Daiņa Porganta tēls latviešu sabiedrībā
Man vienmēr ir licies, ka esmu tipisks
latvietis. Daudz runāju, maz izdaru, esmu samērā slinks un neatsakos no
alkohola. Attiecībā uz intelektuālajām bagātībām esmu lasījis dažus
Raiņa dzejoļus, vairākas Mērnieku laiku nodaļas un smejos par Streiča
filmu jokiem. Un, latviešu labākajās tradīcijās, esmu strādājis ārzemēs
par palīgstrādnieku. Domāju, ka tas viss man dod tiesības runāt tautas
vārdā un paust tās viedokli par Daini.
Man būtu grūti attīt filmu
atpakaļ līdz pašiem pirmsākumiem, kad Dainis ar TV ekrānu starpniecību
90.gadu sākumā ienāca tautas apziņā. Miglaini atceros divdomīgus jokus
par māsiņām un dakteriem Gerkena sponsorētā raidījuma laikā. Es
briesmīgi melotu, ja teiktu, ka tas viss bija slikti un sūds, kā varētu
likties, ar svaigu aci skatoties Jūtūbē. Tajā laikā ne man vienam tas
likās asprātīgi un smieklīgi. Komiskās pasaules gigantu trijniekā
ietilpa arī Dainis.
Un klusi un mierīgi pienāca arī šī pasākuma
zvaigžņu stunda. Katram tāda ir, piemēram, daudzi uzskata, ka Monthy
Python slavenākā aina ir ar beigto papagaili un mežacirtēja dziesmu.
Dainim, manuprāt, tā bija inženiera Sārtaputna lomā, īsajā, bet
efektīvajā Zvejnieku dēla atainojumā, kur dzima klasika par murdu
pietaisījušajiem lašiem.
Diemžēl zvaigznes pie debesīm spoži
nemirdz mūžīgi. To, ka es vairs par Daiņa jokiem nesmejos, atskārtu
visai drīz, kad ImantasBabītes raidījumā tika inkorporēti mūzikas
gabali, kurus viņš pats izpildīja. Tam pievienojās ģeķības Skaidrītes un
Mildiņas izpildījumā, kuras man bijis tas gods vērot klātienē Kuldīgas
estrādē. Iespējams, ka tas bija pat baudāmi, es neatceros, jo vairākas
reizes stāvēju rindā pēc saldējuma. Alu tolaik vēl nepazinu.
Iestājoties
augstvērtīgā šova pagrimumam, kas turpinājās pietiekoši ilgi un mokoši,
par cienīto komiķi un dziesminieku aizmirsu uz pāris gadiem. Daini
atkal no jauna atklāju nu jau citā ampluā, vienā no augstvērtīgajiem
latviešu mūzikas raidījumiem, kura ietveros Vineta laikam mēģināja
atdarināt MTV (galīgi neizdevās) - šoreiz viņš mēģināja dziedāt
nopietni.
Daiņa tēlu vēl esmu redzējis gan rindā pie lielās
siles pirms četriem gadiem, kad viņš gādīgā Trubas Aivara paspārnē
mēģināja kļūt par Saeimas deputātu, gan pavīdam dažādu varen smieklīgu
pasākumu afišās, pārsvarā perifērijā. Kad sapratu, ka atkal ir atdzimis
Mildiņas un Skaidrītes duets, mani abu cienījamo mākslinieku vietā
pārņēma kauns.
Īsti nezinu vai esmu tomēr atsvešinājies no
tautas ļoti tālu, bet atsevišķas Daiņa mākslinieciskās izpausmes vairs
neuztveru ar izpratni. Tomēr, lai kādas metamorfozes nepiedzīvotu viņa
radošā darbība, attālā dvēseles kaktā man dzīvos Dainis, kurš
ImantasBabītes raidījumā ar akcentu runās par tālo dzimteni aiz jūras.
by
atis