Kad gāju vēl pamatskolā man bija labākā klases draudzene vārdā Ance. Draudzene tādā izpratnē, ka mēs kopā gājām mājās, pa ceļam pīpējot vecākiem nofenderētās cigaretes un aprunājot klasesbiedrus. Stundu laikā mēs apmainījāmies ar slepenām zīmītēm, starpbrīžos kopā devāmies uz kafetēriju. Ance bija garākā meitene klasē (vienu gadu viņa pat uzstīdzēja garāka par mani) un nebija tā īsti vēl ieaugusi pati savā sejā. Es strīdējos ar skolotājiem un biju pumpains, mēs labi sapratāmies. Tajā vecumā puiši uzskatīja, ka visas klases meitenes ir tizlas un vienkārši garlaicīgas. Savukārt meitenes domāja, ka zēni ir bērnišķīgi un vienkārši stulbi. Mūsu attiecības bija izteikti platoniskas un sazvērnieciski slepenas. 

  
Ancei ļoti patika dzīvnieciņi, jebkādi dzīvnieciņi. Viņa varēja desmit minūtes no vietas tarkšķēt par ponijiem. Es labāku sarunas tēmu izdomāt nevarēju un tēloju, ka klausos.
Kamēr puiši pēc zvana apmainījās ar "turbenēm" un "fiškām", meičām topā bija "bildītes". Ance bija visiespaidīgākās A klases "bildīšu" kolekcijas īpašniece (pa dzīvnieciņu tēmu). 

   Bet ak tu mī un žē, Ance savu kaisli pret dzīvnieciņiem pavisam noteikti nebija mantojusi no vecākiem. Viņi pat teorētisku apsvērumu par kaķīti nocirta kā ar asu un divpusēji griezošu nazi. Dzīvoklī nebija vietas un neviens par tiem lopiem tāpat nerūpēsies, tā viņi atskaldīja. Ance uzsāka akciju, kas pat mūsdienu uzmācīgākos un turīgākos politiķus atstātu nosarkušus. Viņa pieprasīja kaķīti, viņa todarīja bez apstājas, rītos un vakaros. Viņa no žurnāla "Laba" izgrieza visus rakstus par dzīvnieciņiem un ar revolucionāra kaismi piestiprināja tos koridorī virs telefona un virtuvē uz ledusskapja. Viņa savanģoja jaunāko māsu un meitenes katru dienu bez atkāpes monotonā balsī skandināja: "Mēs gribam ka-ķī-ti!", "Mēs gribam ka-ķī-ti!" 

Pag, pag, Bunga, kāds gan Ancei un viņas neatlaidīgajai kampaņai vispār sakars ar Malderu un Skalliju, Jūs jautāsiet? Dārgo lasītāj, tas nudien ir viens vērtīgs jautājums. Ja es būtu jūsu siltajās un pūkainajās čībiņas, nekautrētos jautāt tieši to pašu.

Bet tas, kas notika vēlāk, tās šausmas, traģēdijas un traumas, kas Anci piemeklēja... To es nenovēlu nevienam, pat ne savam nešpetnākajam ienaidniekam, kur nu vēl Tev, Dārgo Cibiņ.

   Redzi, vairākas nedēļas "novērtējuši" Ances degsmi un neatlaidību viņas vecāki beidzot padevās partizāniskajam presingam. Un nē, Ances jaunais mīlulis nebija ruds kaķēns, tas nebija arī minatūrs sunītis. Ance tika pie sava pirmā kāmīšu pāra - puisīša un meitenītes. Vecāku darba kolēģi bija aizdomīgi priecīgi no dažiem pelēčiem atbrīvoties, esot ienācies jauns metiens, atdošot par pliku velti.

 Ir zinātniski pierādīts, ka kāmīši ir spējīgi vairoties apbrīnojamā atrumā un kvantitātē. Šķiet, ka rasbainieki arī nekad neatsakās "padraiskoties ar pankūkām" tik vien kā aiz garlaicības. Daži ir īsteni miesaskāri negauši ar tādu dzirksti, kas mūsu leģendārākos brunču medniekus pazeminātu vienā līmenī ar askētiskiem kalnu mūkiem. Viņi pat mēdz kniebties ar saviem otrās pakāpes radiniekiem un pavisam izmisušie neskādēs arī mājas saimi... Kur es paliku?

