem, tikai tribīnes pielijušas ar skatītājiem kā vītušām neļķēm, joprojām atradās vietā, bet pēc pāris mēnešiem turpat, kur kādreiz asinis bija lijušas, uzziedēja īrisu lauks. |
| 7:49p | Lietuviešu piens jeb Je ne regrette rien Editai bija īstās saknes. Dzimusi un augusi viņa bija Nemunas krastos. Lielpilsētas Kauņas duna bija pavisam tuva tai saltajā decembra vakarā, kad viņas plaušas pirmo reizi ievilka šīs pasaules gaisu. Kolīdz pār viņas lūpām atskanēja kliedziens, bija skaidrs, ka šīs skaņas apburs pūļus. Arī vēlāk, dzīvē, klausītājus vienmēr fascinēja disonanse starp Editas balss spēku un mazo, bet sīksto augumu. "Liela dvēsele," viņi teica. Editas bērnība bija diezgan vientuļa. Tēva nekad nebija mājās – viņš pelnīja naudu izbraukumos. Mātei arīdzan nebija laika - viņa bija aizņemta veidojot karjeru. Dažkārt viņu pieskatīja mazliet plānprātīgā vecāmāte, bet pārsvarā Edita bija savā vaļā, kopā ar citiem bērniem. Kad Edita nedaudz paaugās, viņu aizsūtīja uz laukiem Klebonišķos. Tas bija laimīgākais laiks viņas dzīvē, starp fermas dzīvniekiem, ar tīru ūdeni un sterilu no saules gaisu. Taču lauku idille drīz beidzās - bija jāatgriežas dzīvot Kauņas pievārtē, līdzās tēvam. Tēvs drīz saprata, ka var iesaistīt Editu savā biznesā un Editai, negribīgi, bet nācās pakļauties. Vēl nepilngadīgai viņai piedzima meita. Edita no sirds centās būt laba māte un lielas bija viņas sāpes, kad mazā aizgāja no dzīves, saaukstējusies nekurinātajā mājā. Pēc meitas nāves, Edita rada mierinājumu dziedāšanā. Tas bija vienīgais veids kā izkliedēt kamolu pakrūtē. Kādā aukstā un vējainā pēcpusdienā Edita dziedāja, atspiedusies pret savas mājas stūri. Tieši šeit viņu pamanīja talantu meklētājs. Jau drīz vien viņu apjoza greznība, mati atguva ierasto melno spīdumu. Par viņas pazīšanās zīmi kļuva vienmēr melnais tērps. Kad Editas pirmais aģents gāja bojā mīklainos apstākļos, daudzi sāka raudzīties šķībi uz jauno censoni un karjera bija apdraudēta. Tomēr viņas jaunais pārstāvis reabilitēja Editu sabiedrības acīs, apelējot pie viņas grūtās jaunības un moderējot pazīšanos ar prominentām personām. Tieši tad viņa satika Yvasu, kurš sākotnēji bija tikai aksesuārs viņas talantam, taču, kad viņa popularitāte draudēja pārsniegt Editas - viņa attiecības pārtrauca. Drīz vien viņa sasniedza neticamus panākumus savā reģionā un vēl pēc gada par viņu bija dzirdējuši pat ārzemēs. Tad arī viņa satika savas dzīves mīlestību, kurš gan jau bija laulības saitēm siets. Uz svešas nelaimes savu laimi neuzbūvēsi, tas pierādījās arī šajā gadījumā - mīļotais Marsas gāja bojā steidzoties uz tikšanos ar Editu – viņu notrieca kravas mašīna. Kā jau katras radošas personības, arī Editas dzīvē bija daudz tikšanos, gadījuma sakaru un pat mīlestības. Neizpalika negadījumi - trīs cita par citu nelāgākas sadursmes ar automašīnām Editu noveda spēcīgā atkarībā no pretsāpju zālēm. Ja ne viens no viņas tā laika mīļākajiem, viņa diez vai būtu atkopusies, lai radītu vēl daudz prieka savai ragulārajai