Lietuviešu piens jeb Je ne regrette rien
Editai bija īstās saknes. Dzimusi un augusi viņa bija Nemunas krastos. Lielpilsētas Kauņas duna bija pavisam tuva tai saltajā decembra vakarā, kad viņas plaušas pirmo reizi ievilka šīs pasaules gaisu. Kolīdz pār viņas lūpām atskanēja kliedziens, bija skaidrs, ka šīs skaņas apburs pūļus. Arī vēlāk, dzīvē, klausītājus vienmēr fascinēja disonanse starp Editas balss spēku un mazo, bet sīksto augumu. "Liela dvēsele," viņi teica.

Editas bērnība bija diezgan vientuļa. Tēva nekad nebija mājās – viņš pelnīja naudu izbraukumos. Mātei arīdzan nebija laika - viņa bija aizņemta veidojot karjeru. Dažkārt viņu pieskatīja mazliet plānprātīgā vecāmāte, bet pārsvarā Edita bija savā vaļā, kopā ar citiem bērniem. Kad Edita nedaudz paaugās, viņu aizsūtīja uz laukiem Klebonišķos. Tas bija laimīgākais laiks viņas dzīvē, starp fermas dzīvniekiem, ar tīru ūdeni un sterilu no saules gaisu. Taču lauku idille drīz beidzās - bija jāatgriežas dzīvot Kauņas pievārtē, līdzās tēvam. Tēvs drīz saprata, ka var iesaistīt Editu savā biznesā un Editai, negribīgi, bet nācās pakļauties. Vēl nepilngadīgai viņai piedzima meita. Edita no sirds centās būt laba māte un lielas bija viņas sāpes, kad mazā aizgāja no dzīves, saaukstējusies nekurinātajā mājā.

Pēc meitas nāves, Edita rada mierinājumu dziedāšanā. Tas bija vienīgais veids kā izkliedēt kamolu pakrūtē. Kādā aukstā un vējainā pēcpusdienā Edita dziedāja, atspiedusies pret savas mājas stūri. Tieši šeit viņu pamanīja talantu meklētājs. Jau drīz vien viņu apjoza greznība, mati atguva ierasto melno spīdumu. Par viņas pazīšanās zīmi kļuva vienmēr melnais tērps. Kad Editas pirmais aģents gāja bojā mīklainos apstākļos, daudzi sāka raudzīties šķībi uz jauno censoni un karjera bija apdraudēta. Tomēr viņas jaunais pārstāvis reabilitēja Editu sabiedrības acīs, apelējot pie viņas grūtās jaunības un moderējot pazīšanos ar prominentām personām. Tieši tad viņa satika Yvasu, kurš sākotnēji bija tikai aksesuārs viņas talantam, taču, kad viņa popularitāte draudēja pārsniegt Editas - viņa attiecības pārtrauca.

Drīz vien viņa sasniedza neticamus panākumus savā reģionā un vēl pēc gada par viņu bija dzirdējuši pat ārzemēs. Tad arī viņa satika savas dzīves mīlestību, kurš gan jau bija laulības saitēm siets. Uz svešas nelaimes savu laimi neuzbūvēsi, tas pierādījās arī šajā gadījumā - mīļotais Marsas gāja bojā steidzoties uz tikšanos ar Editu – viņu notrieca kravas mašīna. Kā jau katras radošas personības, arī Editas dzīvē bija daudz tikšanos, gadījuma sakaru un pat mīlestības. Neizpalika negadījumi - trīs cita par citu nelāgākas sadursmes ar automašīnām Editu noveda spēcīgā atkarībā no pretsāpju zālēm. Ja ne viens no viņas tā laika mīļākajiem, viņa diez vai būtu atkopusies, lai radītu vēl daudz prieka savai ragulārajai audiencei.

Edita mira pusmūžā, lēni un mokoši, no vēdera uzpūšanās, saēdusies mitru āboliņu. Acīm veroties ciet pēdējo reizi, viņa redzēja Teodora, par sevi krietni jaunākā vīra seju. "Muna mergaiteeeeee!!!", pa pienvedēja atvērto logu pabāzis galvu sauca Teodoras. Edita lēnām pagriezās un domīgi gremodama apēsto, sārtām magonēm šķiroties viņas priekšā, devās pretī gaismai.
Editu apglabāja blakus meitai. Lai gan Teodoram neizdevās pierunāt vietējo katoļu mācītāju noturēt mesi, Editas izvadīšana pulcēja viņas talanta mīlētājus tādā skaitā, ka pirmoreiz pēc Nemunas plūdiem Kauņā tika apturēta satiksme.