    Protams, Ance staroja, uz pirmo stundu viņa ieradās savās ārzemju firmas zaļajās džinsenēs, kas parasti tika pietaupītas klases vakariem un disenēm. Viņa man pasniedza rūpīgi salocītu zīmīti, kas vēstīja, ka esmu ielūgts pie Ances apskatīt Malderu un Skalliju. Seriāls X-Faili deviņdesmitajos gados bija popularitātes zenītā. Skolasbērnu vidū tam pat bija iesauka - Iks Bailes. Un tie laimīgie, kuru vecāki paši šo garadarbu nesmādēja, vai vienkārši nebija klāt, vienmēr pamanījās atsperties mājās, lai visu skenējošām acīm uzsūktu kārtējo šausmu un mošķu piepildīto sēriju. Nedaudz nobrīnījos par Ances neikdienišķo piedāvājumu, noraustīju plecus un atrakstīju, ka piekrītu. Starpbrīdī gan Ance darīja zināmu, ka mazie, zobainie draiskuļi "nokristīti" seriāla episkajiem varoņiem par godu un tajā dienā nemaz Iks Bailes pa televīziju nerādīja. 

   Pie Ances ieradāmies ap četriem, vecāki vēl strādāja, bet kāmīšus uzreiz nevarējām atrast. Ance nedaudz nobijās, ka mīluļi izmukuši, bet būrī esošie saburzītās avīzes murskuļi un lupatas nedaudz sakustējās. Skaidas bija dažviet slapjas un nevarēja nepamanīt haotiski izmētātās avīzes driskas un mazas spiriņas. Uzcītīga avīžu spieta bakstīšanas rezultātā arā izčabinājās viens no pelēkajiem grauzējiem. Radījums nīgri saslējās uz pakaļkājām, atklādams savu plakano, pārbaroto vēderu. Tas kustināja savas ūsas un mazo degunteli, it kā pagaršodams gaisu, un vērās mūsu virzienā ar savām aukstajām, melnajām acīm.
Es zvēru, ka uz mirkli tajās saskatīju aizvainojumu, nesapratni un kalkulētu naidu vienlaicīgi. Šķita, ka žurkuģīmis spēj telepātiski ielauzties mūsu smadzeņu priekšējā daivā un lasīt mūsu dziļākās domas un noslēpumus. Kāmis nosvempās atpakaļ uz visām četrām, pagrieza savu plakano dibengalu un sāka ostīt skaidas, meklēdams, ko iestūķēt savos uzblīdušajos vaidziņos.

Tikai tagad, pētot enciklopēdiskus ierakstus par kāmjiem, atklāju, ka tie ir nakts dzīvnieki un spēj būt nepamatoti agresīvi pret sava snauda traucētājiem.

Ance bija pārliecināta, ka pamodinātais dzīvnieks bija tēviņš - Malders, viņa pat teica, ka var redzēt pautus. Es, Dārgo Lasītāj, gan nekādus pautus nemanīju.
Un tagad to visu atceroties un dažreiz pat "izbaudot" to uz savas ādas, esmu pārliecināts, ka šadus skatus sniegt ir spējīgas tikai daiļā dzimuma pārstāves. Ance no rīta esot paņēmusi Malderu(jā, kā tad) rokās, gribēja pieglaust viņa pūkaino kažociņu pie vaiga, bet viņš sācis neganti plosīties un iekodis Ancei pirkstā. Viņa pat parādīja sarkanus zobu nospiedumus. 

    Pagāja dažas nedēļas un Ance priecīgi paziņoja, ka Skallija ir stāvoklī, vēderiņš liels, no avīžu kokona ārā nemaz vairs nenāk, tik vien kā padzerties.
Līdz kādu dienu Ances skolā nebija, skolotāja esot zvanījusi un no vecākiem uzzināja, ka Ancei gripa. Priekš gripas sirdzēja viņa skolas gaitas atsāka neparasti ātri, jau nākošajā dienā, bet kaut kas ar viņu nebija kārtībā. Ancei bija sarkanas, izraudātas acis un starpbrīdī viņa pat neaizgāja uz pusdienām. Pēc skolas centos noskaidrot, vai viņa vispār ir vesela, bet tas, ko uzzināju nebija piemērots manam agrīnā pusaudža prātam. Skallija apēda sešus no saviem septiņiem pēcnācējiem. Ance jukušo mātīti nevarēja apturēt. Un ieraudzījusi, kā viņas dzeltenie zobi plēšas sārtajās miesiņās, viņa izskrēja ārā no mājas.