audiencei. Edita mira pusmūžā, lēni un mokoši, no vēdera uzpūšanās, saēdusies mitru āboliņu. Acīm veroties ciet pēdējo reizi, viņa redzēja Teodora, par sevi krietni jaunākā vīra seju. "Muna mergaiteeeeee!!!", pa pienvedēja atvērto logu pabāzis galvu sauca Teodoras. Edita lēnām pagriezās un domīgi gremodama apēsto, sārtām magonēm šķiroties viņas priekšā, devās pretī gaismai. Editu apglabāja blakus meitai. Lai gan Teodoram neizdevās pierunāt vietējo katoļu mācītāju noturēt mesi, Editas izvadīšana pulcēja viņas talanta mīlētājus tādā skaitā, ka pirmoreiz pēc Nemunas plūdiem Kauņā tika apturēta satiksme. |
| 8:43p | Vampīri: ētika un estētika - transcendentāla eseja Gara auguma, vidēji plecīgs, ne pārāk muskuļots, bet tomēr spēku izstarojošs vīrietis. Ģērbts uzvalkā, mazliet veclaicīgā, bet līdz begalībai elegantā. Seja noslēpumaina, nesmaida. Acis stiegrotas un mulsina. Zobus slēpj. Vampīrs - vienā vārdā dēvējot. Varētu pat teikt, ka tipisks. Dienas viņš vada slēpjoties no saules savā milzīgajā savrupmājā. No ārpuses tā liekas veca pēc skata un mazliet nolaista, toties iekšienē ir aristokrātiska izsmalcinātība, kamīni, lustras un zvērādas visapkārt. Tātad visnotaļ estētisks radījums. Pilnīgi noteikti var saprast, ko viņā ir atradušas četrpadsmitgadīgas meitenes. Viņš ir izsmalcināts, estētisks, spēcīgs, bagāts un viņam droši vien ir ļoti spēcīgas rokas. Protams, viņš nodarbojas arī ar cilvēku ēšanu. Parasti runā tikai par asins dzeršanu, bet nu ja es tikai dzertu govju asinis un viebtos, paskatoties uz sulīgu burgeri, mani tak par veģetārieti tāpat neviens neatzītu? Tātad - vampīri ir kanibāli, ja pieņemam zināmu cilvēcības sākotni viņos. Ja pieņemam tos par atsevišķu sugu, tad vienkārši cilvēkēdāji. Vajag lietas saukt īstajos vārdos. Jebkurā gadījumā, kanibāli vai cilvēkēdāji, viņi gluži dzer asinis pilnīgi mežonīgā veidā. Saķer upuri un kož kaklā, asinīm šķīstot pa seju, balto apkaklīti, tauriņu un glīto fraku. Kur tad visa estētika? Čuš. Tas izskatās aptuveni tā, ka, ja pavecāks angļu džentelmenis, sēžot savā klubā pie kamīna, lasot The Times un kūpinot pīpi, vienlaikus dzertu viskju no pudeles. Phē. Un par ētiku runājot - apspriest to, vai vampīriem ētiski ir ēst cilvēkus, ir tas pats, kas apspriest, vai ir ētiski cilvēkiem ēst govis. Apspriest var, bet jēgas īpaši nekādas. Vampīrs, kas nedzer asinis, ir tikpat ētisks kā homoseksuāls vegāns. Toties tas, ka vampīri vienlaikus iejūtas cilvēku dzīvesveidā, dzīvo cilvēku mājās, lasa cilvēku avīzes un piedalās cilvēku loterijās - tas gan nav ētiski. Tas būtu tā, ka, ja cilvēks parastais, pirms nokaut govi (apdullinot un pēc tam nogriežot galvu) ar viņu nedēļām un mēnešiem ilgi dzīvotos vienā pļaviņā. Četrāpus staigātu riņķī, izliktos, ka ēd zāli, berzētos ar purniņiem, sasmaidīos un miegtu ar aci. Un pēc tam caps - burgerīši, wī wī. Tas vienkārši ir neētiski. Un sieviešu kārtas vampīri ir vienkārši lol. Es domāju, ka tie ir izdomāti. |
| << Previous Day |
2010/11/04 [Calendar] |
Next Day >> |