Kad Ance beidzot bija spējīga ieiet atpakaļ istabā, būrī bija palikuši tikai trīs kāmīši. Malders kā apjucis skrēja pa kāmīšu riteni un nebeidza drasēt līdz rītam, kamēr Skallija apmierināti zvilnēja savās lupatās un driskās. Kāmīšu ģimenes problēmas ar šo bezjēdzīgo traģēdiju nebūt nebeidzās. Malders sāka grauzt būrīti, viņš uzkāpa cik vien augstu varēja, ieķērās režģos un neatlaidīgi klabināja savus zobeļus, mēģinādams izkļūt ārā. Viņš pat bija sācis vienu slepeno caurumiņu zem lupatām, kur plastmasa. Tas gan nekad nekļuva pietiekami liels, lai nabaga rumpītis izsprauktos brīvē.
Bet Malders jau nespēja apzināties savu darbību sekas un viņu mazā atvasīte(ko Ance nosauca par Skineru) sekoja tēva piemēram, izspruka ārā pa paslēpto caurumu un momentā paskrēja zem dīvāna. Ances brālis tolaik gāja desmitajā klasē un bija viens milzīgs lempis. Māsas un mammas pierunāts viņš pacēla un atbīdīja dīvānu, bet liekot to atpakaļ saplacināja Skineru tā ka paliek tik kauli un āda.

Skallija sāka izrādīt atklātu nepatiku pret Malderu un viņam nācās paciest izraustītus spalvu kumšķus un neatlaidīgu agresivitāti no savas "mīļās sieviņas". Ancei bija īsta rudens depresija. Viņa nezināja, kā saviem kāmīšiem palīdzēt. Un es vēl biju pārāk jauns, lai spētu mierināt sievišķi, tik vien kā parustīt plecus un klausīties.

Pēc neilga laika saņēmu zīmīti "Malders ir pakāries!" Ko? Kā kāmis var pakārties? Var gan! Ne pa velti mūsdienās mājdzīvnieku speciālisti stingri brīdina, ka ieliekot jebkādu audumu grauzēju būros ir iespēja, ka dzīvnieciņš nobeigsies, jo viņi nereti sapinās izirušajos diegos. Malders kaut kā pamanījās aptīt tādu pavedienu sev ap kaklu, uzkāpa augšā, noleca skaidās un nesaprata, kas viņu sagrābis, bet pavediens savilkās un Malders no rīta tika atrasts uz sāniem ar atvērtu muti. Es domāju, ka tas nebija nekāds negadījums. Tā vellata Skallija kaut kā izmantoja savas mazās smadzenītes, lai nobeigtu veco labo lāga Malderu. Vai arī psiholoģiska spiediena/liktenīgā skata iespaidots viņš nolēma "izrakstīties" pirms to izdara Skallija.

Ancei šķita, ka Skallija būtu Maldera līķīti notiesājusi bez sirdsapziņas pārmetumiem, ja mēs viņa ļengano augumiņu pēc skolas nebūtu parkā pienācīgi apbedījuši. 

 Ances brālis garā starpbrīža laikā pienāca pie mūsu galdiņa un ar draugiem sāka zirgoties par kāmīšu Iks Failiem. Tas Anci padarīja neizsakāmi dusmīgu un viņa metās savam brālim virsū visu skolotāju priekšā un palika pēc stundām. Pēc pieciem vientulībā pavadītiem mēnešiem Skallija saslima ar vēzi un atdeva galus. Neesmu ar Anci sen runājis, bet šķiet, ka kāmīši bija viņas pirmie un vienīgie mājdzīvnieki...

Mīļo Lasītāj!
Tu jautāsi - "Kāda gan ir šī stāsta jēga, kāda morāle, kas mums ar šo sviestu jāsaprot?"

Atbilde ir tikai loģiski izsecināma un visai dzīvajai radībai acu priekšā pieejama, bet es atkārtošu:

(kāmju) sievietēm nav NEKĀDAS morāles!!!